- Kas jums tur ir? jautāja dekāns. Vai tas ir vakuuma konteiners?
Lords Ezriels uzreiz neatbildēja. Lira dzirdēja metāla viru klakšķi un šņākoņu, ar kādu gaiss ieplūst traukā, tad iestājās klusums. Bet tas neturpinājās ilgi. Pēc īsa brīža Lira izdzirdēja satrauktu balsu čalas šausmu kliedzienus, skaļu protestu, dusmās un bailēs paceltas balsis.
- Bet kas…
- Nemaz pēc cilvēka…
- Kas tad tam ir noticis?
Direktora balss pārkliedza viņus visus:
- Lord Ezriel, Dieva dēļ, kas jums tur ir?
- Tā ir Staņislava Grummana galva, atskanēja lorda Ezriela balss.
Cauri balsu troksnim Lira dzirdēja, ka kāds aizklunkuro līdz durvīm un iziet ārā, nesakarīgi šausminoties. Meitene vēlējās, kaut varētu redzēt to, ko redzēja viņi.
Lords Ezriels teica:
- Es to atradu iesalušu Svalbāras salu ledājos. Galvu nocirtuši viņa slepkavas. Jūs atpazīsiet raksturīgo skalpa noņemšanas veidu. Domāju, ka jums tas varētu būt pazīstams, rektora vietnieka kungs.
Vecā vīra balss skanēja cieti, kad viņš teica:
- Esmu redzējis, ka to dara tatāri. Šī ir Sibīrijas un Tunguskas aborigēnu skalpēšanas tehnika. No turienes to, protams, pārņēmušas skrēlingu zemes, lai gan, cik saprotu, Jaunajā Dānijā tagad tas ir aizliegts. Vai es varu apskatīt to tuvāk, lord Ezriel?
Pēc īsa klusuma brīža viņš atkal ierunājās.
- Manas acis vairs nav tik skaidras, un ledus ir netīrs, bet man liekas, ka galvaskausa augšdaļā ir caurums. Vai man ir taisnība?
- Jā, tā ir.
- Trepanācija?
- Tieši tā.
Sekoja uztraukta murdoņa. Direktors pagāja malā, un Lira atkal varēja visu redzēt. Vecais rektora vietnieks projektora gaismas lokā tuvu pie acīm turēja smagu ledus gabalu, un Lira varēja saskatīt to, kas bija ledū: asiņains kunkulis, kurā tik tikko varēja atpazīt cilvēka galvu. Panteleimons lidinājās ap Liru, un meitenei pielipa viņa uztraukums.
- Klusu, — viņa čukstēja. Klausies.
- Doktors Grummans kādreiz bija mūsu koledžas mācībspēks, saviļņots noteica dekāns.
- Iekrist tatāru nagos…
- Tik tālu ziemeļos?
- Viņi ir aizklīduši daudz tālāk, nekā kāds to spēja iedomāties!
- Vai es pareizi dzirdēju jūs teicāt, ka atradāt to pie Svalbāras? dekāns jautāja.
- Tieši tā.
- Vai tas mums jāsaprot tā, ka tam ir kāds sakars ar panserbjorniem?
Lirai šis vārds bija svešs, bet bija skaidrs, ka mācībspēkiem tas ir zināms.
- Izslēgts, — zinātnieks no Kesingtonas stingri noteica. Viņi nekad tā nerīkotos.
- Tad jūs nepazīstat Jofuru Raknisonu, iebilda Palmeras profesors, kurš pats bija veicis vairākas ekspedīcijas uz Arktikas reģionu. Mani nemaz nepārsteigtu fakts, ja viņš būtu skalpējis cilvēkus pēc tatāru paņēmiena.
Lira vēlreiz uzmeta skatienu tēvocim, kurš vēroja zinātniekus ar sardonisku jautrību un neteica ne vārda.
- Kas ir Jofurs Raknisons? kāds pajautāja.
- Svalbāras valdnieks, atbildēja Palmeras profesors. Jā, viens no panserbjorniem. Viņš ir no tā saucamajiem uzurpatoriem. Ar viltu ieguvis troni, vai man vismaz tā liekas. Varena figūra nekādā ziņā nav muļķis, par spīti dīvainajām ārišķībām uzbūvēt pili no ievesta marmora -, atvēris, kā pats to dēvē, universitāti…
- Kam tad? Lāčiem? kāds vaicāja, un visi iesmējās.
Bet Palmeras profesors turpināja: Visbeidzot es
jums teikšu, ka Jofurs Raknisons būtu gan spējīgs kaut ko tādu izdarīt ar Grummanu. Tajā pašā laikā viņš ar prieku darītu pavisam ko citu, ja rastos tāda vajadzība.
- Un jūs arī zināt, ko, vai ne, Trelonij? pavīpsnāja dekāns.
