Bet, lūkojoties uz drūzmu piestātnē, nācēji apstājās, jo ieraudzīja vēl vienu personu. Uz lāča bruņu kaudzes sēdēja Lī Skorsbijs, pārmetis vienu kāju pār otru, un rokā viņam bija visgarākais šaujamais, kādu Lira jebkad agrāk bija redzējusi. Tas it kā nejauši bija notēmēts tieši uz Siselmana resno vēderu.
- Izskatās, ka jūs ne pārāk labi esat rūpējies par mana drauga bruņām, viņš uzsāka sarunu. — Tās taču ir norūsējušas! Un es nebrīnītos, ja bruņās būtu iemetušās kodes! Palieciet, kur esat, stāviet klusu un nekustieties, līdz lācis atgriezīsies ar smēri. Vai arī ejiet mājās lasīt avīzi. Kā vien vēlaties.
- Tur jau viņš nāk! Tonijs teica, norādīdams uz krasta tālāko malu, kur no ūdens izlīda lācis, sev līdzi vilkdams kādu tumšu priekšmetu. Izkāpis krastā, dzīvnieks nopurinājās, ūdenim šķīstot uz visām pusēm, līdz viņa kažoks atkal biezi izslējās. Tad lācis noliecās, saņēma zobos tumšo priekšmetu un vilka to līdz savu bruņu kaudzei. Tas bija beigts ronis.
- Jorek, aeronauts teica, lēni pieceldamies un tēmēdams ieroci uz Siselmanu. Vareni!
Lācis pacēla galvu un īsi ierūcās, tad ar vienu ķetnu pārplēsa roni. Lira pārsteigta vēroja, kā viņš norauj ādu un izplēš taukus, tad ar tiem iesmērē bruņas, sevišķu uzmanību pievērsdams vietām, kur bruņu plāksnes berzējas cita gar citu.
- Vai tu esi ar šiem ļaudīm? lācis, turpinādams darbošanos, vaicāja Lī Skorsbijam.
- Protams. Mēs laikam abi esam salīgti ļaudis, Jorek.
- Kur ir tavs gaisa balons? Lira jautāja teksasietim.
- Sakrāmēts divās kamanās, viņš atbildēja. Re, kur nāk mūsu saimnieks.
Pa piestātni šurp nāca Džons Fā un Ferders Korems kopā ar Siselmanu, ar viņiem bija četri bruņoti policisti.
- Lāci! Siselmans teica spalgā, niknā balsī. Pagaidām tev ir atļauts aizbraukt kopā ar šiem ļaudīm. Bet ņem vērā ja tu vēlreiz parādīsies pilsētas robežās, tiksi nežēlīgi sodīts.
Joreks Bērnisons nepievērsa ne mazāko uzmanību viņa vārdiem, bet turpināja ieziest savas bruņas. Gādība un uzmanība, ko dzīvnieks veltīja šim uzdevumam, Lirai atgādināja pašas rūpes par Panteleimonu. Tā jau lācis ari bija teicis bruņas bija viņa dvēsele. Siselmans un policisti devās prom, un drīz vien izklīda ari pilsētiņas iedzīvotāji, tomēr daži ziņkārīgie vēl palika.
Džons Fā pielika plaukstas pie lūpām un uzsauca: Ģiptieši!
Visi jau bija gatavi doties ceļā. Jau kopš ierašanās ostā viņi bija ar nepacietību gaidījuši šo brīdi. Kamanas bija piekrautas, suņu pajūgi iejūgti.
Džons Fā teica: Laiks doties ceļā, draugi. Nu mēs esam visi, un ceļš ir brīvs. Mister Skorsbij, vai jūs esat gatavs?
- Gatavs ceļam, lord Fā.
- Un jūs, Jorek Bērnison?
- Tūlīt saģērbšos, — lācis atbildēja.
Viņš bija beidzis ieziest bruņas. Negribēdams mest prom pārpalikušos taukus, lācis saņēma kautķermeni zobos un iesvieda to Lī Skorsbija lielajās kamanās, tad sāka tērpties bruņās. Bija pārsteidzoši nolūkoties, cik viegli viņš tika ar tām galā: metāla plāksnes dažviet bija pat divu pirkstu platumā, bet viņš tās mētāja ar tādu vieglumu, it kā bruņas būtu zīda tīkls. Nepagāja ne minūte, un viņš bija gatavs, bet šoreiz nedzirdēja aso skrāpēšanos.
Un tā pusstundas laikā ekspedīcija bija ceļā uz ziemeļiem. Zem miljonzvaigžņotām debesīm un mirdzoša mēness kamanas lēca un klabēja pāri grambām un oļiem, līdz uzbrauca uz sniegota ceļa ārpus pilsētas. Tagad skaņas izlīdzinājās klusi gurkstēja sniegs un krakšķēja koks. Suņi pielika soli, un kamanas slīdēja vienmērīgi un gludi.
Lira sēdēja Ferdera Korema kamanu aizmugurē, satinusies tik cieši, ka bija redzamas tikai viņas acis. Meitene čukstot vaicāja Panteleimonam:
- Vai tu redzi Joreku?
