- Mister Skorsbij, kā jūs lidotu uz Svalbāru?
- Nu, ir vajadzīgs dirižablis ar gāzes dzinēju, kaut kas līdzīgs cepelīnam, vai arī labs dienvidu vējš. Tikai kāda velna pēc? Vai tu jebkad esi šo vietu redzējusi? Tas ir visdrūmākais, tuksnesīgākais, neviesmīlīgākais Dieva aizmirstais nostūris pašā pasaules malā.
- Es vienkārši domāju, varbūt Joreks Bērnisons gribēs doties atpakaļ…
- Tad viņu nogalinās. Joreks ir izsūtīts. Tikko viņš atgriezīsies atpakaļ, viņi saplosīs to gabalos.
- Kā jūs varat piepūst savu balonu, mister Skorsbij?
- Divējādi. Ūdeņradi es iegūstu, uzlejot sērskābi uz dzelzs skaidām. Rodas gāze, ar ko balons pamazām pildās. Otra iespēja ir pieslēgties ugunsšahtas gāzes vadam. Šeit zem zemes ir lielas gāzes un arī naftas krātuves. Es varu iegūt gāzi no naftas, ja vajadzīgs, kā arī no akmeņoglēm; gāzi iegūt nav grūti. Bet visātrākais tās iegūšanas veids ir izmantot apakšzemes krājumus. No laba urbuma balonu var uzpildīt stundas laikā.
- Cik cilvēku var pacelt jūsu balonā?
- Sešus, ja vajadzīgs.
- Vai jūs varētu pacelt Joreku Bērnisonu visā bruņojumā?
- Esmu jau to darījis. Reiz es viņu glābu no tatāriem, kad tie bija viņu aplenkuši un grasījās jau saņemt ciet, tas bija Tunguskas kampaņas laikā; es pielidoju un uzņēmu viņu balonā. Izklausās jau vienkārši, bet, velns parāvis, man vajadzēja uzminēt lāča svaru pēc skata vien. Un tad vēl paļauties, ka tajā ledus caurumā, ko viņš izurbtu, būs apakšzemes gāzes krātuve. Bet es no gaisa biju saskatījis, kāda tur ir zeme, tāpēc domāju, ka varēs rakt. Jo, redzi, lai tiktu lejā, man bija jāizlaiž gāze no balona, bet atpakaļ gaisā bez gāzes es netiktu. Tomēr mums tas izdevās, ar bruņām un vispār.
- Mister Skorsbij, vai jūs zināt, ka tatāri cilvēku galvās urbj caurumus?
- Jā, protams. Viņi to dara jau tūkstošiem gadu. Reiz Tunguskas kampaņas laikā mēs noķērām piecus dzīvus tatārus, un trim no tiem galvā bija caurumi. Vienam pat divi.
- Viņi to dara cits citam?
- Tieši tā. Papriekš viņi iegriež ādu riņķī ap galvu, lai paceltu to uz augšu un atklātu galvaskausu. Tad ļoti uzmanīgi, lai neskartu smadzenes, izgriež gabalu kaula un atkal sašuj ādu.
- Es domāju, ka viņi to dara tikai saviem ienaidniekiem!
- Pie velna, nē. Tā ir liela privilēģija. To dara tāpēc, lai dievi varētu ar viņiem sarunāties.
- Vai jūs esat kādreiz dzirdējis par tādu pētnieku Staņislavu Grummanu?
- Grummanu? Protams. Es satiku vienu viru no viņa grupas, kad pirms diviem gadiem lidoju pāri Jeņisejas upei. Viņš domāja padzīvot pie šī apgabala tatāru ciltīm. Starp citu, man šķiet, ka arī viņam bija caurums galvaskausā. Tas piederas pie iniciācijas, bet šis virs diez ko daudz par to nezināja.
- Tātad… Ja viņš tur tika iecelts par, nu, goda tatāru, tad jau viņi nebūtu viņu nogalinājuši?
- Nogalinājuši? Vai tad Grummans ir miris?
- Jā. Es redzēju viņa galvu, Lira lepni teica. Mans tēvs to bija atradis. Es galvu redzēju, kad viņš to rādīja Džordanas koledžas zinātniekiem Oksfordā. Viņam bija noņemts skalps, lūk, tā.
- Kas tad bija viņu noskalpējis?
- Nu, tatāri, vismaz zinātnieki tā domāja… Bet varbūt nē.
- Tā varēja arī nebūt Grummana galva, Lī Skorsbijs teica. Tavs tēvs varbūt maldināja zinātniekus.
- Varētu būt arī tā, Lira domīgi teica. — Viņš no tiem prasīja naudu.
- Un, kad zinātnieki ieraudzīja to galvu, viņi iedeva viņam naudu?
-Jā.
- Labi nospēlēts triks. Ļaudis ir šokā, ieraugot kaut ko tādu; viņi negrib to apskatīt tuvāk.
- īpaši jau nu mācībspēki, Lira teica.
