- Paklau, bet tu tikai apsoli, ka neatriebsies. Viņi ir rīkojušies nepareizi, bet tev ar to jāsamierinās.
- Labi. Neatriebšos. Bet arī neļaušu sevi apcelt. Ja viņi man uzbruks, tie mirs.
- Bruņas ir paslēptas mācītāja mājas pagrabā, Lira pastāstīja. Viņš domā, ka tajās iemitinājies ļaunais gars un cenšas to izdzīt. Tātad tās ir tur.
Lācis saslējās pakaļkājās un palūkojās uz rietumiem, un rietošās saules stari apmirdzēja viņa dzeltenkrēmīgo purnu tā, ka tas laistījās krēslā. Lira sajuta, ka šī varenā radījuma spēks nāk no viņa līdzīgi tveices mutuļiem.
- Man jāstrādā līdz saulrietam, viņš teica. Es šorīt tā apsolīju saimniekam. Man vēl ir palikušas kādas pāris minūtes darba.
- Šeit, kur es stāvu, saule jau ir norietējusi, — meitene norādīja, jo no viņas skatpunkta saule jau bija nozudusi aiz klinšainā zemesraga dienvidrietumos.
Viņš nometās uz visām četrām.
- Tiesa, lācis teica, un arī viņš tagad bija ēnā. Kā tevi sauc, bērns?
- Lira Belakvā.
- Es esmu tavs parādnieks, Lira Belakvā, lācis teica.
Tad viņš pagriezās un lumpačoja prom pa sasalušo zemi tādā ātrumā, ka Lira pat skriešus netika viņam līdzi. Tomēr meitene centās, bet Panteleimons pārvērtās par kaiju, lai redzētu, kur lācis paliek, un ziņotu meitenei, uz kuru pusi jāiet.
Joreks Bērnisons izgāja ārā no depo šaurajā ieliņā, pēc tam iegriezās pilsētas galvenajā ielā, nogāja gar Siselmana rezidences pagalmu, kur klusi plivinājās karogs un izslējies sargs maršēja šurpu turpu, tad devās tālāk pa nogāzi uz leju līdz ielas galam, kur dzīvoja raganu konsuls. Sargs jau bija viņus pamanījis, bet, pirms viņš spēja atjēgties, Joreks Bērnisons jau bija aiz stūra un tuvojās ostai.
Ļaudis apstājās un skatījās vai arī bēga kur nu kurais. Sargs divreiz izšāva gaisā un metās lejup no pakalna lācim pakaļ, viņa cienību gan nedaudz iedragāja paslīdēšana uz slidenās nogāzes, un līdzsvaru vīrs atguva, vienīgi pieķeroties pie tuvējām margām. Ari Lira jau tuvojās. Skrienot garām Siselmana mājai, viņa redzēja, ka vairāki cilvēki iznāk pagalmā palūkoties, kas notiek. Starp tiem meitene pamanīja Ferderu Koremu, bet jau pēc brīža viņi palika aiz muguras, un Lira tuvojās ielas stūrim, kur sargs nogriezās pakaļ lācim.
Mācītāja nams bija vecāks nekā pārējās iedzīvotāju mājas un celts no dārgiem ķieģeļiem. Trīs pakāpieni veda uz galvenajām durvīm, kas tagad bija izlauztas un karājās vienā eņģē, no iekštelpām atskanēja kliedzieni un koka mēbeļu krakšķi un brakšķi. Sargs ar ieroci kaujas gatavībā ārpusē vilcinājās, bet, tā kā pie mājas sāka pulcēties un pa logiem iekšā skatīties ļaudis, viņš pieņēma lēmumu rīkoties, pirms skriešanas iekšā izšaudams gaisā.
Pēc brīža likās, ka visa māja sadreb. Trīs logiem izbira stikli, no jumta atdalījās dakstiņš, un ārā izmetās pārbijusies kalpone, bet aiz viņas, klukstēdams un spārnus vēcinādams, tās dēmons-vista.
No mājas iekšpuses atskanēja vēl viens šāviens, pēc tā drausmīgs rēciens, kas lika kalponei iekliegties. Pa durvīm, kā lielgabala šauts, izlidoja pats mācītājs un viņa dēmons-pelikāns, kas mežonīgi kūla spārnus un izskatījās aizvainots. Lira izdzirdēja izkliegtas pavēles, pagriezās un ieraudzīja, ka ap stūri šurp skrien vesela policistu rota, daži bruņoti ar pistolēm, daži ar šautenēm; lēnītēm tuvojās arī Džons Fā un tuklais, nervozais Siselmans.
