Kādi nelietīgi, nekaunīgi meli! Un, pat ja Lira nezinātu, ka tie ir meli (nabaga Tonijs Makarioss un ieslodzītie dēmoni), jau šī doma vien viņu satracinātu līdz ārprātam. Viņas dārgo dvēseli, viņas sirdsdraugu atšķelt un padarīt par mazu, nervozu mājdzīvnieku? Liru dedzināja naids, un Panteleimons viņas rokās pārvērtās par caunu savu visļaunāko un negantāko veidolu un atņirdza zobus.
Bet teikt viņi neteica neko. Lira cieši turēja Panteleimonu un ļāva Koulteres kundzei glāstīt sev matus.
- Izdzer nu savu tējiņu, — sieviete maigi teica. Es viņiem likšu uzklāt tev gultu šeit. Tev nebūs jāiet atpakaļ uz palātu pie citām meitenēm, kad nu mana mazā asistente ir atgriezusies. Mana dārgā! Vislabākā asistente pasaulē. Vai tu zini, ka mēs visu Londonu apgriezām ar kājām gaisā, lai atrastu tevi, dārgā? Visā zemē tevi meklēja policija. Ak, kā es ilgojos pēc tevis! Nevaru izteikt, cik esmu laimīga, ka tevi atkal atradu…
Visu šo laiku zeltspalvainais pērtiķis nemierīgi šaudījās pa istabu, te apsēdās uz galda, asti vēcinādams, te piespiedās Koulteres kundzei un kaut ko maigi čukstēja viņai ausī, te atkal, asti pacēlis, staigāja pa grīdu. Šāda rīcība, protams, Koulteres kundzi darīja nervozu, līdz visbeidzot viņa vairs nevarēja to izturēt.
- Lira, dārgā, — viņa teica, man liekas, ka koledžas direktors pirms tavas aizbraukšanas tev kaut ko iedeva, vai ne? Viņš tev iedeva aletiometru. Lieta tāda, ka viņam nebija tiesību tev to atdot. Aletiometrs bija uzticēts viņam. Tā ir pārāk vērtīga lieta, lai ar to staigātu apkārt, vai tev ir zināms, ka šo instrumentu pasaulē ir tikai kādi divi vai trīs? Man šķiet, ka direktors tev viņu deva tāpēc, lai tas nenonāktu lorda Ezriela rokās. Viņš teica, lai tu man to nesaki, vai ne?
Lira savieba lūpas.
- Saprotu. Nepārdzīvo, dārgumiņ, tu taču arī man to nepateici, vai ne? Tāpēc solījumu tu neesi lauzusi. Bet klausies, mīļā, aletiometrs patiešām rūpīgi jāglabā. Es baidos, ka tas ir tāds retums un vērtība, ka ilgāk mēs vairs nevaram tā riskēt.
- Kādēļ lords Ezriels nedrīkst to paturēt? Lira jautāja nepakustoties.
- Tā dēļ, ko viņš dara. Tu zini, ka viņš ir ieslodzīts cietumā, jo grasās darīt kaut ko bīstamu un ļaunu. Aletiometrs viņam vajadzīgs plānu īstenošanai, bet tici man, dārgā, tas nekādā gadījumā nedrīkst nonākt lorda Ezriela rokās. Koledžas direktors ir smagi kļūdījies. Bet tagad, kad tu visu zini, labāk būs, ja atdosi to man, vai ne? Tad tev nebūs jāuztraucas par aletiometru un tā glabāšanu. Tam tiešām jābūt īstam galvas mežģim domājot, kam īsti tas vecais, stulbais krāms vajadzīgs…
Lira nevarēja vien nobrīnīties, kā viņai šī sieviete varēja šķist tik pievilcīga un gudra.
- Tāpēc, ja aletiometrs šobrīd ir te, pie tevis, tu tiešām varētu man to uzticēt. Instruments ir tavā jostas somiņā, vai ne? Jā, tā bija gudra doma noslēpt to tur…
Koulteres kundzes rokas bija uz Liras svārkiem un jau raisīja vaļā stīvā auduma saites. Lira saspringa. Zeltspalvainais pērtiķis apsēdās gultas galā, nepacietībā drebēdams, piespiedis savas melnās ķetnas mutei. Koulteres kundze noņēma Lirai jostu un atpogāja somiņu. Viņa strauji elpoja. Sieviete izņēma sainīti un atlocīja melno samta audumu, atklājās metāla bundža, Joreka Bērnisona roku darbs.
Panteleimons atkal bija kļuvis par kaķi, gatavu lēcienam. Lira atrāva savas kājas no Koulteres kundzes un nolaida tās uz grīdas, gatava bēgt, tiklīdz tas būs vajadzīgs.
- Kas tas tāds? Koulteres kundze iepriecināta jautāja. Kāda smieklīga, veca bundža! Vai tu to ieliki šeit, lai drošāk? Un tās sūnas… Tu gan esi uzmaniga, vai ne? Iekšā vēl viena bundža! Un aizlodēta! Kas to izdarīja, dārgumiņ?
