Koulteres kundze gādīgi noguldīja meiteni. Lira tik stipri spieda Panteleimonu pie sevis, ka roka drebēja no sasprindzinājuma. Maiga roka glāstīja meitenes galvu.
- Mans dārgais, dārgais bērns, maiga balss teica. Kā gan tu šeit nokļuvi?
17 Raganas
Lira vaidēja un drebēja, it kā tikko būtu izvilkta no tik auksta ūdens, ka viņas sirds būtu gandrīz vai sasalusi. Panteleimons dusēja viņai zem apģērba, piespiedies pie meitenes ķermeņa, atgriezdams to dzīvē ar savu mīlestību, bet visu laiku uzmanīdams Koulteres kundzi, kas rosījās, gatavodama kādu dzērienu vai ko citu. Visciešāk Panteleimons vēroja zeltspalvaino pērtiķi, kura mazie, cietie nadziņi bija tik nemanāmi pārskrējuši Liras augumam, ka tikai viņš viens pats to bija manījis, un kurš bija sataustījis meitenes jostas somiņu un tās saturu.
- Piecelies, dārgumiņ, un izdzer šo, Koulteres kundze teica, aplika savu maigo roku meitenei ap pleciem un piecēla viņu.
Lira saspringa, bet atlaidās, kad Panteleimons viņai nosūtīja domu: mēs esam drošībā tikai tik ilgi, kamēr izliksimies. Meitene atvēra acis un secināja, ka tās ir asaru pilnas, un, sev par pārsteigumu un kaunu, sāka smagi elsot.
Koulteres kundze ielika krūzi ar dzērienu pērtiķim rokās un, līdzjūtīgi mierinādama, izslaucīja Liras acis ar smaržīgu kabatlakatiņu.
- Izraudies, dārgumiņ, izraudies, maigā balss teica, bet Lira centās apspiest šņukstus. Viņa cīnījās ar asarām, koda lūpās un mēģināja apturēt elsas, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem.
Panteleimons turpināja to pašu spēli: apmuļķo viņus, apmuļķo! Viņš kļuva par pelīti, norāpoja pa Liras roku un uzmanīgi apošņāja dzērienu, ko turēja pērtiķis. Tas bija nekaitīgs tikai kumelīšu tēja, nekas cits. Viņš uzrāpoja atpakaļ Lirai uz pleca un nočukstēja: Dzer.
Meitene piecēlās sēdus un saņēma karsto krūzi abās rokās, pārmaiņus malkodama un dzesēdama dzērienu ar savu elpu. Viņa bija novērsusi skatienu. Izlikšanās prasīja vairāk spēka nekā jebkad.
- Lira, dārgumiņ, Koulteres kundze bubināja, glāstīdama viņas roku. Es jau domāju, ka tu mums esi zudusi uz visiem laikiem! Kas notika? Vai tu apmaldījies? Vai kāds tevi aizveda no dzīvokļa?
- Jā, Lira nočukstēja.
- Kurš tas bija, dārgā?
- Vīrietis un sieviete.
- Vai no tāvakara viesiem?
- Man tā liekas. Viņi teica, ka jūs esot likusi man kaut ko atnest no lejas, un es turp gāju, bet viņi mani sagrāba un kaut kur veda ar mašīnu. Bet, kad mašīna apstājās, es izrāvos un aizmuku, un šie mani nenoķēra. Bet es nesapratu, kur esmu…
Koulteres kundzi no jauna sagrāba elsas, bet nu jau vājākas, un meitene varētu apgalvot, ka tās izraisījis viņas stāstītais.
- Es klīdu visriņķī un meklēju ceļu atpakaļ, un tad tie Gobleri mani noķēra… Viņi mani iestūma furgonā kopā ar citiem bērniem un kaut kur aizveda, uz tādu lielu māju, es nezinu, kur tas bija.
Ar katru sekundi, ar katru teikumu meitene juta, ka viņā atgriežas dzīvība. Tagad, kad Lira bija uzsākusi šo grūto, pazīstamo un iepriekš neparedzamo darbību melošanu, viņā atkal atgriezās pašpārliecinātība, tā pati sarežģītības un varas izjūta, kādu piešķīra aletiometra nolasīšana. Viņai bija jāuzmanās, lai nepateiktu kaut ko pilnīgu aplamu, šis tas bija jānoklusē un šis tas jāizdomā, īsi sakot, bija vajadzīga meistarība.
- Cik ilgi viņi tevi turēja tai mājā? Koulteres kundze jautāja.
Liras ceļojums pa kanāliem un ar ģiptiešiem kopā pavadītais laiks bija prasījis nedēļas par to bija jāatskaitās. Viņa izdomāja braucienu kopā ar Gobleriem uz Trollezundi, tad stāstu par bēgšanu, ko bagātīgi papildināja pilsētas apraksts, kalpones darbu Einarsona bārā, darbu fermeru ģimenē iekšzemē, tad notikumu ar samojediem, kas viņu noķēruši un atveduši uz Bolvangaru.
