Viņa ātri ievilka drēbju skapīti stūrī, uzkāpa uz tā un pagrūda griestu paneli. Panelis pacēlās tieši tā, kā Rodžers bija teicis, un brīvajā telpā meitene iestūķēja zābakus un apģērbu. Tad, pēkšņas domas pārņemta, viņa izņēma no somiņas aletiometru, iebāza to kombinezona visdziļākajā kabatā un arī to aizbāza aiz paneļa.
Tad Lira nolēca lejā, iestūma skapi vietā un pačukstēja Panteleimonam: Tēlosim muļķus, iekams Koulteres kundze mūs nav pamanījusi, bet tad teiksim, ka esam nolaupīti. Neko nestāstīsim par ģiptiešiem un nekādā gadījumā — par Joreku Bērnisonu.
Tikai tagad Lira saprata, ka vislielākais viņas baiļu cēlonis ir Koulteres kundze, tāpat kā vislielākais ilgu objekts Ziemeļpols. Ar visu, kas līdz šim bija noticis, Lira kaut kā spēja samierināties, pat ar nežēlīgo separācijas aktu, jo viņa bija stipra meitene, bet pati doma vien par skaisto seju un laipno balsi un rotaļīgā, zeltspalvainā pērtiķa tēls izraisīja viņā nelabumu un absolūtas šausmas.
Tomēr ģiptieši tuvojas. Domā par to. Domā par Joreku Bērnisonu. Un nenodod sevi viņa teica, tuvodamās ēdnīcai, no kurienes nāca pamatīgs troksnis.
Bērni stāvēja rindā pēc karstajiem dzērieniem, daži vēl nebija noģērbuši siltos kombinezonus. Visi runāja tikai par dirižabli un tā pasažieriem.
- Tā bija vina ar savu dēmonu-pērtiķi…
- Vai ari tevi viņa savāca?
- Viņa apsolīja, ka aizrakstīs manai mammai un tētim, varu derēt, ka viņa neko…
- Viņa neko mums neteica par to, ka bērnus nogalina. Viņa to pat nepieminēja.
- Tas pērtiķis tas ir visļaunākais viņš noķēra manu Karozu un gandrīz nogalināja es jutu pilnīgu bezspēku…
Visi bija tikpat nobijušies kā Lira. Viņa atrada Anniju un pārējās meitenes un apsēdās pie viņām.
- Paklau, Lira ierunājās, vai jūs protat glabāt noslēpumus?
-Jā!
Viņai bija pievērsti trīs nepacietībā degoši skatieni.
- Ir bēgšanas plāns, meitene klusu pavēstīja. Zināt, mums pakaļ brauc glābēji, pēc dienas viņi būs klāt. Varbūt pat agrāk. Kas attiecas uz mums tiklīdz atskanēs signāls, ir jābūt gataviem bēgt, jāuzģērbj siltās drēbes un jāskrien prom. Nekādas gaidīšanas. Tūliņ jāskrien. Bet, ja nedabūsiet savas siltās drēbes un zābakus, jūs ārā nosalsiet.
- Kas tas būs par signālu? Annija jautāja.
- Ugunsdzēsības trauksme, tāds pats signāls kā šodien. Viss tiek organizēts. Tas jāzina visiem bērniem, bet nevienam pieaugušajam par to nedrīkst būt ne jausmas, it sevišķi jau nu viņai ne.
Bērnu acīs iemirdzējās cerība un satraukums. Pa visu ēdnīcu tika padota apkārt jaunā ziņa. Lira manīja, ka atmosfēra zālē izmainās. Ārā bērni bija atguvuši enerģiju un dauzījušies; ieraugot Koulteres kundzi, viņi ar pūlēm slēpa histēriskās bailes, bet tagad bērnu runigumu atraisīja mērķtiecība un atgūta pašapziņa. Lira triumfēja par cerības spēku.
Meitene vēroja atvērtās durvis, bet piesardzīgi, gatava jebkurā bridī pagriezt galvu sānis, jo pieaugušo balsis tuvojās, un tad jau parādījās pati Koulteres kundze, raudzīdamās apkārt un uzsmaidīdama priecīgajiem bērniem, kas sēdēja pie savām dzērienu krūzītēm un plāceņiem siltumā un paēduši. Ēdnīcu acumirklī pāršalca trauksme, un visi bērni sastinga, lūkodamies uz viņu.
Koulteres kundze smaidīja un klusēdama pagāja garām. Mazpamazām sarunas atkal atsākās.
Lira jautāja: Kur viņi apspriedīsies?
