- Es gribu atbrīvot šos nabaga radījumus! Lira nikni teica. Sasitīšu stiklu un izlaidīšu viņus ārā…
Meitene lūkojas apkārt, meklēdama kādu sitamo, bet nekā tāda nemanīja. Tad dēmons-zoss teica: Pagaidi.
Tas taču bija raganas dēmons un daudz vecāks par Liru, un arī spēcīgāks. Lirai nācās paklausīt.
- Mums jārada iespaids, ka kāds ir aizmirsis aizvērt durvis un būrus, zoss skaidroja. Ja viņi redzēs sasisto stiklu un pēdas sniegā, kā tu domā, cik ilgi viņi tev ticēs? Bet tev jānoturas līdz ģiptiešu atnākšanai. Tāpēc dari, ko saku: paņem saujā sniegu un, kad es tev teikšu, met pret katru būri pa druskai.
Meitene izskrēja ārā. Rodžers un Billijs joprojām stāvēja sardzē, bet no laukuma vēl varēja saklausīt kliedzienus un smieklus, jo bija pagājušas tikai kādas pāris minūtes.
Lira pagrāba pilnas saujas ar mīksto, lipīgo sniegu un atgriezās, lai darītu, kā dēmons-zoss bija licis. Kad viņa uzmeta mazliet sniega uz katra būra, zoss iegāginājās un būra durvju slēdzene atsprāga vaļā.
Kad tās visas bija vaļā, meitene atvēro pirmo būri, un ārā izlidoja vārgs zvirbulēns, bet, nespēdams palidot, nokrita zemē. Zoss nolieca galvu un ar knābi viņu uzmanīgi pacēla. Zvirbulēns kļuva par peli un sāka nedroši steberēt. Panteleimons noliecās, lai paglaudītu viņu.
Lira darbojās ātri, un pēc dažām minūtēm visi dēmoni bija atbrīvoti. Daži mēģināja runāt un drūzmējās ap Liras kājām, un pat mēģināja paraustīt meiteni aiz biksēm, lai gan tabu to aizliedza. Meitene viņus saprata dēmoniem, nabadziņiem, bija trūcis mierinošā cilvēka ķermeņa maiguma; tāpat būtu darījis arī Panteleimons viņiem gribējās piekļauties tur, kur sitas cilvēka sirds.
- Tagad ātri, — zoss teica. — Lira, tev jādodas atpakaļ un jāiejūk pārējo vidū. Esi drosmīga, bērns. Ģiptieši steigsies, cik ātri vien varēs. Man jāpalīdz šiem nabaga dēmoniem atrast viņu saimniekus… — Tad putns pienāca tuvāk un klusu noteica: Bet viņi nekad vairs nebūs viens vesels. Viņi ir šķirti uz mūžu. Tas ir visbriesmīgākais, ko man nācies redzēt. Lai paliek tie pēdu nospiedumi, es tos aizlīdzināšu. Tagad steidzies…
- Lūdzu, uzgaidi! Pirms tu aizej… Raganas… Viņas taču lido, vai ne? Tonakt tas taču nebija sapnis, kad es redzēju viņas lidojam?
- Jā, lido. Kāpēc tu jautā?
- Vai raganas varētu pavilkt gaisa balonu?
- Protams, varētu, bet…
- Vai Serafina Pekkala arī būs?
- Pašlaik nav īstais brīdis tev skaidrot raganu nāciju politiku. Šeit ir iesaistīti vareni spēki, un Serafinai Pekkalai jāaizstāv sava klana intereses. Šeit notiekošais, iespējams, ir saistīts ar visu pārējo. Lira, tev tur jāatgriežas. Steidzies, skrien!
Meitene skrēja, un Rodžers, kurš platām acīm skatījās, kā caurspīdīgie dēmoni lien ārā no ēkas, lumpačoja pa biezo sniegu pie viņas.
- Viņi tie ir tādi kā koledžas kapenēs tie ir dēmoni!
- Jā, kuš! Tomēr nestāsti Billijam. Nestāsti nevienam. Ejam atpakaļ.
Aiz viņiem zoss spēcīgi sita spārnus, aizklādama bērnu pēdas ar sniegu, bet turpat blakus pamestie dēmoni lidinājās vai klīda prom, izdvešot vārgus, izmisušus saucienus. Aizlidzinājusi pēdas, zoss sāka pulcēt caurspīdīgos dēmonus kopā. Viņa kaut ko pateica, un dēmoni cits pēc cita lielās mokās pārvērtās par putniem. Kā tikko izšķīlušies putnēni viņi sekoja raganas dēmonam, plivinādamies, krizdami un tekalēdami pa dziļo sniegu, līdz beidzot ar lielām grūtībām pacēlās spārnos. Sastājušies nelīdzenā rindā, caurspīdīgie un bālie rēgi uz tumšā debesu fona pamazām uzņēma augstumu. Daži bija ļoti vārgi un nestabili, citiem pietrūka gribasspēka, un tie krita atpakaļ lejā, tad lielā zoss atgriezās un atkal tos pacēla augšup, maigi iestūma barā, un drīz vien visi pazuda tumsā.
