- Es nezinu. Es neesmu Svalbāras lācis.
- Es domāju, ka tu esi…
- Nē. Es biju Svalbāras lācis, bet nu vairs neesmu. Mani par sodu izsūtīja, jo es nogalināju citu lāci. Tāpēc man atņēma dienesta pakāpi, bagātību un ieročus un mani izsūtīja dzīvot cilvēku pasaulē un cīnīties, ja kāds man par to maksā, vai arī darīt vienkāršus darbus un atmiņu slīcināt spirtā.
- Kāpēc tu nogalināji to lāci?
- Dusmās. Mēs, lāči, protam noslāpēt savas dusmas citam pret citu, bet es izgāju no rāmjiem. Tāpēc es viņu nogalināju un par to tiku sodīts.
- Un tu taču biji bagāts un ar augstu dienesta pakāpi, Lira teica ar apbrīnu. Tieši tāpat kā mans tēvs, Jorek! Tāpat bija ar viņu, kad es piedzimu. Lords Ezriels arī kādu nogalināja, un viņam par to atņēma visu bagātību. Tomēr tas bija krietni sen, pirms viņu ieslodzīja Svalbāras cietoksnī. Es neko nezinu par Svalbāru, izņemot to, ka tā atrodas vistālākajos ziemeļos… Vai tur visu klāj ledus? Vai var tikt pāri aizsalušajai jūrai?
- No krasta puses ne. Dienvidu pusē jūra šur tur ir aizsalusi, šur tur nav. Jums vajadzēs laivu.
- Vai varbūt gaisa balonu.
-Jā, der arī balons, tikai tad vajadzīgs pareizais vējš.
Lācis turpināja grauzt ziemeļbrieža cisku, un Liras prātā patvaļīgi ienāca kāds priekšstats — viņa atcerējās raganu baru naksnīgajās debesīs, bet skaļi to nepieminēja. Tā vietā viņa turpināja izprašņāt Joreku Bērnisonu par Svalbāru un ar lielu interesi klausījās lāča stāstus par lēni slīdošajiem šļūdoņiem, klintīm un peldošajiem ledus gabaliem, uz kuriem gulšņā simti un vairāk kotiku, vai jūrā ņudzošajiem roņu bariem un valzirgiem, kas ledainā ūdenī klabina savus garos, baltos ilkņus; par plašo, drūmo, dzelžaino krastu, puskilometru augstām un vēl augstākām klintīm, kur ligzdas vija un pa gaisu drāzās šmucīgie klinšu grifi; par ogļraktuvēm un ugunsšahtām, kur kalējlāči izkala biezas tērauda loksnes un gatavoja no tām bruņas…
- Ja viņi tev atņēma bruņas, Jorek, kur tad tu ņēmi šīs?
- Es pats tās izgatavoju Novaja Zemļā no debesu metāla. Līdz tam es jutos nepilnīgs.
- Tātad lāči var paši sev izgatavot dvēseles… meitena noteica. Pasaulē nu gan bija daudz, ko uzzināt. Kas ir Svalbāras karalis? viņa turpināja. Vai lāčiem ir karaļi?
- Viņu sauc Jofurs Raknisons.
Šis vārds Lirai izklausījās pazīstams. Viņa bija to agrāk dzirdējusi, bet kur? No lāča ne un arī ne no ģiptiešiem. Jā, šo vārdu bija pieminējuši mācībspēki, kāds no pedantiskajiem, slinki augstprātīgajiem, kāds no Džordanas koledžas. Meitene vēlreiz sasprindzināja atmiņu. Jā, nu viņa atcerējās!
Tas bija tur atpūtas telpā. Mācībspēki klausījās lordā Ezrielā. Tas bija Palmeras profesors, kas bija pieminējis Jofuru Raknisonu. Viņš bija lietojis vārdu panserbjorns, Lira tādu nezināja, un viņa nezināja ari, ka Jofurs Raknisons ir lācis; bet ko viņš toreiz teica? Ka Svalbāras karalis ir iedomīgs un viņam iespējams pieglaimoties. Tur tika vēl kaut kas teikts ja vien viņa spētu atcerēties -, bet pa šo laiku tik daudz kas bija noticis…
- Ja tavs tēvs ir ieslodzīts Svalbāras cietoksnī, Joreks Bērnisons teica, viņš no turienes neizglābsies. Koku, lai izgatavotu laivu, tur nav. Tomēr, ja lords Ezriels ir augstdzimušais, pret viņu izturēsies labi. Viņam iedos māju, kur dzīvot, kalpotāju, ēdienu un kurināmo.
- Vai lāčus nevar uzpirkt? -Nē.
- Tad varbūt apmānīt?
Viņš beidza grauzt un uzmeta meitenei ciešu skatienu. Tad teica: Tu nekad nepiemānīsi bruņotu lāci. Tu redzēji manas bruņas; tagad aplūko manus ieročus.
Joreks nometa gaļu un izstiepa savas ķetnas, pagriezdams ķepas uz augšu, lai viņa varētu tās apskatīt. To āda bija klāta ar biezu ragvielas slāni, un katrs nags bija vismaz tik garš kā Liras roka un tik ass kā nazis. Viņš ļāva pārsteigtajai Lirai tiem pārbraukt ar roku.