- Viņš čāpo blakus Lī Skorsbija kamanām, dēmons atskatījies atbildēja. Viņš bija pieņēmis sermuliņa veidolu un saritinājies meitenes vilkādas kažociņa kapucē.
Viņiem priekšā, ziemeļos pāri kalniem iezaigojās un vibrēja ziemeļblāzmas bālās arkas un cilpas. Lira tās redzēja caur puspavērtām acīm, un meiteni pārņēma īstas laimes klusās trīsas viņa devās uz ziemeļiem Auroras gaismā! Panteleimons cīnījās ar viņas snaudulību, bet miegs izrādījās stiprāks; viņš kā pele saritinājās meitenes kapucē. Kad Lira pamodīsies, viņš meitenei to pateiks: vai nu tā bija cauna, vai sapnis, vai kāds miermīlīgs vietējais gariņš, bet kaut kas sekoja šai kamanu virknei, viegli lecot no zara uz zaru cieši saaugušajās priedēs, un šis kaut kas viņam nepatīkami atgādināja pērtiķi.
12 Pazudušais puisēns
Viņi brauca vairākas stundas un tad apstājās, lai paēstu. Kamēr vīrieši aizkūra ugunskuru un kausēja sniegu ūdenim, bet Joreks Bērnisons vēroja, kā Li Skorsbijs cep uz iesma roņa gaļu, Džons Fā uzrunāja Liru.
- Lira, vai tu varētu paņemt aletiometru un kaut ko nolasīt? viņš palūdza.
Mēness jau sen bija uzlēcis. Auroras starojums bija spožāks par mēnessgaismu, bet tas nebija vienmērīgs. Tomēr Lirai bija laba redze, viņa parakņājās kažokādās un izvilka melno samta sainīti.
- Jā, es labi redzu, — meitene atbildēja. — Kaut gan es jau tāpat atceros, kur atrodas vairums simbolu. Ko man pavaicāt, lord Fā?
- Es vēlētos sīkāk uzzināt, kā viņi apsargā to Bolvangaru, viņš atbildēja.
Meitenei pat nemaz neapdomājoties, pirksti sāka rīkoties ap bruņucepures, grifa un tīģeļa simboliem, domas pašas stājās uz īstajām nozīmēm, it kā risinot sarežģītu trīsdimensiju diagrammu. Pēkšņi rādītājs sāka griezties te uz priekšu, te atpakaļ, tad uz riņķi un uz priekšu kā bite, nesot vēsti uz stropu. Lira to vēroja mierīgi, nedomājot, bet zinot, ka risinājums nāk, un te jau tas bija. Meitene ļāva tam visam vēlreiz atkārtoties, līdz bija pilnīgi pārliecināta.
- Tieši tā, kā raganas dēmons teica, lord Fā. Tatāru rota apsargā staciju, tai visapkārt ir drāšu žogs. Simbolu rādītājs saka, ka viņi negaida uzbrukumu. Bet, lord Fā…
- Ko, bērns?
- Tas vēsta kaut ko citu. Blakus ielejā pie ezera ir ciemats, kur ļaudis vajā kāds spoks.
Džons Fā nepacietīgi papurināja galvu, teikdams: — Tam pašlaik nav nozimes. Tajos mežos mīt visdažādākie spoki. Pastāsti vēl kaut ko par tatāriem. Piemēram, cik viņu ir? Kāds ir viņu bruņojums?
Lira paklausīgi uzdeva jautājumu un izklāstīja atbildi.
- Ir trīsdesmit vīri ar šautenēm, turklāt vēl ir divi lielāki šaujamie, lielgabali, vai. Viņiem ir arī ugunsmetēji. Un viņu visu dēmoni ir… vilki, to tas vēstī.
Tas izraisīja satraukumu vecākajos ģiptiešos, kas jau agrāk bija piedalījušies šādās kaujās.
- Arī sibīriešu kaujas vienībās dēmoni bija vilki, viens no tiem noteica.
Džons Fā piebilda: Neesmu sastapus niknākus. Mums būs jācīnās kā tīģeriem. Un pakonsultējieties ar lāci, viņš ir pieredzējis karavīrs.
Lira nepacietīgi turpināja: Bet, lord Fā, šis spoks man liekas, ka tas ir kāda bērna gars!
- Un, pat ja tas tā būtu, Lira, es nezinu, ko kāds tur varētu darīt. Trīsdesmit bruņotu karavīru, ugunsmetēji… Mister Skorsbij, lūdzu, panāciet šurp uz mirklīti.
Kamēr gaisa kuģotājs nāca uz kamanām, Lira nogāja malā un uzrunāja lāci.
- Jorek, vai tu agrāk esi devies pa šo ceļu?
- Vienu reizi, viņš atbildēja dziļā krūšu balsī.
- Vai šeit tuvumā nav ciemats?
- Tur, aiz kalnu grēdas, lācis teica, lūkodamies caur reto koku puduri.