- Un viņi gribēja… gribēja… atšķelt…
- Kuš, kuš, bērniņ. Es noskaidrošu, kas tur notiek.
- Bet kāpēc viņi gribēja tā rīkoties? Es neko sliktu neesmu darījusi! Visi bērni ir sabijušies par šeit notiekošo, un neviens neko nezina. Bet tas ir šausmīgi. Tas ir briesmīgāk par visu… Kāpēc viņi tā dara, Koulteres kundze? Kāpēc viņi ir tik nežēlīgi?
- Nu pietiek, pietiek… Tev vairs nekas nedraud, dārgā. Tev viņi nekad neko tādu nenodarīs. Tagad es zinu, ka tu esi šeit, un tu esi drošībā, tev vairs nedraud nekādas briesmas. Neviens tev nedarīs pāri, Lira, mīļā, neviens neko ļaunu tev nedarīs…
- Bet viņi daris pāri citiem bērniem! Kāpēc?
- Ak, mīļumiņ…
- Putekļu dēļ, ja?
- Vai viņi tev to teica? Vai ārsti tā teica?
- Visi bērni par to runā, bet neviens neko nezina! Un viņi man gandrīz to nodarīja jums man tas jāizstāsta! Jums nav tiesību no manis to slēpt, vairs ne!
- Lira… Lira, Lira. Dārgā, tie ir nozīmīgi, sarežģīti jautājumi Putekļi un viss pārējais. Bērniem par to nav jāuztraucas. Bet ārsti to dara pašu bērnu labā, mīļā. Putekļi ir kaut kas slikts, ļauns, bīstams. Pieaugušie un viņu dēmoni ar Putekļiem jau ir tā saindēti, ka viņiem vairs nevar palīdzēt… Par vēlu… Bet neliela operācija bērnus aizsargās no tiem. Putekļi nekad vairs viņiem nepielips. Viņi būs aizsargāti un laimīgi un…
Lira atcerējās mazo Toniju Makariosu. Meitene pēkšņi saliecās, un viņai apskrējās dūša. Koulteres kundze palaida viņu vaļā un soli atkāpās.
- Tev slikti, dārgumiņ? Ej uz vannasistabu…
Lira norija baiļu kamolu un izberzēja acis.
- Kāpēc jums tas mums jānodara? viņa vaicāja. Atstājiet mūs, kādi esam. Varu derēt, ka lords Ezriels neko tādu nebūtu pieļāvis, ja viņš zinātu, kas te notiek. Ja jau viņā ir Putekļi, jūsos ir Putekļi, Džordanas koledžas direktorā ir Putekļi, visos pieaugušajos ir Putekļi, tad jau tā tam ir jābūt. Kad tikšu ārā no šejienes, es izstāstīšu visiem pasaules bērniem par šito. Turklāt, ja tas ir tik labi, kāpēc jūs neļāvāt to izdarīt ar mani? Ja tas ir labi, jums vajadzēja viņiem to.ļaut. Jums vajadzēja priecāties.
Koulteres kundze šūpoja galvu un smaidīja skumju, zinošu smaidu.
- Dārgumiņ, viņa teica, tam, kas ir labs, dažreiz nākas mūs sāpināt, un, protams, ja tevi tas sarūgtina, tad citus tāpat… Bet tas jau nenozīmē, ka tev tiek atņemts tavs dēmons. Viņš taču paliek turpat pie tevis. Ak Dievs, tik daudziem pieaugušajiem ir veikta šī operācija. Medmāsas taču izskatās laimīgas, vai ne?
Lira samirkšķināja acis. Pēkšņi meitene saprata, kāpēc šīm sievietēm ir mierīga, vienaldzīga sejas izteiksme un viņu dēmoni skraida apkārt kā pusaizmiguši.
Stāvi klusu, viņa sev teica, un nesaki ne vārda.
—Dārgumiņ, nekad neviens neoperētu bērnu, ja šī operācija iepriekš nebūtu pārbaudīta. Un neviens uz pasaules neatņemtu bērnam dēmonu pavisam! Tiek veikts tikai neliels grieziens, un viss atkal ir kārtībā. Uz visiem laikiem! Redzi, dēmons ir brīnišķīgs draugs un sabiedrotais, kamēr bērni ir mazi, bet vecumā, ko mēs saucam par pubertāti un kas arī tev drīz pienāks, dēmoni atnes visādas mokošas domas un sajūtas, kas ļauj ienākt Putekļiem. Ja pirms tam izdara mazu, ātru operāciju, nekas vairs nevar draudēt. Un dēmons paliek kopā ar tevi, tikai… jūs vairs neesat vienoti. Viņš ir kā… nu, kā mīļš mājdzīvnieks, teiksim tā. Vislabākais mājdzīvnieks pasaulē! Vai tu tā negribētu?