Meitene, tagad būdama pārliecināta, ka šoreiz vēl viņu neoperēs un labi iejutusies Lizijas Bruksas lomā, riskēja uzdot jautājumu.
- Kāpēc jūs ļaudīm atšķeļat dēmonus?
- Ko? Kas tev kaut ko tādu teica?
- Tā pati meitene, nezinu viņas vārdu. Viņa teica, ka jūs griežot ļaudīm nost dēmonus.
- Muļķības…
Tomēr ārsts bija satraukts. Lira turpināja:
- Jo jūs vedat prom bērnus citu pēc cita un neviens neatgriežas atpakaļ. Daži domā, ka jūs viņus nogalināt, citi vēl kaut ko, bet tā meitene teica, ka jūs griežot…
- Tā nepavisam nav taisnība. Mēs vedam bērnus prom no šejienes tāpēc, ka viņiem pienācis laiks pārcelties uz citu vietu. Viņi taču pieaug. Baidos, ka tava draudzene velti uztraucas. Nekā tamlīdzīga! Nedomā tādas muļķības. Kas ir tava draudzene?
- Es tikai vakar šeit ierados un vēl nevienam nezinu vārdu.
- Kāda viņa izskatās?
-Aizmirsu. Man liekas, viņai bija brūni mati… gaiši brūni… varbūt… nezinu.
Ārsts klusi aprunājās ar medmāsu. Sarunas laikā Lira vēroja viņu dēmonus. Medmāsas dēmons bija skaists putniņš, tikpat kārtīgs un vienaldzīgs kā māsas Klāras suns, bet ārsta dēmons bija liels, pamatīgs taurenis. Neviens no tiem nekustējās. Aizmiguši viņi nebija, jo putna acis spīdēja, bet taurenis lēnām kustināja ūsiņas, tomēr abi bija ļoti apātiski. Acīmredzot viņus nekas neinteresēja un nesatrauca.
Beidzot ārsts atgriezās un turpināja apskati, atsevišķi nosvēra Liru un Panteleimonu, aplūkoja meiteni caur īpašu ekrānu, izklausīja sirdspukstus, tad pavietoja zem kāda maza aparāta, kurš šņāca un izpūta gaisu, kas šķita svaigs.
Kādas pārbaudes laikā skaļi iezvanījās un nepārstāja skanēt zvans.
- Tas ir ugunsdzēsības trauksmes signāls, doktors nopūzdamies teica. Labi, Lizij, dodies līdzi māsai Betijai.
- Bet visas virsdrēbes ir lejā guļamtelpu korpusā, doktor. Tāda viņa nevar iet ārā. Vai mums vispirms būs jāiegriežas tur, kā jums šķiet?
Ārsts bija nikns par to, ka viņa eksperimenti ir pārtraukti, tāpēc dusmīgi uzsita knipi.
- Laikam jau šī mācību trauksme tam arī ir domāta, viņš teica. Cik stulbi.
- Kad es vakar atbraucu, Lira izpalīdzīgi noteica, māsa Klāra ielika manas virsdrēbes tajā telpā, kur mani pirmoreiz apskatīja. Tā ir tepat blakus. Es varētu tās uzvilkt.
- Laba doma! māsa noteica. Tad ejam ātri.
Iekšēji priecādamās, Lira steidzās māsai pakaļ, paņēma savas zvērādas virsdrēbes, bikses un zābakus un ātri saģērbās, kamēr māsa vilka mugurā kombinezonu.
Tad viņas steidzās ārā. Plašajā laukumā ēku pudura priekšā pulcējās kāds simts cilvēku, gan pieaugušie, gan bērni: daži satraukušies, citi dusmīgi, citi vienkārši apmulsuši.
- Vai saprotat? kāds pieaugušais teica. Ir vērtīgi redzēt, kas notiek, lai zinātu, kāds haoss būs īsta ugunsgrēka laikā.
Kāds svilpa ar svilpi un vicināja rokas, bet neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Lira ieraudzīja Rodžeru un deva zēnam mājienu. Rodžers pavilka aiz rokas Billiju Kostu, un drīz vien visi trīs bija kopā trakojošo bērnu pūlī.
- Neviens nepamanīs, ja mēs izlūkosim apkārtni, — Lira teica. Viņiem būs vajadzīgs pamatīgs laiks, lai visus pārskaitītu, un mēs jau varam pateikt, ka vienkārši sekojām kādam un apmaldījāmies.
Viņi nogaidīja, līdz neviens pieaugušais neskatās šurp, tad Lira noliecās, savēla nelielu sniega piku un iemeta bērnu barā. Drīz vien tā darīja visi un pa gaisu lidinājās piku mākonis. Bērnu spiedzieni pilnībā noslāpēja pieaugušo mēģinājumus ieviest kārtību, un trīs mazie bēgļi jau bija ap stūri un izzuda skatienam.
Sniegs bija dziļš, un caur to nevarēja ātri paiet, bet tam nebija nozīmes, jo neviens jau nesekoja. Lira un viņas draugi pārmetās pāri kāda tuneļa apaļajam jumtam un nonāca īpatnējā vietā, kur bija regulāri izvietoti pauguri un ieplakas, kas balti spīdēja zem melnajām debesīm, no laukuma nākošās gaismas atspīdumu apstaroti.
