Выбрать главу

Zēna ķermenis bija nolikts uz rūtainas segas pie celiņa. Viņa noliecās un ar savu cimdoto roku pacēla segu. Kāds vīrs gribēja viņu atturēt, bet pārējie pamāja ar galvām.

Panteleimons pielīda tuvāk, un viņi abi ar Liru ieska­tījās nabadziņa bālajā sejā. Meitene novilka cimdu un uzlika savu roku uz zēna acīm. Tās bija ledusaukstas. Ferderam Koremam bija taisnība — nabaga mazais Tonijs Makarioss neatšķīrās no citiem mirušiem cil­vēkiem, kuru dēmons bija atdalījies pēc nāves. Ak, ja viņi būtu tai atņēmuši Panteleimonu! Lira piecēla ķer­meni un apkampa to, kā gribēdama piekļaut cieši pie sirds. Bet Tonijam bija tikai nožēlojamais zivs gabals…

Kur tas bija?

Viņa pavilka segu uz leju. Zivs nebija.

Lira acumirklī uzlēca kājās, un viņas acis uzliesmoja niknumā pret apkārt stāvošajiem vīriem.

-   Kur ir zivs?

Visi apmulsuši klusēja, īsti neapjēgdami, ko viņa prasa, tomēr daži dēmoni saprata un saskatījās. Kāds no vīriem nedroši iesmējās.

-Neuzdrošinieties smieties! Es jums iekšas izraušu, ja jūs par viņu smiesieties! Zēnam nebija nekā cita, ko mīlēt un žēlot, kā vien vecs, sakaltis zivs gabals dē­mona vietā! Kurš viņam to atņēma? Kur tas ir?

Panteleimons ierūcās, viņš bija kļuvis par sniega leo­pardu, gluži kā lorda Ezriela dēmons, bet meitene to nepamanīja patlaban viņa redzēja tikai ļauno un labo.

-   Nomierinies, Lira, — kāds vīrs teica, nomierinies, bērniņ.

-    Kurš to paņēma? — viņa atkal iekliedzās, un kāds ģiptietis atkāpās no saniknotās meitenes.

-    Es nezināju, kāds cits vīrs taisnojās. Es do­māju, ka tas ir tikai viņa ēdamais. Es to izņēmu viņam no rokām, jo domāju, ka tā pienākas. Tas ir viss, Lira.

-   Tad kur tas ir?

Vīrs samulsis atzinās: Es domāju, ka viņam zivi vairs nevajadzēs, un atdevu to saviem suņiem. Piedod.

-   Nejau man tev jālūdz piedošana, bet viņam, mei­tene noteica, atkal noslīga uz ceļiem un ar roku noglās­tīja mirušā puisēna vaigu.

Tad Lirai ienāca prātā kāda doma, un meitene sāka grābstīties ap savām drēbēm. Kad viņa atsprādzēja kombinezonu, aukstums izskrēja caur ķermeni, bet jau pēc brīža viņa bija atradusi meklēto somiņu, izņēma no tās zelta monētu un somiņu atkal ietina zvērādās.

-   Iedod, lūdzu, savu nazi, — Lira palūdza vīram, kurš bija paņēmis zivi, un, dabūjusi prasīto, jautāja Panteleimonam: Kā viņu sauca?

Protams, Panteleimons saprata un atbildēja: Žurku ķērājs.

Viņa ar kreiso roku cieši turēja monētu un, rīkojoties ar nazi kā ar zīmuli, dziļi ieskrāpēja pazudušā dēmona vārdu dārgmetālā.

-    Ceru, ka tevis labā esmu darījusi to pašu, kas da­rīts Džordanas koledžā apbedīto labā, Lira pačukstē­ja mirušajam un atlauza viņa žokli, lai ieliktu monētu mutē. Tas nebija viegli, bet viņai izdevās, pēc tam meitene atkal aizspieda zēna žokli ciet.

Tad viņa atdeva nazi vīram atpakaļ un rīta dūmakā devās pie Ferdera Korema.

Viņš iedeva Lirai verdošas zupas krūzīti tieši no ugunskura, un viņa kāri to malkoja.

-    Ferder Korēm, kā būs ar tām raganām? meitene jautāja. Interesanti, vai arī jūsu ragana tur bija?

-    Mana ragana? Es gan tā neteiktu, Lira. Viņas va­rēja doties jebkur. Raganu dzīvē ir daudz kā tāda, ko mums nesaprast, lietas, kas mums ir nesaskatāmas; noslēpumainas slimības, kas viņas apdraud, bet mūs ne; kari tādu iemeslu dēļ, kas mums neko nenozīmē; prieki un bēdas, kas saistīti ar tundras sīko augu zie­dēšanu… Bet es būtu gan gribējis redzēt viņas lido­jumā, Lira. To skatu gan. Nu, izdzer tagad savu zupu. Vai gribi vēl? Drīz būs gatavi ari plācenīši. Paēd kār­tīgi, bērns, jo drīz mums jādodas ceļā. ,

Ēdiens ienesa dzīvību Liras ķermenī un pamazām atkausēja ari sirdi. Kopā ar citiem viņa devās uz na­baga zēna pēdējo atvadu vietu, nolieca galvu, aizvēra acis un klausījās Džona Fā lūgšanās; tad vīrieši aplēja līķi ar spirtu un aizdedzināja tas aizdegās momentā.