- Ar vienu sitienu roņa galvaskauss būs pušu, lācis teica. Vai arī cilvēka mugura, vai būs norauts loceklis. Un es varu arī kost. Ja tu mani toreiz Trollezundē nebūtu apturējusi, es būtu nokodis tam vīram galvu kā ogu. Labi, pietiks par spēku. Tagad par apmānīšanu. Tu nevari apmānīt lāci. Gribi pierādījumus? Paņem koku un papaukosimies.
Dedzīgi vēlēdamās pamēģināt, meitene nolauza apsnigušam krūmam zaru, noplēsa visus sānu zariņus un pavicināja to kā rapieri. Joreks Bērnisons apsēdās kā cilvēks un, uzlicis priekšējās ķepas uz ceļiem, gaidīja. Meitene nostājās viņa priekšā, bet viņai negribējās lāci bakstīt, tik miermīlīgs viņš izskatījās. Tāpēc Lira vienkārši pavicināja stibu gaisā, veica izklupienus pa labi un pa kreisi, uz viņu vispār nemērķēdama. Lācis nekustējās. Meitene atkārtoja šīs kustības vairākas reizes, bet lācis neizkustējās ne par collu.
Visbeidzot Lira nolēma veikt dūrienu, ne stipru, bet tikai pieskarties ar vicu viņa vēderam. Viņš momentā izstiepa ķepu un atsita nuju.
Pārsteigta viņa mēģināja vēlreiz, bet rezultāts bija tāds pats. Lāča reakcija bija daudz ātrāka. Tad meitene mēģināja durt viņam no visa spēka, veicot paukošanas izklupienus, bet nevienu reizi nespēja skart tā ķermeni. Likās, ka lācis paredz viņas kustības, un, kad meitene mērķēja uz dzīvnieka galvu, lielā ķepa veikli atvairija sitienu, bet, kad viņa veica māņu izklupienu, viņš vispār nepakustējās.
Lira iegāja azartā un metās niknā uzbrukumā, grūda, dūra, vicināja stibu, bet lāča ķepas ikreiz to atvairīja. Tās bija visur, vienmēr paspēdamas laikā atvairīt sitienu vai nobloķēt izklupienu.
Visbeidzot Lirai kļuva baisi un viņa apstājās. Biezajā kažokā meitene bija sasvidusi, bez elpas, bez spēka, bet lācis joprojām mierīgi sēdēja. Ja ari viņai būtu bijis īsts rapieris ar asu galu, viņam nebūtu ne skrambiņas.
Varu derēt, ka tu spēj noķert lodes, viņa teica un aizmeta stibu. Kā tu tā vari?
- Es neesmu cilvēks, Joreks atbildēja. Tāpēc jau lāci nekad nevar apmānīt. Mēs jūtam viltību un krāpšanu tāpat kā savas rokas vai kājas. Mēs visu sajūtam tā, kā cilvēki vairs nespēj. Bet tu jau to zini tu proti lasīt simbolus.
- Bet tas ir pavisam kas cits, vai ne? Lira jautāja. Tagad lācis viņu uztrauca vairāk nekā tad, kad bija dusmīgs.
- Tas ir tas pats, viņš atbildēja. Pieaugušie to neprot nolasīt, cik zinu. Kāds esmu pret cilvēku kārtas cīnītājiem, tāda tu ar savu simbolu rādītāju pret pieaugušajiem.
- Jā, laikam gan, viņa teica šaubīdamās un svārstīdamās. Vai tas nozīmē, ka tad, kad būšu pieaugusi, es vairs to nevarēšu?
- Kas to lai zina? Es nekad neesmu redzējis simbolu rādītāju, nedz arī kādu, kas prastu to lasīt. Varbūt tu esi citāda nekā pārējie.
Viņš atkal nometās uz visām četrām un devās ēst savu gaļas gabalu. Lira bija atpogājusi kažoku, bet tagad aukstais vējš vilka cauri, un bija vien tas atkal jātaisa ciet. Vispār jau šī epizode viņai lika daudz ko pārdomāt. Meitenei ļoti gribējās tūlīt pat pakonsultēties ar aletiometru, bet bija pārāk auksts, turklāt viņu jau sauca, jo bija laiks doties tālāk. Lira paņēma skārda kārbas, ko Joreks Bērnisons bija izgatavojis, tukšo ielika atpakaļ Ferdera Korema mantu maisā, bet īsto bundžu ar žūžojošo spiegu kopā ar aletiometru iebāza savā jostas somiņā. Viņa bija priecīga, ka var atkal doties tālāk.
Grupas līderi bija vienojušies ar Lī Skorsbiju, ka nākamajā apstāšanās vietā viņš piepūtīs savu balonu un veiks novērošanu no gaisa. Lira, bez šaubām, gribēja pacelties kopā ar viņu, un, bez šaubām, tas netika atļauts; bet meitene brauca Lī Skorsbija pajūgā un "bombardēja" viņu ar jautājumiem.