Brīkšķi un dārdi lika visiem atskatīties uz māju. Stikla šķindoņa un koka brīkšķi liecināja, ka ielas līmenī ir izsists logs acīmredzot tas bija pagraba logs. Sargs, kas bija sekojis Jorekam Bērnisonam, izskrēja no mājas un, nostājies ar seju pret logu, notēmēja šauteni; tūlīt pat logs izgāzās pilnībā un pa to izrāpās Joreks Bērnisons, pilnībā bruņojies lācis.
Bez ieročiem viņš bija bīstams, bet bruņots iedvesa šausmas. Bruņas bija klātas ar sarkanu rūsu un rupji sakniedētas: milzīgas, buktētas bezkrāsaina metāla plāksnes un loksnes skrāpējās un šķindēja, beržoties cita gar citu. Bruņucepure bija smaila kā lāča purns, ar acu caurumiem, tās apakšdaļa bija atvērta, lai lācis varētu kost un plēst.
Sargs vairākas reizes izšāva, arī policisti notēmēja savus šaujamos, bet Joreks Bērnisons lodes atsita tik vienkārši kā lietus pilienus un, bruņām skrabot un grabot, metās virsū sargam, tā ka virs nepaguva aizbēgt, un notrieca viņu zemē. Sarga dēmons, labi barots suns, metās lācim pie rīkles, bet Joreks Bērnisons pievērsa tam ne lielāku uzmanību kā mušai un, ar vienu ķepu pievilkdams sargu tuvāk, iebāza viņa galvu sev rīklē. Lira dzīvi iztēlojās turpmākos notikumus — kā lācis nokodīs vīra galvu kā ogu, tam sekos asiņainas cīņas, ies bojā cilvēki un viss aizkavēsies, tad viņi nekad netiks no šejienes prom, ne ar lāci, ne bez tā.
Nedomājot meitene metās uz priekšu un uzlika roku vienīgajai neaizsargātajai vietai lāča bruņojumā atverei starp bruņucepuri un lielo plecu bruņu plāksni, kur viņa starp aprūsējušā metāla malām pamanīja vīdam balti dzeltenīgu spalvu kušķīti. Lira tur iebāza pirkstus, bet Panteleimons acumirkli nolaidās turpat, kļuva par meža kaķi un saritinājās, lai aizstāvētu meiteni. Joreks Bērnisons stāvēja mierā, tāpēc strēlnieki nešāva.
— Jorek! viņa nikni čukstēja. Klausies! Tu man esi parādā, vai ne? Tagad tu vari man to atlīdzināt. Dari tā, kā es teikšu. Necīnies ar ļaudīm. Griezies apkārt, un ejam prom. Tu mums esi vajadzīgs, tu nevari te palikt. Nāc mums līdzi uz ostu un neskaties atpakaļ. Lai Ferders Korems un lords Fā paliek, viņi visu nokārtos. Ļauj šim cilvēkam iet un nāc kopā ar mani…
Lācis lēnām atpleta žokļus. Sargs, asiņojošu un pelnu pelēku seju, noslīga zemē bez samaņas. Viņa dēmons metās to atdzīvināt, bet lācis sekoja Lirai.
Neviens nekustējās. Visi lūkojās, kā lācis novēršas no sava upura, jo tā vēlējās mazā meitene ar dēmonumeža kaķi. Tad ļaudis pakāpās sāņus, dodot ceļu Jorekam Bērnisonam, kurš, smagi lāčodams tiem pa vidu, kopā ar Liru devās uz ostu.
Viņa domāja tikai par lāci, tāpēc nemanīja, ka, viņiem aizejot, aiz muguras paliek pārbijies un sadusmots pūlis. Meitene gāja lācim blakus, bet Panteleimons devās viņiem pa priekšu, it kā sagatavodams ceļu.
Kad viņi sasniedza ostu, Joreks Bērnisons pielieca galvu un ar ķepu norāva bruņucepuri, ļaujot tai nokrist uz sasalušās zemes. No bāra iznāca ģiptieši, juzdami, ka šeit kaut kas notiek, un kuģa klāja apgaismojumā vēroja, kā Joreks Bērnisons nomet pārējo bruņojumu kaudzē pie piestātnes. Ne vārda neteicis, lācis piegāja pie ūdens, bez vismazākā trokšņa iemetās tajā un aizpeldēja.
- Kas notika? Tonijs Kosta jautāja, ieklausīdamies uztrauktajās iedzīvotāju un policistu balsīs, kuri no augšieliņām tuvojās ostai.
Lira viņam izstāstīja, cik sīki vien prazdama.
- Bet kur viņš palika? Tonijs jautāja. Viņš taču tā neatstās savas bruņas te, zemē? Viņš atkal tās pievāks, tikko būs klāt!
Arī Lira par to baidījās, jo aiz stūra jau parādījās viens policists, pēc tam vēl viens un vēl, tad Siselmans, mācītājs un divdesmit vai trīsdesmit ziņkārīgo, Džons Fā un Ferders Korems, kurš centās neatpalikt.