- Rodžer! Rodžer! Lira sauca, un Panteleimons, kļuvis par acīgu pūci, ziņoja, ka redz zēnu.
Pēc brīža viņi jau bija atraduši viens otru.
- Sauc visus šurp pie manis! Lira iekliedza viņam ausī.
- Viņi nenāks, viņi ir panikā…
- Pasaki viņiem, ko dara ar bērniem, kuri pazūd! Viņi ar lielu asmeni atšķeļ viņu dēmonus! Izstāsti viņiem, ko tu redzēji vakar pēcpusdienā, par izlaistajiem dēmoniem! Saki, ka ar viņiem notiks tas pats, ja viņi nemuks prom!
Rodžers šausmās lūkojās meitenē, tad sakoncentrēja savu gribasspēku un aizskrēja pie tuvākā apmulsušo bērnu bariņa. Arī Lira skrēja pie bērniem, un, kad ļaunā vēsts izplatījās, daži sāka raudāt un bailēs spieda savus dēmonus klāt.
Nāciet man līdzi! — Lira sauca. Pēc mums nāk glābēji! Mums jātiek prom no šīs teritorijas! Bēgam!
Bērni to dzirdēja un sekoja viņai apgaismotās alejas virzienā, nomīdītajā sniegā plakšķēja bēgošie soļi.
Aiz viņiem skanēja pieaugušo saucieni, tad bija liels brīkšķis un dārdoņa bija iegāzusies vēl viena ēkas daļa. Dzirkstis uzlidoja gaisā, un ar troksni, kas atgādināja plīstošu audumu, izlauzās liesma, bet to pārspēja kāda cita skaņa, bīstami tuva un draudīga. Lira nekad agrāk to nebija dzirdējusi, bet ar pirmo reizi saprata: tā gaudoja tatāru sargu dēmoni-vilki. Viņas ķermeni sagrāba vājums, bērni šausmās pagriezās un apstājās, jo lēnām, bet neatlaidīgi, ar paceltu šauteni viņiem tuvojās pirmais tatāru sargs, un līdzās tam skrēja viņa lielais, pelēkais dēmons.
Tad nāca vēl viens un vēl. Visi bija tērpti oderētos bruņutērpos, un viņiem nebija acu vismaz tās nevarēja redzēt aiz aizsnigušajām bruņucepuru spraugām. Vienīgās acis, kas bērnos nolūkojās, bija šauteņu lielie, melnie stobru caurumi un slienājošos dēmonu-vilku dzeltenie, liesmojošie redzokļi.
Lira sastinga. Viņai pat sapņos nebija rādījies, cik briesmīgi šie vilki būs. Un tagad, kad meitene bija pieredzējusi, ar kādu ierastu vieglumu Bolvangaras ļaudis pārkāpa tabu, viņu paralizēja doma par šiem klabošajiem zobiem…
Tatāri sastājās vienā rindā, aizšķērsojot ceļu uz apgaismoto aleju, un viņu dēmoni nostājās aiz saviem saimniekiem, tikpat dresēti un disciplinēti. Pēc minūtes izveidojās arī otra rinda, un sargi nāca vēl un vēl. Lira izmisusi nodomāja: bērni nespēs cīnīties ar kareivjiem. Šī nebija cīņa Oksfordas māla bedrēs, kur ar dubļiem apmētāt ķieģeļu dedzinātāju bērnus.
Bet varbūt bija! Lira atcerējās, kā bija iemetusi māla piku ķieģeļu dedzinātāja dēla platajā sejā, kurš viņai uzbruka. Puika bija apstajies, lai izslaucītu acis, un pilsētas bērni metās viņam virsū.
Viņa bija stāvējusi dubļos. Tagad viņa stāvēja sniegā.
Tāpat kā toreiz, tikai tagad zvēriskā niknumā, meitene paķēra sniega piku un trieca tuvākajam kareivim sejā.
- Tēmējiet viņiem acīs! Lira spiedza un meta nākamo.
Bērni viņai pievienojās. Kāds dēmons iedomājās
pievienoties pašai sniega pikai un ietriecās tieši mērķi šaurajās acu spraugās. Nu jau ari pārējie dēmoni darīja tāpat, un pēc īsa brītiņa tatāri mīcījās sniegā, spļaudīdamies, lamādamies un cenzdamies izberzēt sniegu no šaurās spraugas acu priekšā.
- Skrienam! Lira sauca un metās uz apgaismotās alejas vārtiem.
Bērni sekoja viņai, visi kā viens, vairīdamies no vilku žokļu kampieniem un skriedami, cik ātri vien var, lejup pa aleju uz vilinošo, bezgalīgo tumsu priekšā.
Aizmugurē aizsmakusi komandiera balss izkliedza pavēli, vienlaicīgi tika uzvilkti gaiļi, tad atkal pavēle un saspringts klusums, kurā varēja dzirdēt tikai bēgošu bērnu kāju dipoņu un elsas.
Uz viņiem mērķēja. Viņiem trāpīs.
