Выбрать главу

Nu jau runāja visi; satraukumi un briesmas nu bija garām, un mēles atraisījās. Lai jau runā, ka tik ietu uz priekšu.

-   Vai tas ir tiesa, kāda meitene prasīja, par to, ko viņi tur stacijā dara?

-    Jā, — Lira teica. — Nekad nebiju domājusi, ka re­dzēšu kādu cilvēku bez dēmona. Bet ceļā uz šejieni mēs atradām kādu zēnu, kurš bija viens pats, bez dēmona. Viņš visu laiku to meklēja, jautāja, kur tas ir un vai kādreiz atnāks. Viņu sauca Tonijs Makarioss.

-   Es viņu pazīstu! kāds ieteicās, un pārējie pievie­nojās: — Jā, viņu aizveda pirms nedēļas…

-    Nu, viņi atšķēla viņam dēmonu, — Lira pavēstīja, apzinoties, kādu iespaidu tas atstās uz bērniem. Un neilgi pēc tam, kad mēs viņu atradām, zēns nomira. Visus atšķeltos dēmonus viņi turēja būros tai kantai­najā ēkā aiz galvenās mājas.

-   Tā ir taisnība, Rodžers teica. Lira viņus izlaida ārā ugunsgrēka trauksmes laikā.

-   Jā, es viņus redzēju! iesaucās Billijs Kosta. Sā­kumā es nesapratu, kas tie tādi ir, bet redzēju, kā tie aizlido kopā ar to zosi.

-    Bet kāpēc viņi tā dara? neatlaidās kāds zēns. Kāpēc viņi atšķeļ cilvēkiem dēmonus? Tā taču ir var­darbība! Kāpēc viņi to dara?

-   Putekļi, kāds nepārliecinoši noteica.

Bet puišelis nicinoši iesmējās. Putekļi! viņš teica. Tādu nemaz nav! Viņi to ir izdomājuši! Es tam neticu.

-   Ei! kāds iesaucās. Skatieties, kas notiek ar diri­žabli!

Bērni atskatījās. Aiz spožajām gaismām, kur jopro­jām vēl notika cīņas, garenais dirižabļa korpuss vairs brīvi nelidinājās pie nolaišanās masta; tā brīvais gals nolaidās zemāk, un virs tā pacēlās balons…

-   Tas ir Lī Skorsbija gaisa balons! iekliedzās Lira un priekā sasita cimdotās plaukstas.

Bērni bija pārsteigti. Lira dzina viņus uz priekšu, brīnīdamās, kā aeronauts ar savu balonu ticis tik tālu. Bija skaidrs, ko viņš ir darījis, kas par lielisku ideju uzpildīt balonu, izlaižot gāzi no dirižabļa un tā atņemot iespēju dzīties tam pakaļ!

-    Ejam, ejam, citādi jūs nosalsiet, meitene mudi­nāja, jo daži bērni trīcēja un stenēja no aukstuma, bet viņu dēmoni činkstēja spalgās balstiņās.

Panteleimonu tas tracināja, un, pieņēmis āmrijas vei­dolu, viņš iepliķēja kādas meitenes dēmonu-vāveri, kas, žēli smilkstēdama, gulēja savai saimniecei uz pleca.

-     Lien iekšā viņas mētelī! Uzboz spalvu un sildi viņu! Panteleimons šņāca, un meitenes dēmons pār­bijies tūlīt pat saritinājās viņas kombinezonā.

Vaina bija tā, ka impregnētais audums tā nesildīja kā īstās zvērādas, lai cik bieza siltumizturīgā mate­riāla odere tam būtu. Daži bērni izskatījās pēc apaļām bumbiņām tik pufīgas bija viņu virsdrēbes, bet to modeļi bija izstrādāti un ražoti laboratorijās un fabri­kās tālu no ziemeļiem, tāpēc nebija īsti piemēroti šiem laikapstākļiem. Liras zvērādas izskatījās skrandainas un smakoja, bet tās aizturēja siltumu.

-    Ja mēs drīz nesatiksim ģiptiešus, bērni ilgi neiz­turēs, viņa pačukstēja Panteleimonam.

-    Liec viņiem kustēties, dēmons atčukstēja. Ja viņi apsēdīsies, tad ir cauri. Atceries, ko Ferders Ko­rems teica…

Ferders Korems bija daudz stāstījis par saviem ceļo­jumiem uz ziemeļiem, tāpat arī Koulteres kundze ja vien viņa teica patiesību. Bet vienu bija uzsvēruši abi nedrīkst pārtraukt kustēties.

-   Cik tālu vēl mums jāiet? jautāja kāds mazs pui­šelis.

-    Viņa liek mums iet, lai mūs nogalinātu, kāda meitene čīkstēja.

-   Labāk būt šeit ārā nekā tur iekšā, cits teica.

-   Es tālāk neiešu! Stacijā bija silti. Tur bija ēdiens, dzēriens un viss pārējais.

-   Bet tur taču viss deg!

-   Ko mēs šeit darīsim? Mēs nomirsim badā…

Lirai pa galvu jaucās dažādas drūmas domas, kas griezās riņķī kā raganas, ātras un netveramas, bet kaut kur dziļi, kur doma neiesniedzās, slēpās kāds neizprotams prieks un reizē satraukums.