Rodžers paraustīja Liru aiz rokas.
- Ātri, zēns teica, — viņi ir jau gandrīz sapulcējušies.
Bērni klupšus steidzās pie Billija, kurš deva viņiem zīmes, stāvēdams pie centrālās ēkas stūra. Visi bērni bija noguruši vai arī pieaugušajiem bija izdevies ieviest kārtību, jo nebija vairs drūzmēšanās un grūstīšanās, bet galvenās ieejas priekšā veidojās nelīdzena rinda. Lira un abi zēni apslīdēja ap stūri un iejuka viņu barā, bet pirms tam Lira teica:
- Padodiet tālāk visiem bērniem ziņu lai viņi gatavojas uz izglābšanu. Viņiem jāzina, kur stāv viņu virsdrēbes, un jābūt gatavībā tās uzvilkt, tikko būs dots signāls. Un tas jātur nāvīgā slepenībā, skaidrs?
Billijs pamāja, un Rodžers ievaicājās: — Kāds būs šis signāls?
- Ugunsdzēsības trauksme, Lira atbildēja. Kad pienāks laiks, es to nokārtošu.
Bērni gaidīja, lai tiktu saskaitīti. Ja kādam no Ziedojumu padomes būtu bijusi darīšana ar skolām, viņi būtu tikuši galā ar šādu uzdevumu daudz veiksmīgāk. Tā kā bērni nebija sadalīti stingri noteiktās grupās, katrs no tiem bija jāatrod kopējā sarakstā, un vārdi, protams, nebija sarakstīti alfabētiskā secībā; turklāt nevienam no šiem pieaugušajiem nebija pieredzes, kā tikt galā ar tādu bērnu baru. Tāpēc, lai gan neviens vairs riņķī neskraidīja, juceklis bija pamatīgs.
Lira to vēroja un lika aiz auss. No viņiem nebija lielas jēgas. Šie ļaudis bija neuzņēmīgi un neorganizēti: viņi kurnēja pret izmēģinājuma ugunsdzēsības trauksmi, nezināja, kur stāv virsdrēbes, un nespēja nostādīt bērnus kārtīgā rindā viņu neizdarība varēja kļūt par atbrīvotāju priekšrocību.
Beidzot viss gandrīz jau bija beidzies, kad atgadījās vēl kaut kas pēc Liras domām, visļaunākais, kas vien varēja notikt.
Viņa, tāpat kā visi pārējie, izdzirdēja skaņu. Galvas pagriezās un raudzījās tumšajās debesīs uz cepelīnu, kura motora troksnis skaidri atbalsojās klusajā naktī.
Vienīgais labums, ka šis troksnis nenāca no tās puses, kurp bija aizlidojusi pelēkā zoss. Bet tas arī bija vienīgais mierinājums. Drīz vien jau cepelīns bija skaidri saskatāms, un pūli pāršalca uztraukums. Apaļīgais, spīdīgais, sudrabotais objekts pārlidoja pār apgaismoto aleju, un tā priekšgala un kabīnes lukturi apspīdēja zemi.
Pilots samazināja ātrumu un sāka komplicēto nolaišanās procedūru. Lira saprata, kāpēc te stāv masīvais masts protams, tas taču bija nolaišanās masts! Kamēr pieaugušie veda bērnus iekšā, bet tie skatījās atpakaļ un norādīja cits citam uz notiekošo, zemes brigādes vīri kāpa pa kāpnēm mastā un gatavojās tam piestiprināt gaisakuģa troses. Dzinēji rūca, sniegs virs zemes virpuļoja, un pa logu varēja saskatīt kuģa pasažierus.
Lira paskatījās, un viņa nebija kļūdījusies. Panteleimons piekļāvās viņai klāt, kļuva par meža kaķi un naidā iešņācās, jo pa logu ar interesi lejup lūkojās skaistā, gaišmatainā Koulteres kundze, bet viņai klēpī sēdēja zeltspalvainais dēmons.
16 Sudrabotā giljotlna
Lira tūlīt pat pabāza galvu zem zvērādas kapuces un kopā ar pārējiem bērniem caur dubultdurvīm iegāja telpās. Ko teikt Koulteres kundzei, kad viņas satiksies aci pret aci, to vēl bija laiks apdomāt. Tagad galvenā problēma bija izdomāt, kur nolikt virsdrēbes, lai pēc tam tās varētu paņemt bez atļaujas prasīšanas.
Bet, par laimi, iekšā valdīja liels haoss, jo pieaugušie centās pēc iespējas ātrāk izdzenāt bērnus, lai atbrīvotu ceļu dirižabļa pasažieriem, tāpēc neviens Liru īpaši nenovēroja. Meitene izslīdēja no kombinezona, biksēm un zābakiem, satina visu pēc iespējas mazākā sainī un zagās pa bērnu pārpildīto koridoru uz savu palātu.