- Caurumi! kāds iesaucās. — Viņi taisa caurumus galvā tāpat kā tatāri! Varu derēti
- Apklusti! Ko vēl medmāsa teica? kāds viņu apsauca un pajautāja. Pa to laiku vēl kāds ducis vai vairāk bērnu bija sapulcējušies ap viņu galdu, un viņu dēmoni tāpat dega nepacietībā uzzināt, kas sekos, visi ieplestām acīm un saspringti.
Gaišmatainā meitene turpināja: Tonijs gribēja arī zināt, kas notiks ar Žurku ķērāju. Māsa atbildēja: "Nu, arī viņu iemidzinās — tāpat kā tevi." Tad Tonijs prasīja: "Jūs viņu nogalināsiet, vai ne? Es zinu, ka tā būs. Mēs visi zinām, ka tā būs." Māsa viņam atteica: "Nē, protams, nē. Tā būs tikai neliela operācija. Tikai tāds mazs grieziens. Tev pat nesāpēs, bet drošības pēc mēs tevi vienalga iemidzināsim."
Telpā bija iestājies klusums.
Māsa, kura visu uzraudzīja, bija uz brīdi izgājusi, un virtuves lūciņa bija ciet, tāpēc neviens no turienes nevarēja neko sadzirdēt.
- Kādu griezienu? vaicāja kāds zēns klusā, izbiedētā balsī. Vai viņa teica, kur griezīs?
- Viņa tikai noteica: "Šis grieziens tevi padarīs vecāku." Teica, ka tā darot ar visiem, tāpēc arī pieaugušo dēmoni nemainās kā bērnu dēmoni. Tādēļ ir jāveic grieziens, pēc kura dēmons paliek tikai vienā veidolā, un tā bērns kļūst par pieaugušo.
- Bet…
- Vai tas nozīmē, ka…
- Ka visiem pieaugušajiem bijis izdarīts tāds grieziens?
- Un kā ar…
Pēkšņi bērni apklusa kā nolēmēti un visu acis pievērsās durvīm. Tur stāvēja māsa Klāra, mierīga, pieklājīga, lietišķa, un viņai blakus kāds vīrietis baltā halātā, ko Lira nekad agrāk nebija redzējusi.
- Bridžeta Makgina, viņš teica.
Gaišmatainā meitene trīcēdama piecēlās. Viņas dē-
mons-vāvere piespiedās meitenei pie krūtīm.
- Jā, ser? — viņa tik tikko dzirdami atsaucās.
- Izdzer savu dzērienu un nāc līdzi māsai Klārai, viņš teica. Pārējie steidzieties nu uz savām nodarbībām.
Bērni paklausīgi nolika krūzītes uz metāla ratiņiem un klusējot izklīda. Neviens pat nepaskatījās uz Bridžetu Makginu, vienīgi Lira, un viņa redzēja, ka gaišmatainās meitenes seju plosa bailes.
Atlikušā rīta daļa pagāja nodarbībās. Stacijā bija iekārtota neliela sporta zāle, jo garās polārās nakts laikā bija grūti vingrot ārā, tāpēc bērnu grupas pārmaiņus spēlējās zālē aukles uzraudzībā. Viņi sadalījās komandās un spēlēja bumbu, un sākumā Lira, kas nekad agrāk nebija neko tādu spēlējusi, nesaprata, kas jādara. Bet, tā kā meitene bija sportiska, ātra un dzimusi līdere, drīz vien viņai tas iepatikās. Bērnu saucieni, dēmonu spiedzieni un rūcieni piepildīja mazo sporta zālīti un drīz vien aizgaiņāja drūmās domas tas, protams, ari bija šo nodarbību nolūks.
Pusdienu laikā, kad bērni atkal stāvēja rindā ēdnīcā, Lira juta, ka Panteleimons nočivina kādam sveicienu. Pagriezusies meitene ieraudzīja, ka tieši aiz viņas stāv Billijs Kosta.
- Rodžers man teica, ka tu esi šeit, viņš nočukstēja.
- Šurp brauc tavs brālis, Džons Fā un vesels ģiptiešu bars, — viņa teica. Viņi brauc mums pakaļ.
Zēns gandrīz vai iekliedzās priekā, bet sajūsmas saucienu noslāpēja klepū.
- Un tev mani jāsauc par Liziju, Lira teica, nekad par Liru. Un tev man viss jāizstāsta, viss, ko zini, labi?
Viņi apsēdās kopā, arī Rodžers. Vieglāk tas bija izdarāms pusdienu laikā, kad bērni vairāk staigāja starp galdiņiem un virtuves lodziņu un ēdnīca bija cilvēku pilna. Galda piederumiem un šķīvjiem šķindot, Billijs un Rodžers izstāstīja viņai visu, ko zināja. Billijs bija dzirdējis no kādas medmāsas, ka pēc operācijas bērnus aizved uz novietnēm tālāk uz dienvidiem, tāpēc arī Tonijs Makarioss bija klaiņojis pa attālo ciematu. Bet Rodžeram bija vēl interesantākas ziņas.
