Tad iezvanījās telefons, un, kamēr māsa runāja, Lira
ātri noliecās, lai izņemtu otru bundžu, to ar dūcošo kukaini, un ielika somiņā blakus aletiometram.
- Nāc šurp, Lizij, — sieviete teica, nolikusi klausuli.
- Sameklēsim tev kaut ko ēdamu. Domāju, ka tu esi izsalkusi.
Viņa sekoja māsai Klārai uz ēdamistabu, kur bija kāds ducis balti klātu galdu, visi noķēzīti ar drupačām un lipīgiem dzērienu riņķiem vietās, kur bija stāvējušas glāzes. Netīrie trauki un galda piederumi bija sakrauti metāla ratiņos. Telpā nebija logu, tāpēc, lai to padarītu gaišāku un plašāku, vienu sienu klāja fototapete, uz kuras bija redzama tropiskā pludmale ar zilu debesi, baltām smiltīm un kokospalmām.
Vīrs, kas bija Liru šeit ievedis, paņēma paplāti no virtuves lodziņa.
- Ēd, — viņš teica.
Nebija nekādas vajadzības pretoties, tāpēc Lira ar prieku notiesāja sautējumu un kartupeļu biezputru. Tad vēl tur bija bļoda ar konservētiem persikiem un saldējumu. Kamēr viņa ēda, vīrietis un medmāsa pie cita galdiņa klusi sarunājās, un, kad Lira bija beigusi, medmāsa atnesa viņai glāzi silta piena un aiznesa paplāti.
Vīrietis atnāca un nosēdās meitenei pretī. Viņa dēmons-murkšķis nebija tik lietišķs un vienaldzīgs kā medmāsas suns, bet pieklājīgi sēdēja saimniekam uz pleca, skatoties un klausoties.
- Nu, Lizij, vīrietis ierunājās. Vai kārtīgi paēdi?
- Jā, paldies.
- Es gribu, lai tu man izstāsti, no kurienes esi. Vai vari?
- No Londonas, meitene atbildēja.
- Un ko tu dari šeit, tik tālu ziemeļos?
- Esmu kopā ar tēti, Lira nomurmināja. Acis nodūrusi, viņa slēpa skatienu no murkšķa un tēloja, ka tūlīt sāks raudāt.
- Ar savu tēvu? Skaidrs. Un ko viņš dara šai pasaules nostūrī?
- Tirgojas. Mēs atbraucām ar Jaunās Dānijas tabakas lapu kravu un iepirkām zvērādas.
- Un vai tavs tēvs bija viens pats?
- Nē. Tur vēl bija mani tēvoči un vēl citi vīri, — meitene taustījās, nezinot, ko samojedu mednieks bija viņam izstāstījis.
- Kāpēc viņš ņēma tevi līdzi tādā ceļojumā, Lizij?
- Tāpēc, ka pirms diviem gadiem tētis bija paņēmis līdzi manu brāli un solīja, ka nākamreiz ņems mani, bet solījumu nepildīja. Tad es lūdzos un lūdzos, līdz viņš mani paņēma.
- Un cik tev gadu?
- Vienpadsmit.
- Skaisti, skaisti. Nu, Lizij, tev ir paveicies. Tie mednieki, kas tevi atrada, ir atveduši tevi uz vislabāko vietu, kāda vien var būt.
- Viņi jau mani neatrada, meitene šaubījās. Tur notika cīņa. Viņu bija tik daudz, un lidoja bultas…
- Nu, diezin vai. Man liekas, tu biji noklīdusi no sava tēva grupas un apmaldījusies. Šie mednieki tevi atrada un atveda šurp. Tā tas notika, Lizij.
- Es redzēju cīņu, Lira neatlaidās. Tur šāva bultas un… Es gribu pie tēta, meitene iesaucās un juta, ka sāk raudāt.
- Nu, šeit tu būsi drošībā, kamēr viņš atnāks, — ārsts teica.
- Bet es redzēju, ka viņi šāva bultas!
- Tev tikai izlikās. Lielā aukstumā tā bieži gadās, Lizij. Cilvēks iemieg, murgo un nevar saprast, kas bija sapnis, kas īstenība. Neuztraucies, nekādas cīņas nebija. Tavs tēvs ir dzīvs un vesels, šobrīd meklē tevi un drīz vien būs te, jo šī ir vienīgā apdzīvotā vieta simtiem jūdžu apkaimē, un, ak, cik viņš būs priecīgs, kad atradīs tevi sveiku un veselu! Tagad māsa Klāra tevi aizvedīs uz palātu, kur tu iepazīsies ar citām meitenēm un zēniem, kas tāpat kā tu bija apmaldījušies. Ej nu. No rīta vēl aprunāsimies.
Lira piecēlās, piespiedusi lelli pie krūtīm, bet Panteleimons uzlēca viņai uz pleca; medmāsa atvēra durvis un izveda meiteni ārā.
