- Viņai patīk vērot, kā mūs aizved, patīk skatīties, ko ar mums dara. Tas puisēns, nu Saimons, domā, ka viņi bērnus nogalina un Koulteres kundze skatās.
- Gobleri nogalina bērnus? Lira nodrebēja.
- Droši vien. Jo atpakaļ neviens nav atgriezies.
- Viņi arī visu laiku darbojas ar dēmoniem, Bella teica. Sver viņus, mēra un tā…
- Viņi aiztiek jūsu dēmonus?
- Nē! Ko tu! Viņi šeit uzstāda svarus, un dēmonam uz tiem jāuzkāpj, tad viņi izdara ierakstus un fotografē. Pēc tam aizved bērnus uz kabinetu un mēra Putekļus, viņi visu laiku mēra Putekļus.
- Kādus putekļus? Lira prasīja.
- Mēs nezinām, Annija teica. — Kaut kādus kosmosa putekļus. Ne jau parastos. Ja tevī nav Putekļu, tad ir labi. Bet beigās visiem parādās Putekļi.
- Zināt, ko Saimons teica? Bella jautāja. Viņš teica, ka tatāri urbjot galvās caurumus, lai Putekļi nāktu iekšā.
- Jā, viņš jau nu zina, — Annija nicinoši noteica. Man liekas, ka es pajautāšu Koulteres kundzei, kad viņa atnāks.
- Tu neuzdrošināsies! Marta ar apbrīnu noteica.
- Gan redzēsi.
- Kad viņa ieradīsies? Lira jautāja.
- Parīt, Annija atbildēja.
Lirai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi, un Panteleimons viņai cieši pieglaudās klāt. Lirai bija tikai viena diena laika, lai atrastu Rodžeru, uzzinātu par šo vietu tik daudz, cik vien iespējams, un vai nu bēgtu prom, vai arī paļautos, ka viņu izpestīs. Bet, ja visi ģiptieši ir nogalināti, kurš gan izglābs bērnus šajā ledainajā tuksnesī?
Meitenes turpināja pļāpāt, bet Lira un Panteleimons iekārtojās gultā un centās sasildīties, apzinoties, ka simtiem kilometru rādiusā nav nekā cita, kā vien bailes.
15 Dēmoni būros
Īgi prātot nebija Liras dabā; viņa bija kustīgs un praktiskas dabas bērns, turklāt meitenei nepiemita pārāk plaša iztēle. Kāds, kurš daudz ko iztēlojas, nebūtu nopietni apsvēris iespēju braukt šurp un glābt savu draugu Rodžeru, vai, ja arī būtu, šim bērnam uzreiz prātā ienāktu simtiem iemeslu, kāpēc tas nav iespējams. Ja tu esi rūdīts melis, tas vēl nenozīmē, ka tev ir bagāta fantāzija. Daudziem kārtīgiem meļiem vispār tās nav, tas arī viņu melus padara īpaši ticamus.
Un tagad, būdama Ziedojumu padomes nagos, Lira daudz neprātoja par to, kas varētu būt noticis ar ģiptiešiem. Viņi visi bija labi cīnītāji, un, pat ja Panteleimons teicās redzējis, ka Džonam Fā trāpīts, viņš varēja arī kļūdīties. Ja viņš arī nav kļūdījies, varbūt ievainojums nemaz nav nopietns. Protams, Lirai nepaveicās, ka viņa krita samojedu nagos, bet gan jau ģiptieši viņu drīz vien atbrīvos, bet, ja viņiem tas neizdosies, nekas neatturēs Joreku Bērnisonu viņu izpestīt. Tad viņi Lī Skorsbija balonā lidos uz Svalbāru un izglābs lordu Ezrielu.
Viņasprāt, tas bija viegli izdarāms.
Un tā nākamajā rītā, kad viņa palātā pamodās, meitene bija ziņkāres pilna un gatava visam, ko šī diena nesīs.
Lira ļoti gribēja redzēt Rodžeru un galvenais redzēt viņu, pirms viņš ierauga Liru.
Ilgi nebija jāgaida. Bērni cēlās pusastoņos, kad māsas, kuras viņus pieskatīja, nāca palātās tos modināt. Tad bērni mazgājās, ģērbās un visi devās uz ēdnīcu brokastīs.
Tur bija arī Rodžers.
Viņš kopā ar pieciem citiem zēniem sēdēja pie galda blakus durvīm. Rinda uz virtuves lodziņu gāja tieši gar viņu galdu, tāpēc Lirai izdevās nomest kabatas lakatiņu un pacelt to, zemu noliecoties blakus zēna krēslam, un tā Panteleimonam radās iespēja aprunāties ar Rodžera dēmonu Salsīliju.