Tas deva spēku. Viņa izvilka kādu meiteni no kupe­nas, pastūma kādu atpalikušu puišeli un visiem uz­sauca: Ejiet, ejiet! Ejiet pa lāča pēdām! Viņš nāca kopā ar ģiptiešiem, tāpēc viņa pēdas mūs aizvedīs pie viņiem! Turpiniet tikai iet!

Sāka krist sniegs lielām pārslām. Drīz vien tas aiz­klās Joreka Bērnisona pēdas. Tā kā Bolvangaras ugu­nis bija palikušas aiz muguras un no ugunsgrēka nāca tikai vāra atblāzma, vienīgā gaisma bija baltā sniega blāvais atspīdums. Biezie mākoņi aizklāja debesis, ne­bija ne mēness, ne ziemeļblāzmas, bet, skatoties uzma­nīgi, sniegā bija saskatāmas Joreka Bērnisona dziļās pēdas. Lira iedrošināja, uzmundrināja, bukņīja, pa pu­sei nesa, lamājās, vilka un piecēla pakritušos bērnus, darīja visu nepieciešamo, bet Panteleimons (sekodams bērnu dēmonu stāvoklim) teica, ko katrreiz darīt.

— Es viņus nogādāšu līdz galam, meitene sev teica. — Esmu ieradusies pēc viņiem un, pie velna, dabūšu tos mājās.

Rodžers sekoja viņas piemēram, bet Billijs Kosta kā visvērīgākais gāja pa priekšu. Drīz vien sniegs bija tik biezs, ka viņiem bija jāturas cieši kopā, lai neapmaldītos. Lirai ienāca prātā: ja nu viņi tā cieši piespiestos cits pie cita… Izraktu sniegā alas…

Meitenei likās, ka viņa kaut ko dzird. Kaut kur rūca motors. Tā nebija dobjā dirižabļa motora skaņa, bet kāda smalkāka, it kā sirseņa dūkšana. Troksnis te tuvojās, te pazuda.

Un tad gaudošana… Suņi? Tas būtu suņu pajūgs? Šī skaņa bija pārāk tāla, un to slāpēja krītoši sniegpārsliņu miljoni un aizejošās vēja brāzmas. Tie varēja būt ģiptiešu pajūgu suņi, bet tikpat labi arī tundras mežo­nīgie gari vai pat atbrīvoto dēmonu balsis, kas raudāja pēc saviem zaudētajiem bērniem.

Viņai rādījās… Tur aiz sniega plīvura taču nevarēja spīdēt gaisma, vai ne? Tātad arī tur ir spoki… Vai arī viņi paši apmetuši līkumu un atgriezušies Bolvangarā.

Bet tie bija sīki, dzelteni bateriju staru kūļi, nevis baltā stacijas gaismu atblāzma. Tie tuvojās, tāpat arī suņu rejas, un, pirms meitene bija nospriedusi, ka tas nav sapnis, viņu ielenca pazīstami stāvi — zvērādās tērpti vīri pacēla viņu virs zemes: Džona Fā spēcīgās rokas uzrāva viņu gaisā, un Ferders Korems priekā smējās. Cik vien tālu caur puteni Lira spēja saskatīt, ģiptieši cēla bērnus ragavās, pārklādami ar zvērādām un dodami žāvētas roņa gaļas gabalus. Tur bija arī Tonijs Kosta, kurš apkampa Billiju, tad maigi iedunkāja, lai atkal piekļautu klāt un prieka pēc sapurinātu. Un Rodžers…

-   Rodžers nāks pie mums, meitene teica Ferderam Koremam. Tieši pēc viņa es šeit ierados. Mēs dosimies atpakaļ uz Džordanas koledžu. Kas tas par troksni…

Tā atkal bija tā pati motora rūkoņa, it kā dūktu aptracis kukainis spiegs, desmittūkstoš reižu lielāks par parasto mehānismu.

Negaidīts trieciens nogāza Liru sniegā, un Pantelei­mons nespēja viņu aizsargāt, jo zeltainais pērtiķis…

Koulteres kundze…

Zeltainais pērtiķis cīnījās, koda, skrāpēja Panteleimonam, kurš mainīja veidolus tādā ātrumā, ka tam nebija iespējams izsekot, un deva pretī dzēla, kāvās, plēsa. Koulteres kundze zvērādās un saspringtu, ledusaukstu sejas izteiksmi vilka Liru uz motorkamanām, un meitene, tāpat kā viņas dēmons, cīnījās, cik spēka. Sniga tik biezs sniegs, ka likās viņi ir izolēti no pārē­jās pasaules puteņa mākoni, bet kamanu prožektori iz­gaismoja vienīgi sniegpārslu virpuli labi ja kādus pāris centimetrus priekšā.

-    Palīgā! Lira sauca ģiptiešiem, kas taču bija tepat aiz necaurredzamās sniega segas, bet neko nemanīja. — Palīgā! Ferder Korēm! Lord Fā! Ak Dievs, palīgā!