Atkal gaiteņi, un beidzot Lira bija nogurusi. Nāca miegs, žāvas mācās virsū, un meitene tik tikko spēja cilāt kājas vilnas čībās, ko viņai bija iedevuši. Panteleimons klanīja galvu, tāpēc kļuva par pelīti un iekārtojās viņas pidžamas kabatā. Lirai gar acīm nozibēja gultu rindas, bērnu sejas, spilvens, un visbeidzot viņa bija iemigusi.
Kāds viņu purināja. Lira vispirms pataustīja, vai jostas somiņa ar abām kārbām ir vietā, jā, bija gan; tad viņa mēģināja atvērt acis, bet ak vai! Grūti tas nācās; viņa nekad vēl nebija jutusies tik miegaina.
- Mosties! Mosties!
Čukstēja ne tikai viena balss vien. Ar lielām pūlēm, it kā veļot akmeni pret kalnu, Lira piespieda sevi pamosties.
Blāvā lampiņas gaismā, kas dega virs durvīm, viņa ieraudzīja, ka pie gultas stāv trīs meitenes. Bija grūti ko skaidrāk saskatīt, jo acis vēl nebija pieradušas, bet likās, ka tās ir apmēram viņas vecumā. Meitenes runāja angliski.
- Viņa ir pamodusies.
- Šie iedevuši viņai miega zāles. Droši vien…
- Kā tevi sauc?
- Lizija, Lira nomurmināja.
- Vai šurp ved vēl kādu bērnu grupu? prasīja viena no meitenēm.
- Nezinu. Es esmu viena pati.
- Kā tad viņi tevi dabūja?
Lira cīnījās ar sevi, lai pieceltos sēdus. Viņa neatcerējās, ka būtu dzērusi miega zāles, bet tās varēja ari būt dzērienā, ko viņai iedeva. Galva likās kā piebāzta ar vati, bet acīs sāpīgi spieda.
- Kas šī ir par vietu?
- Neviens nezina. Mums nesaka.
- Parasti viņi atved vairākus bērnus…
- Ko viņi dara? Lira izmocīja, cenzdamās atjēgties no miglas galvā, un juta, ka arī Panteleimons sāk mosties.
- Mēs nezinām, teica meitene, kas uzturēja sarunu. Viņa bija gara auguma, rudiem matiem, nervozām kustībām un izteiktu Londonas akcentu. Viņi mūs mēra, kaut ko tur pārbauda…
- Viņi mēra Putekļus, teica otra meitene, draudzīga izskata apaļīga tumšmate.
- Tu to nezini, pirmā meitene iebilda.
- Mēra gan, teica trešā meitene, kas izskatījās nomākta un auklēja savu dēmonu-trusīti. Es dzirdēju viņus tā runājam.
- Tad viņi mūs pa vienam aizved, un vairāk neko mēs nezinām. Neviens neatgriežas, teica rudmatainā.
- Te ir viens puisēns, piebilda apaļīgā meitene,
- viņš domā, ka…
- Nesaki viņai! teica rudmatainā. Vēl ne.
- Vai tad te ir arī zēni? Lira jautāja.
- Jā. Mūsu te ir daudz. Kādi trīsdesmit, man liekas.
- Vairāk, iebilda apaļīgā. Vairāk nekā četrdesmit.
- Tikai mūs visu laiku ved prom, teica rudmatainā.
- Sākumā atved veselu baru un mūsu ir daudz, bet tad pa vienam ved projām.
- Tie ir Gobleri, teica apaļīgā. Tu zini, kas ir Gobleri. Mēs visi no viņiem baidījāmies, līdz tie mūs notvēra…
Lira mazpamazām sāka atjēgties. Meiteņu dēmoni, izņemot trusīti, stāvēja pie durvīm un klausījās. Viņas visas runāja čukstus. Lira pajautāja viņu vārdus. Rudmataino sauca Annija, apaļīgo tumšmati Bella, bet kārno Marta. Zēnu vārdus viņas nezināja, jo puikas lielāko tiesu turēja atsevišķā telpā. Pret viņiem izturējās labi.
- Te jau nav slikti, — Bella teica, — nav nekā daudz, ko darit, vienīgi liek mums pildīt dažādus testus, tad vingrinājumus, tad mēra mūs, mēra temperatūru un tā. Tas nu ir garlaicīgi.
- Izņemot reizes, kad ierodas Koulteres kundze, Annija piebilda.
Lira apspieda kliedzienu, bet Panteleimons tik spēji savicināja spārnus, ka meitenes to pamanīja.
- Viņš ir nervozs, Lira nomierināja meitenes. Viņi droši vien iedevuši mums miega zāles, kā tu jau teici, tāpēc mēs esam tādi apdulluši. Kas ir Koulteres kundze?
- Tieši viņa mūs šeit ari iemānīja, katrā ziņā, lielāko daļu no mums, Marta teica. Par Koulteres kundzi runā visi bērni. Ja viņa ierodas, ir skaidrs, ka bērni atkal pazudīs.