- Nu, tu jau to zināsi labāk. Bet, ja arī tā bija Grummana galva, varu derēt, ka tie nebija tatāri, kas viņu noskalpējuši. Tatāri skalpē ienaidniekus, nevis savējos, un Grummans tika uzņemts par savējo.
Braucot Lira pārdomāja visu dzirdēto. Ap viņu bija noticis tik daudz kas nozīmīgs: Gobleri un viņu briesmu darbi, to bailes no Putekļiem, pilsēta Aurorā, viņas tēvs Svalbārā, viņas māte… Un viņa pati? Aletiometrs, raganu lidojums uz ziemeļiem. Un mazais nabaga Tonijs Makarioss, tad vēl spiegs kukainis ar pulksteņmehānismu. Joreka Bērnisona pārpasaulīgā paukošanās prasme…
Lira iemiga. Un ar katru stundu viņi bija tuvāk Bolvangarai.
14 Bolvangaras gaismas
TTTerderu Koremu un Džonu Fā uztrauca tas, ka ģiptiešiem pēdējā laikā nebija nekādas informācijas par Koulteres kundzi, tikai Lirai viņi to neteica. Tomēr ģiptieši nezināja, ka arī Lira par to uztraucas. Koulteres kundze meitenei bija iedvesusi bailes, un viņa bieži domāja par to. Lordu Ezrielu Lira domās dēvēja par "tēvu", bet Koulteres kundzi nekad par "māti". Tam par iemeslu bija sievietes dēmons-zeltainais pērtiķis, kas Panteleimonā izraisīja nepārvaramu riebumu un, kā Lira juta, bija okšķerējies viņas noslēpumos, kā toreiz ar aletiometru.
Viņi noteikti sekoja; būtu muļķīgi domāt citādi. Spiegojošais kukainis jau vien par to liecināja.
Bet trieciens nāca no pavisam citas puses, ne no Koulteres kundzes. Ģiptieši grasījās apstāties un atpūtināt suņus, salabot dažas kamanas un sagatavot ieročus cīņai Bolvangarā. Džons Fā cerēja, ka Lī Skorsbijs atradīs kādu gāzes krātuvi, lai uzpildītu mazāko balonu (viņam bija divi) un izlūkotu apkārtni. Tomēr aeronauts, kas laika apstākļus pētīja tikpat cītīgi kā jūrnieki, teica, ka būs migla; un patiesi, līdzko viņi apstājās, sabiezēja migla. Lī Skorsbijs zināja, ka viņš no gaisa neko nevarēs saredzēt, tāpēc bija jāsamierinās ar kārtējo sava aprīkojuma pārbaudi, lai gan tas jau tāpat bija nevainojamā kārtībā.
Tad pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, no tumsas uz viņiem sāka lidot bultu mežs.
Ģiptieši acumirklī krita pie zemes un pamira tā, ka netika izdvesta ne skaņa. Vienīgi tad, kad vīri sāka neveikli gāzties pār suņu pajūgu siksnām vai pēkšņi gulties, tuvākesošie pamanīja, kas notiek, bet tad jau bija par vēlu, jo viņu virzienā lidoja vēl vairāk bultu. Daži vīri palūkojās augšup, izbrīnīti par savādajiem pakšķiem visapkārt, bultām ietriecoties kokā vai sasalušajā brezentā.
Pirmais attapās Džons Fā, kurš izkliedza pavēles no pajūgu rindas centra. Nosalušās rokas un stīvie locekļi mēģināja paklausīt, bet no debesīm aizvien vairāk bultu krita pār viņiem kā nāvējošs lietus.
Lira stāvēja zem klajas debess, un pār viņas galvu lidoja bultas. Pirmais tās sadzirdēja Panteleimons un kļuva par leopardu, lai nogrūstu meiteni zemē un pasargātu no uzbrukuma. Berzējot no acīm sniegu, Lira pavēlās tālāk, lai mēģinātu saskatīt, kas notiek, jo pustumsa bija jucekļa un trokšņu pārpilna. Tad meitene izdzirdēja varenu rēcienu un Joreka Bērnisona bruņu klaboņu un graboņu, kad lācis pārlēca pajūgu rindai un nozuda miglā. To pavadīja kliedzieni, rūcieni, krakšķi, plēšanas un spēcīgu sitienu trokšņi, šausmu spiedzieni un satrakota lāča, kas cīnījās ar ienaidnieku, rēcieni.
Bet kas tie bija? Lira vēl nevienu ienaidnieka stāvu nebija redzējusi. Ģiptieši metās aizsargāt savas kamanas, bet tā kļuva par vieglāku mērķi (tas pat Lirai bija skaidrs). Nebija viegli ari ar cimdiem rokās šaut — viņa bija sadzirdējusi tikai četrus piecus šāvienus pret bezgaligo bultu lietu. Un ik bridi aizvien vairāk viru krita.
"Ak, Džon Fā!" viņa mocījās pārmetumos. "Jūs to neparedzējāt, un es jums nepalīdzēju!"