- Ko mēs meklējam? Billijs jautāja.
- Nezinu. Vienkārši apskatīsimies, Lira teica un devās attālāk stāvošas zemas kvadrātveida ēkas virzienā, tās stūri apgaismoja dzimtera lampas blāvā gaisma. Troksnis aiz viņiem joprojām bija dzirdams, bet vājāk. Acīmredzot bērni izbaudīja atrašanos brīvībā, un Lira cerēja, ka tas turpināsies pēc iespējas ilgāk. Meklējot logu, viņa apgāja apkārt mājai. Jumts no zemes bija labi ja kādu divu metru augstumā, un atšķirībā no citām ēkām to ar pārējām stacijas celtnēm nesavienoja apjumts tunelis.
Logu nebija, bet durvis gan bija. Uz tām vidēja uzraksts ar sarkaniem burtiem "IEEJA STINGRI AIZLIEGTA".
Lira uzlika roku uz durvju roktura, bet, pirms paspēja to pagriezt, Rodžers noteica:
- Skaties! Putns! Vai arī…
Viņa vai ari pauda šaubas, jo radījums, kas traucās lejā no tumšajām debesīm, nemaz nebija putns tas bija kaut kas Lirai pazīstams.
- Raganas dēmons!
Zoss vēzēja savus lielos spārnus un nolaizdamās sacēla veselu sniega mākoni.
- Sveika, Lira, putns teica. Es sekoju tev uz šejieni, lai gan tu mani neredzēji. Es gaidīju, kad tu iznāksi ārā. Kas šeit notiek?
Meitene ātri visu izstāstīja.
- Kur ir ģiptieši? Lira jautāja. Vai ar Džonu Fā viss kārtībā? Vai viņi atkāvās no samojediem?
- Lielākā daļa ir sveiki un veseli. Džons Fā ir ievainots, bet ievainojums ir viegls. Tevi sagūstīja mednieki laupītāji, kas uz savu roku bieži uzbrūk ceļiniekiem, mazās grupās viņi var pārvietoties ātrāk nekā lielās. Ģiptieši ir vēl vienas dienas gājiena attālumā no šejienes.
Abi zēni ar šausmām skatījās uz dēmonu-zosi un brīnījās, cik draudzīgi Lira sarunājas ar to, jo viņi, protams, nekad nebija redzējuši dēmonus vienus bez saimnieka un maz ko bija dzirdējuši par raganām.
Lira pagriezās pret viņiem. Paklau, jūs labāk ejiet un uzmaniet mūs, labi? Billij, dodies turp, bet tu, Rodžer, uzmani ceļu, pa kuru mēs tikko atnācām. Mēs ilgi nerunāsim.
Zēni paklausīgi aizskrēja, un Lira pagriezās pret durvīm.
- Kāpēc tu gribi tur iekļūt? jautāja dēmons-zoss.
- Gribu zināt, ko viņi te dara. Viņi griežot… meitene pieklusināja balsi, viņi atšķeļot cilvēkiem dēmonus. Bērniem. Un es domāju, ka varbūt viņi to dara šeit. Katrā ziņā, te kaut kas ir, un es gribēju apskatīties. Bet durvis ir ciet…
- Es varu tās atvērt, zoss teica un trieca pāris reižu ar spārniem, saceldama sniega vērpetes. Lira dzirdēja, ka slēdzenē kaut kas pagriežas.
- Uzmanīgi ej iekšā, dēmons teica.
Lira atvilka aizsnigušās durvis un ieslīdēja ēkā. Dēmons-zoss nāca viņai līdzi. Panteleimons bija nikns un nobijies, bet negribēja, ka raganas dēmons sajustu viņa bailes, tāpēc piespiedās Lirai pie krūtīm un paslēpās zvērādās.
Tiklīdz Liras acis aprada ar tumsu, viņa saprata, kāpēc Panteleimons tā darīja.
Gar sienām uz plauktiem stāvēja stikla būri ar cietušo bērnu dēmoniem: spokainas kaķu, putnu, žurku un citu radījumu figūras, apmulsušas, nobijušās un blāvas kā dūmi.
Raganas dēmons iekliedzās dusmās, un Lira piekļāva Panteleimonu sev klāt, teikdama: Neskaties! Neskaties!
- Kur ir šo dēmonu bērni? dēmons-zoss jautāja, dusmās drebēdams.
Lira izstāstīja par šausmīgo tikšanos ar mazo Toniju Makariosu un pār plecu lūkojās uz nabaga ieslodzītajiem dēmoniem, kas bija piespieduši bālos purniņus stiklam. Viņa dzirdēja to klusos sāpju un bēdu saucienus. Blāvajā āra lampas gaismā pie katra būra meitene varēja izlasīt īpašnieka vārdu un — jā, bija arī tukšs būrītis ar uzrakstu Tonijs Makarioss. Tur bija vēl kādi četri pieci būrīši ar vārdu uzrakstiem.