- Protams. Vai jūs zināt, ko viņš vēlas vairāk par visu? Vairāk pat par apbalvojumu? Viņš vēlas dēmonu! Sagādājiet viņam dēmonu, un viņš jums izdarīs visu.
Zinātnieki no sirds nosmējās.
Lira apjukusi klausījās. Tam, ko teica Palmeras profesors, nebija nekādas jēgas. Turklāt viņai gribējās dzirdēt kaut ko vairāk par skalpēšanu, ziemeļblāzmu un tiem maģiskajiem putekļiem. Bet meitene bija vīlusies, jo lords Ezriels beidza demonstrēt relikvijas un attēlus, un sarunas drīz vien risinājās ap strīdīgo jautājumu, vai viņam piešķirt vai nepiešķirt līdzekļus jaunai ekspedīcijai. Tika minēti argumenti gan par, gan pret, un Lira juta, ka lēnītēm iemieg. Drīz vien viņa jau gulēja ar Panteleimonu sermuliņa veidolā ap kaklu tas bija dēmona mīļākais gulēšanas veids.
Lira uztrūkās no miega, kad kāds viņu raustīja aiz pleca.
- Klusu, tēvocis teica. Skapja durvis bija atvērtas, un viņš stāvēja, saliecies pret gaismu. Visi ir prom, bet daži kalpotāji vēl staigā apkārt. Tagad dodies uz savu guļamistabu un parūpējies, lai neviens neko neuzzinātu.
- Vai viņi nobalsoja par to, lai dotu jums naudu? meitene samiegojusies jautāja.
-Jā.
- Kas tie par Putekļiem? viņa vaicāja, pēc ilgas piespiedu tupēšanas cenzdamās uzrausties stāvus.
- Nav tava darīšana.
- Ir gan, viņa atbildēja. Ja jūs gribējāt, lai es te skapī spiegoju, tad jums ir jāpasaka, kas īsti man bija jāizspiego. Vai es varu apskatīt tā vīra galvu?
Panteleimona baltā sermuliņa spalva iemirdzējās, — Lira juta, ka tā kņudina kaklu. Lords Ezriels īsi iesmējās.
- Nekrīti man uz nerviem, viņš teica un sāka krāmēt diapozitīvus un paraugus kastēs. Vai tu pavēroji direktoru?
- Jā, viņš uzreiz lūkojās pēc vīna, kad ienāca.
- Labi. Pagaidām esmu viņu neitralizējis. Dari, kā teicu, un ej gulēt.
- Bet kur jūs dosieties?
- Atpakaļ uz ziemeļiem. Dodos ceļā pēc desmit minūtēm.
- Vai es ari varu braukt?
Lords Ezriels pārtrauca kārtoties un paskatījās uz viņu tā, it kā redzētu pirmoreiz. Arī viņa dēmons meitenei pievērsa savas lielās, zaļās leoparda acis, un Lira, nespēdama izturēt abu ciešos skatienus, nosarka. Tomēr acis nenolaida.
- Tava vieta ir šeit, tēvocis stingri noteica.
- Bet kāpēc? Kāpēc mana vieta ir šeit? Kāpēc es nevaru doties uz ziemeļiem kopā ar jums? Es vēlos redzēt ziemeļblāzmu, lāčus, aisbergus un visu citu. Es gribu atklāt Putekļu noslēpumu. Un to pilsētu gaisā. Vai tā ir cita pasaule?
- Bērns, tu nekur nebrauksi. Paturi to savā prātiņā. Šobrīd ir pārāk bīstami. Dari, kā tev saka, un liecies gultā. Ja tu būsi laba meitene, es tev atvedīšu valzirga ilkni ar dažiem eskimosu gravējumiem uz tā. Nestrīdies vairāk, vai arī es palikšu dusmīgs.
Tēvoča dēmons brīdinoši ierūcās dziļā, mežonīgā balsī, liekot Lirai pēkšņi apjaust, kā tas būs, kad viņa zobi iecirtīsies viņas kaklā.
Lira saknieba lūpas un sarauktu pieri palūkojās uz tēvoci. Lords Ezriels sūknēja gaisu no vakuuma konteinera un nelikās par viņu ne zinis, it kā jau būtu meiteni aizmirsis. Bez neviena vārda, bet sakniebtām lūpām un piemiegtām acīm Lira un viņas dēmons gāja prom un devās pie miera.
Direktors un bibliotekārs bija seni draugi un cīņu biedri, un viņiem bija izveidojies paradums pēc grūtas dienas iedzert pa glāzei brandavīna un izbaudīt vienam otra klātbūtni. Redzot, ka lords Ezriels ir prom, draugi devās uz direktora kabinetu un tur iekārtojās aizvilka aizkarus un kamīnā piemeta malku. Viņu dēmoni atradās tur, kur parasti, — vienam uz ceļa, otram — uz pleca. Vīri pārdomāja tikko kā notikušo.