Bet, pirms tatāri paguva izšaut, kāds no tiem šokā noelsās un cits pārsteigumā iekliedzās.
Lira apstājās un pagriezusies ieraudzīja, ka kareivis guļ sniegā ar pelēku spalvu bultu mugurā. Viņš locījās, raustījās un klepoja asinis, bet pārējie lūkojās apkārt pa labi un pa kreisi, cenšoties saskatīt šāvēju, bet to nekur nemanīja.
Tad kada bulta lidoja tieši no debesīm un trāpīja kādam kareivim pakausī. Tas nokrita uz vietas. Komandieris kaut ko nokliedzās, un visi palūkojās augšup, tumšajās debesīs.
- Raganas! iesaucās Panteleimons.
Un tur jau viņas bija: priežu zaru slotām švīkstot, šurp lidoja skrandainas, elegantas, melnas būtnes. Lirai vērojot, viena pašāvās zemāk un raidīja bultu krita vēl viens kareivis.
Tad visi tatāri pacēla ieročus gaisā un blieza tumsā, mērķējot uz neko, uz ēnām, mākoņiem, bet arvien vairāk un vairāk bultu lija pār viņiem.
Tatāru komandieris, redzot, ka gandrīz visi bērni ir aizbēguši, deva pavēli skriet tiem pakaļ. Daži bērni sāka kliegt. Tad atskanēja vēl skaļāki brēcieni, un bērni vairs neskrēja uz priekšu, bet samulsuši griezās atpakaļ tos bija pārbiedējis kāds milzīgs briesmonis, kas no tumsas steidzās viņiem pretī alejas gaismā.
— Jorek Bērnison! Lira iesaucās un gandrīz pamira no prieka.
Bruņotais lācis drāzās tā, it kā nejustu savu svaru, it kā viņu nestu uz priekšu paša masa. Kā miglains plankums viņš aizšāvās garām meitenei un ietriecās tatāru barā, uz visām pusēm izsvaidīdams kareivjus, dēmonus un ieročus. Tad lācis apstājās un pagriezās, ar diviem pamatīgiem, mērķtiecīgiem sitieniem notriekdams pie zemes divus tuvāk stāvošos kareivjus.
Viņam metās virsū kāds dēmons-vilks. Lācis gaisā to sašķaidīja, no dēmona izšāvās spoža liesma, tas pakrita sniegā un šņākdams un gaudodams pamazām izzuda. Viņa cilvēks uz vietas nomira.
Tatāru komandieris, piedzīvojis divkāršu uzbrukumu, nesamulsa. Atskanēja vairākas pavēles, un karaspēks sadalījās divās daļās: viena uzmanīja raganas, bet lielākā cīnījās ar lāci. Tatāru kaujinieki bija neparasti drosmīgi. Grupās pa četri tie nometās uz ceļgala un šāva kā militārajās apmācībās, neatkāpjoties ne soli, kad Joreka varenais stāvs tiem tuvojās. Pēc brīža viņi visi jau bija miruši.
Joreks atkal devās uzbrukumā, rēkdams un šķaidīdams pa labi un pa kreisi, kamēr lodes kā lapsenes triecās viņā, nenodarīdamas ļaunu. Lira mudināja bērnus skriet uz priekšu tumšajā bezgalībā aiz apgaismojuma. Bija jātiek prom, jo, lai cik bīstami būtu tatāri, daudz bīstamāki bija Bolvangaras pieaugušie.
Tāpēc viņa sauca, mudināja un stūma bērnus uz priekšu. Kad viņu ēnas sniegā kļuva garākas, Lira juta, kā viņas sirds raujas polārās nakts dziļajā tumsā un tīrajā aukstumā, bet Panteleimons priecīgi lēkāja kā zaķītis, izbaudīdams savas kustības.
- Kurp mēs dodamies? — kāds jautāja.
- Tur jau tālāk nekā nav, tikai sniegs!
- Mums pretī nāk glābēji, Lira paskaidroja. Tur ir kādi piecdesmit ģiptieši vai vairāk. Tur noteikti ir arī kādi jūsu radinieki. Visas ģiptiešu ģimenes, kam nolaupīti bērni, sūtīja savu pārstāvi.
- Es neesmu ģiptietis, kāds bērns teica.
- Tas nekas. Viņi arī tevi aizvedīs.
- Uz kurieni? — kāds kašķīgi prasīja.
- Uz mājām, Lira atbildēja. — Tāpēc jau es šeit ierados, lai atbrīvotu jūs, un atvedu ģiptiešus, lai tie jūs savukārt aizvestu mājās. Mums vēl mazliet jāpaiet uz priekšu, un mēs viņus atradīsim. Lācis bija kopā ar ģiptiešiem, tātad viņi nevar būt tālu.
- Vai redzējāt to lāci! kāds puika jūsmoja. Kā viņš notrieca to dēmonu viņa saimnieks nokrita tā, it kā kāds šim būtu izrāvis sirdi!
- Es nemaz nezināju, ka dēmonus ir iespējams nogalināt, kāds cits teica.