— Droši vien konferenču telpā, Annija atbildēja. Ari mūs uz turieni vienreiz aizveda, viņa piebilda, ar vārdu "mēs" domādama sevi un savu dēmonu. Tur bija sapulcējušies kādi divdesmit pieaugušie un viens lasīja lekciju, bet man tur bija jāstāv un jādara tas, ko viņš lika, piemēram, jāpārbauda, cik tālu mans Kirilions no manis var aiziet, tad hipnotizēja mani un darīja vēl visādas lietas… Tā ir liela telpa ar daudziem krēsliem, galdiem un nelielu skatuvi. Tā atrodas aiz vestibila. Ha, tur noteikti ziņos, ka ugunsdzēsības trauksme noritējusi labi. Varu derēt, ka arī viņi baidās no Koulteres kundzes tāpat kā mēs…
Visu nākamo dienu Lira turējās kopā ar citām meitenēm, visu vēroja, maz runāja, centās nelēkt acīs. Bija vingrošanas nodarbība, tad šūšana, tad vakariņas, tad spēles atpūtas istabā — tā bija liela, drūma telpa ar galda spēlēm, pāris apdriskātām grāmatām un tenisa galdu. Kādā brīdī Lira un arī pārējie bērni pamanīja, ka notiek kaut kas ārkārtējs, jo daži pieaugušie skraidīja šurpu turpu, bet citi bariņos uztraukti apspriedās. Lira nojauta, ka viņi atklājuši dēmonu pazušanu.
Bet Koulteres kundzi, paldies Dievam, neredzēja. Kad bija laiks iet gulēt, Lira saprata, ka bus vien jāuzticas jaunajām draudzenēm.
- Paklau, viņa vaicāja, vai šie vakaros nak pārbaudīt, vai mēs esam aizmiguši?
- Viņi tikai vienreiz paskatās, Bella atbildēja. Tikai paspīdina ar bateriju, tā īsti neko nepēta.
- Tas labi. Jo es gribu iziet un palūkoties apkārt. Caur griestiem ved ceļš, ko man parādīja viens puika…
Viņa visu izskaidroja un vēl nebija beigusi, kad Annija ieteicās: Es tev iešu līdzi!
- Nē, labāk ne, jo vienkāršāk būs, ja pazudīs viens bērns. Jūs visas varēsiet pateikt, ka aizmigāt un neredzējāt, kur es paliku.
- Bet ja es ietu kopā ar tevi…
- Tad būs vieglāk mūs noķert, Lira atteica.
Divi dēmoni meža kaķis Panteleimons un Annijas lapsa Kirilions skatījās viens uz otru. Abi trīcēja. Panteleimons izdvesa savu klusāko šņācienu un parādīja zobus, bet Kirilions novērsās un it kā vienaldzīgi sāka sevi apmazgāt.
- Nu labi, Annija piekāpās.
Šāda bērnu strīdu atrisināšana ar dēmonu starpniecību bija pierasta lieta viens vai otrs ņēma virsroku. Viņu saimnieki, kā likums, piekrita strīda iznākumam bez jebkāda protesta, tāpēc Lira zināja, ka Annija darīs tā, kā viņa teiks.
Meitenes zem Liras segas no apģērba gabaliem izveidoja kaut ko līdzīgu lellei, lai liktos, ka viņa tur guļ, un nozvērējās nevienam neko neteikt. Tad Lira paklausījās pie durvīm, vai kāds nenāk, uzlēca uz skapja, atgrūda paneli un ielīda griestu tukšajā telpā.
- Tikai neko nesakiet, viņa pačukstēja lejā trim vērojošajām meitenēm.
Tad meitene uzmanīgi atbīdīja paneli atpakaļ vietā un palūkojās apkārt.
Viņa četrrāpus tupēja šaurā metāla caurulē, ko balstīja kopņu un statņu režģi. Caur griestu paneļiem varēja nedaudz redzēt cauri, jo no apakšas nāca gaisma, un tās blāvajā spožumā meitene saskatīja, ka šī šaurā telpa, tikai kādu pusmetru augsta, plešas visos virzienos viņai apkārt. Tur bija pilns ar dažādām metāla caurulēm un kanāliem, kuros varētu viegli apmaldīties, bet, ja turētos pie metāla caurules, nekāptu uz paneļiem un netrokšņotu, varētu aiziet no viena stacijas gala līdz otram.
- Tāpat kā toreiz koledžā, Pan, viņa pačukstēja, kad mēs izlūkojām atpūtas telpu.
- Ja toreiz tu nebūtu tur līduši, nekas no šī visa nebūtu noticis, viņš atčukstēja.
- Tātad man par to visu ir jāatbild, vai ne?
Lira palūkojās apkārt, apsvērdama, kurā virzienā varētu būt konferenču zāle, un devās ceļā. Tas nebūt nebija viegli. Viņa varēja tikai rāpot, jo bija pārāk maz vietas, lai varētu saliekties un iet, turklāt bieži nācās līst zem lielajām četrstūrveida ventilācijas kārbām vai rāpties pāri siltumcaurulēm. Metāla kanālvadi, pa kuriem viņa rāpoja, droši vien atradās aiz iekšējām sienām, un tajos viņa jutās stabili, bet tie bija ļoti šauri un ar asām malām tik asām, ka viņa uz tām nobrāza pirkstu kauliņus un ceļgalus, līdz visbeidzot bija viscaur saskrāpēta, netīra un krampjos sarautiem muskuļiem.