Sieviete bija pārāk aizņemta ar atvēršanu, lai uzklausītu atbildi. Viņa izņēma no savas rokassomiņas nazi, kam bija daudzi papildu instrumenti, atvāza žileti un palika to zem vāciņa.
Acumirklī istabu piepildīja nikna dūkoņa.
Lira un Panteleimons nekustējās. Koulteres kundze izbrīnījusies un pārsteigta centās attaisīt vāciņu, bet zeltspalvainais pērtiķis noliecās tuvāk, lai labāk redzētu.
Apdullinošā ātrumā melnais, mušveidīgais radījums izsprāga no bundžas un ietriecās pērtiķim sejā.
Viņš iekliedzās un atsprāga atpakaļ; arī Koulteres kundze, protams, bija savainota, viņa kliedza sāpēs un bailēs tikpat skaļi kā pērtiķis. Mazais, ar pulksteņa mehānismu aprīkotais velnēns līda augšup pa viņas ķermeni pāri krūtīm, kaklam un tuvojās sejai.
Lira vairs negaidīja ne mirkli. Panteleimons pielēca pie durvīm, un viņa tūlīt tam pakaļ. Meitene atrāva durvis un skrēja tik ātri, kā nekad agrāk mūžā nebija skrējusi.
Ugunsgrēka trauksme! Panteleimons kliedza un lidoja viņai pa priekšu.
Lira pagriezienā ieraudzīja signalizācijas pogu un ar dūri izsita stiklu. Skrēja tālāk gar palātām, izsita vēl vienu stiklu, un vēl. Gaitenī sāka parādīties cilvēki, skatīdamies, kur deg.
Lira nonāca pie virtuves, un Panteleimons domās pasvieda viņai kādu ideju, tāpēc meitene metās tur iekšā. Pēc brīža viņa jau bija atgriezusi vaļā visus gāzes degļus un piešķīlusi sērkociņu vienam no tiem. Tad Lira no plaukta paķēra miltu paku un pret galda stūri to pārplēsa, saceļot gaisā baltus putekļus; viņa bija dzirdējusi, ka ari miltu putekļi viegli uzliesmo.
Tad meitene izskrēja ārā un steidzās, cik vien ātri spēdama, uz savu guļamistabu. Nu jau gaiteņos drūzmējās cilvēki: bērni uztraukušies skraidīja šurpu turpu, jo visus bija pāršalkusi ziņa: "Bēgšana!" Vecākie bērni metās uz garderobēm, kur atradās viņu virsdrēbes, un stūma arī mazākos uz turieni. Pieaugušie centās procesu kontrolēt, bet neviens nezināja, kas īsti notiek. Visur bija kliegšana, grūstīšanās, drūzmēšanās.
Lira un Panteleimons kā zivis locījās cauri visam šim haosam uz guļamistabas pusi, un brīdī, kad bija to sasnieguši, viņiem aiz muguras atskanēja dobjš sprādziens, kas satricināja visu ēku.
Pārējo meiteņu nebija istaba bija tukša. Lira iegrūda skapīti stūri, uzlēca uz tā, no pažobeles izvilka savas virsdrēbes un pataustīja, vai aletiometrs ir vietā. Tas joprojām tur bija. Viņa ātri saģērbās, pārvilka kapuci pāri galvai, un Panteleimons, pārvērties par zvirbuli, jau pie durvīm sauca:
Tagad ātri!
Meitene izskrēja ārā. Par laimi, pa gaiteni uz izeju skrēja bērnu bariņš, kas jau bija paspējuši uzģērbt ziemas drēbes, un viņa tiem pievienojās, nosvīdusi, sirdij dauzoties, apzinoties, ka tagad vai nu izglābsies, vai mirs.
Ceļš bija nobloķēts. Uguns no virtuves bija strauji izplatījusies, un, vai nu vainīgi bija miltu putekļi, vai gāze, bet daļa jumta bija sagāzusies. Cilvēki kāpa pāri baļķu un statņu gabaliem, lai izlauztos aukstajā gaisā.
Bija jūtama spēcīga gāzes smaka. Pēkšņi atskanēja vēl viens sprādziens, skaļāks un tuvāks par iepriekšējo. Tas vairākus cilvēkus notrieca zemē, atskanēja sāpju un baiļu saucieni.
Lira ar pūlēm piecēlās un, citu dēmonu klaigu un kņadas apņemta, klausīdama Panteleimona saucieniem: "Šeit! Šeit!" pārvēlās pāri šķēršļiem. Nu jau meitene ieelpoja auksto gaisu un cerēja, ka bērni būs paspējuši paņemt virsdrēbes, jo nebija nekādas jēgas bēgt no stacijas, lai nosaltu ziemas salā.
Nu jau liesmas trakoja pa īstam. Atkāpusies no mājas, meitene naksnīgajās debesīs redzēja, ka liesmu mēles izēd lielu caurumu ēkā. Pie izejas drūzmējās pieaugušie un bērni, taču šoreiz pieaugušie bija daudz satrauktāki, bet bērni izbiedēti, pat pārbijušies.