Kad viņi bija pārliecinājušies, ka ķermenis ir pilnībā sadedzis, tie atkal devās ceļā. Tas bija spokains ceļo­jums. Drīz vien sāka snigt, un visa pasaule pārvērtās par vienām vienīgām ēnām: suņu ēnas pajūgu priekšā, kamanu vijīgās un slīdošās ēnas, tad vēl plosošais auk­stums un lielu sniegpārslu virpulis, tikai nedaudz tum­šāks par debesīm un mazliet gaišāks par zemi.

Suņi, astes pacēluši, bez apstājas skrēja visam cauri, viņu elpa bija redzama kā garaiņi. Tālāk un tālāk uz ziemeļiem vijās viņu ceļš, atnāca un aizgāja bālā pus­diena, līdz pasauli atkal pildīja krēsla. Ceļinieki ap­stājās kalnu ielejā, lai paēstu, padzertos un atpūstos, kā arī lai noteiktu savu atrašanās vietu. Kamēr Džons Fā ar Lī Skorsbiju apspriedās, kā vislabāk izmantot gaisa balonu, Lira atcerējās par vaboli spiegu. Viņa pajautāja Ferderam Koremam, kur palika tabakas bundžiņa ar ieslodzīto upuri.

Esmu to noslēpis drošā vietā, viņš teica. Tā ir mantu maisa pašā apakšā, tur nav ko skatīties; es bundžu aizlodēju jau uz kuģa, kā teicu. Taisnību sakot, es pat nezinu, ko lai mēs ar to darām; varbūt iemest kādā ugunsšahtā, un būs miers uz visiem laikiem. Bet tu neuztraucies, Lira. Kamēr tā ir pie manis, tu esi drošībā.

Pie pirmās izdevības meitene iebāza roku sasalušajā brezenta auduma maisā un izvilka mazo kārbiņu. Viņa izdzirdēja rūkoņu, jau pirms bija tai pieskārusies.

Kamēr Ferders Korems sarunājās ar citiem vado­ņiem, Lira aiznesa kārbiņu Jorekam Bērnisonam un izklāstīja savu ideju. Šī doma viņai bija ienākusi prātā brīdī, kad viņa skatījās, ar kādu vieglumu lācis bija saliecis smago traktora dzelzs motora pārsegu.

Noklausījies, ko Lira saka, lācis paņēma cepumu kārbas vāciņu un vienā mirklī salocīja to mazā, pla­kanā cilindrā. Viņa apbrīnoja tā prasmi atšķirībā no citiem lāčiem Jorekam un viņa sugas brāļiem īkšķi bija novietoti pretī citiem pirkstiem, tāpēc varēja saturēt priekšmetus, ar kuriem tie darbojās. Turklāt viņam bija iedzimta spēja izjust metāla stiprumu un lokanību, tas nozīmēja, ka lācim vajag tikai paņemt metāla ga­balu nagos, pagrozīt šā un tā, salocīt, pārvilkt ar ķepu pāri, un metāls jau bija izlocīts pēc vajadzības. To viņš ari darīja atlocīja malas, lai izveidotu sānus, tad iz­gatavoja tam piemērotu vāciņu. Pēc Liras lūguma Joreks pagatavoja divas šādas kārbiņas: vienu tabakas kārbas lielumā, bet otru tik lielu, lai tajā ietilptu iepriekšējā un lai to vēl varētu piebāzt ar vilnas kuš­ķiem, sūnu un ķērpi, tos cieši sablīvējot skaņas slāpē­šanai. Kad bundža bija aiztaisīta, tā bija tādas pašas formas un tikpat liela kā aletiometrs.

Kad tas bija izdarīts, meitene apsēdās blakus Jore­kam Bērnisonam, kurš grauza ziemeļbrieža kāju, sa­salušu cietu kā koks.

-   Jorek, viņa jautāja, vai ir grūti, ja nav dēmona? Vai tu nejūties vientuļš?

-   Vientuļš? lācis atvaicāja. Nezinu. Viņi saka, ka ir auksts. Es nezinu, kā ir tad, kad ir auksts, jo man nesalst. Tāpat es nezinu, ko nozīmē būt vientuļam. Lāči ir dzimuši vientuļi.

-   Un kā ar Svalbāras lāčiem? meitene jautāja. Tur taču to ir tūkstošiem, vai ne? Tā vismaz es dzirdēju.

Viņš neatbildēja, ziemeļbrieža ciskas locītava pār­lūza viņa ķepās ar lūstoša koka troksni.

-    Piedod, Jorek, Lira teica. Es ceru, ka neesmu tevi aizvainojusi. Man vienkārši gribas zināt. Redzi, mani tas ārkārtīgi interesē, jo Svalbārā ir mans tēvs.

-   Kas ir tavs tēvs?

-    Lords Ezriels. Redzi, viņi tur viņu Svalbāras cie­toksnī. Es domāju, ka Gobleri manu tēvu nodeva un uzpirka lāčus, lai tie turētu viņu cietumā.