Salsllija bija žubīte, un viņa tik mežonīgi saplivināja spārnus, ka Panteleimons bija spiests kļūt par kaķi, uzklupt viņai un nospiest zemē, lai varētu sačukstēties. Par laimi, tādas sīkas saķeršanās bērnu dēmonu starpā nebija nekas sevišķs, tāpēc neviens nepievērsa tam uzmanību, tikai Rodžers acumirklī nobālēja. Lira vēl nekad nebija redzējusi nevienu tā nobālam. Rodžers uztvēra Liras vēso, auksto skatienu, ko meitene viņam raidīja, un zēna sejā atgriezās sārtums, kurā jaucās cerības, saviļņojums un prieks. Tikai Panteleimons, spēcīgi sapurinot Salsīliju, spēja atturēt Rodžeru no iekliegšanās un mešanās savas koledžas draudzenes apkampienos.
Lira novērsa skatienu, tēlodama dziļu nicinājumu, un bolīja acis uz citiem jaunajiem paziņām, ļaujot Panteleimonam visu paskaidrot. Visas četras meitenes paņēma savas paplātes ar kukurūzas pārslām un grauzdiņiem un apsēdās pie viena galda, izveidodamas atsevišķu kompāniju, tā izslēdzot pārējos, kurus tūlīt pat aprunāja.
Nevar noturēt lielu bērnu grupu vienā vietā ilgu laiku, tos pamatīgi nenodarbinot, un savā ziņā Bolvangarā bija līdzīga kārtība kā skolā, ar sporta un mākslas nodarbību grafiku. Zēni un meitenes tika turēti atsevišķi, izņemot starpbrīžus un ēdienreizes, tāpēc nākamā iespēja parunāties ar Rodžeru varēja rasties tikai pusdienas laikā pēc pusotras stundas ilgas šūšanas nodarbības, ko meitenēm vadīja kāda medmāsa. Bet tam bija jāizskatās dabiski, un tas nu bija sarežģīti. Visi bērni šeit bija apmēram viena vecuma, kurā zēni parasti sarunājas ar zēniem, bet meitenes — ar meitenēm, tā uzsverot, ka viņiem neinteresē pretējais dzimums.
Izdevība radās atkal turpat ēdnīcā, kur bērni ienāca padzerties un apēst kādu cepumu. Lira aizsūtīja Panteleimonu mušas veidolā parunāt ar Salsīliju pie pretējās sienas, kamēr paši ar Rodžeru turējās klusu pie atsevišķiem galdiem. Ir grūti sarunāties, ja dēmonu uzmanība ir vērsta kaut kur citur, tāpēc Lira, malkojot pienu kopā ar meitenēm, izlikās drūma un dusmīga. Viņas domas bija pie dēmonu klusinātās sarunas, tāpēc Lira neieklausījās meiteņu čalā, tomēr kāds vārds, ko pieminēja gaišmate, lika viņai satrūkties.
Tas bija Tonija Makariosa vārds. Tā kā Liras uzmanība koncentrējās uz to, Panteleimonam vajadzēja novērsties no sačukstēšanās ar Rodžera dēmonu, un tie abi klausījās, ko meitene saka.
- Nē, es zinu, kāpēc viņu paņēma, meitene teica pārējiem, kas, galvas saspieduši kopā, klausījās. Tāpēc, ka viņa dēmons nepārvērtās. Viņi nodomāja, ka viņš ir vecāks nekā izskatās vai kaut kā tamlīdzīgi, ka viņš nav mazs bērns. Bet patiesībā tas dēmons reti mainījās tāpēc, ka Tonijs nekad ne par ko daudz nedomāja. Es biju redzējusi, ka viņš mainās. Viņu sauca Žurku ķērājs…
- Kāpēc Gobleri tā interesējas par dēmoniem? Lira jautāja.
- To neviens nezina, gaišmate atbildēja.
- Es zinu, teica kāds zēns, kurš ari bija klausījies. Lūk, ko viņi dara: viņi nogalina tavu dēmonu un skatās, vai tu pats arī mirsi vai ne.
- Bet kāpēc tad viņi visu laiku to atkārto ar dažādiem bērniem? kāds jautāja. Būtu pamēģinājuši ar vienu, un viss skaidrs.
- Es zinu, ko viņi dara, atkal ierunājās pirmā meitene.
Tagad visu uzmanība bija pievērsta viņai. Bet, lai
apkalpojošajam personālam nerastos aizdomas, par ko viņi runā, bērni klausījās ar nevērīgu, vienaldzīgu sejas izteiksmi, lai gan visi vai mira no ziņkārības.
- Kā tu to zini? kāds jautāja.
- Tāpēc, ka es biju kopā ar Toniju, kad viņam atnāca pakaļ. Mēs bijām veļas noliktavā, — viņa teica.
Meitene koši piesarka. Ja viņa gaidīja, ka par viņu smiesies vai ķircināsies, tas nenotika. Bērni sēdēja klusu, neviens pat nepasmaidīja.
Meitene turpināja: Mēs sēdējām klusu, tad ienāca medmāsa, tā, kurai tā maigā balss. Viņa teica: "Nāc šurp, Tonij, es zinu, ka tu tur esi, mēs tev neko nedarīsim…" Tad viņš jautāja: "Ko ar mani darīs?" Viņa atbildēja: "Mēs tikai tevi iemidzināsim un veiksim nelielu operāciju, pēc tam tu piecelsies un atkal būsi vesels." Bet Tonijs viņai nenoticēja. Viņš teica…