- Esmu atradis paslēptuvi, viņš teica.
- Ko? Kur?
- Redzi to bildi… Viņš domāja fototapeti ar tropisko pludmali. Paskaties uz augšējo labo stūri, vai redzi tur griestu paneli?
Griesti bija veidoti no lieliem taisnstūrveida paneļiem, ko atdalīja metāla joslas, un stūrī panelis virs tapetes bija nedaudz pacēlies.
- Es to ievēroju, Rodžers teica, un iedomājos, ka varbūt arī pārējie ir tādi paši, pacēlu tos, un jā visi paneļi kustas. Tos var pacelt. Mēs ar vienu zēnu to pārbaudījām naktī mūsu guļamistabā, pirms viņu aizveda prom. Tur augšā ir tukšums, pa kuru var līst uz priekšu…
- Cik tālu griestos var aizlīst?
- Es nezinu. Mēs tikai mazliet palīdām. Mēs nodomājām, ka vajadzības gadījumā tur varētu paslēpties, bet droši vien mūs atrastu.
Lira to neuztvēra kā paslēptuvi, bet kā ceļu. Tā bija vislabākā ziņa, ko viņa bija dzirdējusi kopš ierašanās šeit. Bet, pirms viņi varēja turpināt sarunu, ārsts uzsita pa galdu ar karoti un ierunājās.
- Bērni, paklausieties, viņš teica. Klausieties uzmanīgi. Laiku pa laikam mums jānovada ugunsdrošības apmācība. Ir ļoti svarīgi, lai mēs visi, kā nākas, saģērbtos un dotos ārā bez panikas. Tātad šopēcpusdien būs ugunsdrošības trauksme treniņa nolūkos. Tiklīdz atskanēs zvans, jums tūlīt pat viss jāpārtrauc un jāklausās, ko tuvāk esošais pieaugušais jums teiks. Atcerieties vietu, uz kurieni jūs aizvedīs. Turp jums būs jādodas, ja izcelsies īsts ugunsgrēks.
O, tā ir ideja, Lira nodomāja.
Pēc pusdienām Liru un pārējās četras meitenes pārbaudīja uz Putekļiem. Ārsti gan neteica, ka viņi dara tieši to, bet bija viegli uzminēt. Viņas pa vienai veda uz laboratoriju, un tas, protams, meitenes ļoti biedēja; cik tas būtu nežēlīgi, Lira nodomāja, ja būtu jāmirst bez jebkādas iespējas pretoties! Bet likās, ka vēl viņi negrasās veikt to operāciju.
- Mēs izdarīsim dažus mērījumus, ārsts paskaidroja. Personāla darbiniekus bija grūti atšķirt visi vīrieši izskatījās vienādi savos baltajos halātos un ar bloknotiem un zīmuļiem, un arī sievietes šķita līdzīgas cita citai, gan vienādo formas tērpu, gan savādās vēsās un mierīgās izturēšanās dēļ.
- Mani jau vakar nomērīja, Lira teica.
-Ak, šodien tie būs cita veida mērījumi. Nostājies uz tās metāla plāksnes vai, papriekš novelc kurpes. Ja gribi, dēmons var palikt. Skaties uz priekšu, tā, labi, skaties tieši uz mazo, zaļo lampiņu. Laba meitene…
Kaut kas nozibēja. Ārsts lika viņai pagriezt galvu pa labi, pa kreisi, un ikreiz kaut kas noklikšķēja un nozibēja.
- Jauki. Tagad nāc šurp pie šī aparāta un ieliec roku šajā caurulē. Nekas nesāpēs, tici man. Izstiep pirkstus. Lūk, tā.
- Ko tieši jūs mērāt? viņa jautāja. Putekļus?
- Kas tev teica par Putekļiem?
- Kāda no meitenēm, es nezinu, kā viņu sauc. Viņa teica, ka uz mums visiem esot Putekļi. Es neesmu putekļaina, vismaz domāju, ka ne. Es vakar biju dušā.
-Ak, tie ir pavisam citādi putekļi. Ar parastu aci tos nemaz nevar saskatīt. Tie ir īpaši putekļi. Tagad savelc pirkstus dūrē. Labi. Ja tagad tu tur pameklēsi, atradīsi tādu kā mazu nūjiņu, vai atradi? Paņem to, re, cik laba meitene. Vai tagad varēsi uzlikt otru roku uz šīs vara lodes? Labi. Jauki. Tagad tu jutīsi sīkus dūrieniņus, nebaidies, tas būs tikai neliels strāvas pieslēgums…
Panteleimons savā vismodrākajā meža kaķa — veidolā ar aizdomu pilnām uguntiņām acīs ložņāja ap aparātu, visu laiku trīdamies gar Liru.