Pēdējais, ko Lira redzēja: Li Skorsbijs notēmē pistoli klinšu garam tieši ģīmī un iešauj starp acīm; meitene bailēs aizvēra acis un paslēpa seju Joreka Bērnisona kažokā. Gaudošana, kliedzieni, vēja svilpošana, ievainota zvēra vaidiem līdzīgie groza krakšķi viss kopā radīja šausminošu troksni.
Tad bija vislielākais grūdiens, un Lira tika izmesta no groza. Meitenes rokas atlaidās, elpa aizsitās, un viņa izripoja ārā, veldamās kā kamols. Liras seja zem cieši savilktās kapuces bija aplipuši ar sausu, aukstu, kristālisku pulveri…
Tas bija sniegs; viņa bija iekritusi sniega kupenā. Meitene bija tik stipri sasitusies, ka tikko spēja domāt. Pāris sekunžu viņa gulēja nekustīgi, tad ar pūlēm sāka izspļaut sniegu no mutes un pūst, lai spētu ieelpot.
It kā nekas sevišķi nesāpēja, Lirai vienkārši trūka elpas. Uzmanīgi viņa mēģināja pakustināt rokas, kājas, pēdas un pacelt galvu.
Meitene gandrīz neko neredzēja, jo kapuce joprojām bija pilna ar sniegu. Ar pūlēm, it kā katra viņas roka svērtu tonnu, Lira nopurināja sniegu un palūkojās apkārt. Viņa ieraudzīja pelēku pasauli bālu pelēkumu, tumšu pelēkumu un melnumu, kur klīda miglas rēgi.
Vienīgie dzirdamie trokšņi bija attālie klinšu garu kliedzieni augstu gaisā, kā arī viļņu triecieni pret klintīm.
- Jorek! meitene sauca. Viņas balss bija klusa un dreboša, tad viņa mēģināja vēlreiz. Neviens neatbildēja. Rodžer! Lira sauca, bet atkal bez rezultāta.
Varētu likties, ka viņa palikusi viena uz šīs pasaules, bet tā, protams, nebija Panteleimons pelītes veidolā izlīda no meitenes kombinezona, lai piebiedrotos viņai.
- Es pārbaudīju, vai aletiometrs ir vietā, viņš teica, viss kārtībā. Nekas nav salauzts.
- Mēs esam pazuduši, Pan! Lira iesaucās. — Vai tu redzēji tos klinšu rēgus? Un kā misters Skorsbijs uz viņiem šāva? Lai Dievs stāv mums klāt, ja tie nolaidīsies šeit, uz zemes…
- Varbūt labāk ejam meklēt grozu, viņš atbildēja.
- Labāk tagad nebļaustīties, meitene atteica. Es tikko mēģināju, bet varbūt labāk to nedarīt, lai viņi nesadzirdētu. Es gribētu zināt, kur mēs esam.
- Ja mēs to uzzināsim, tas mums var nepatikt, Panteleimons piebilda. Mēs tikpat labi varam atrasties aizā, no kuras nevar izkļūt, un, kad migla izklīdīs, šie briesmoņi no augšas mūs ieraudzīs.
Brītiņu pagulējusi, Lira piecēlās un atklāja, ka viņi piezemējušies aizā starp divām apledojušām klintīm. Visu klāja ledaina migla; vienā pusē varēja dzirdēt viļņu šalkoņu, spriežot pēc skaņas stipruma, — kādu piecdesmit metru attālumā, bet no augšas joprojām nāca klinšu rēgu kliedzienu troksnis, lai gan šķita, ka tas it kā attālinās. Tumsā varēja saredzēt ne tālāk par diviem trim metriem, pat Panteleimona pūces acis nelīdzēja.
Meitene ar grūtībām mēģināja iet uz priekšu, nemitīgi slīdēdama un klupdama uz glumajiem akmeņiem, kāpdama augšup krastā un attālinādamās no ūdens. Viņa neredzēja neko citu kā vien klintis un sniegu — no balona vai tā pasažieriem nebija ne vēsts.
- Viņi visi taču nevarēja pazust, meitene nočukstēja.
Panteleimons kaķa veidolā bija aizpēdojis mazliet
tālāk un uzdūrās četriem smagiem, pārplīsušiem smilšu maisiem, no kuriem smiltis bija izbirušas un jau gandrīz sasalušas.
- Balasts, Lira teica. Viņš noteikti ir tos nometis, lai atkal paceltos augšā.
Meitene norija siekalas, lai apspiestu kamolu, kas kāpa kaklā vai spieda krūtis, laikam jau abējādi.
- Ak Dievs, kādas šausmas, viņa teica. Cerams, ka viņiem viss ir kārtībā.
Pans ielēca meitenei rokās un, atkal kļuvis par peli, ielīda kapucē, kur viņu nevarēja ieraudzīt. Meitene izdzirdēja troksni kāds skrāpējās gar klinti, un viņa pagriezās, lai nācēju ieraudzītu.
- Jorek!
Bet tūlīt pat Lira norija šo vārdu, jo tas nemaz nebija Joreks. Tas bija dīvains lācis spīdošās, apledojušās bruņās, un pie bruņucepures tam bija piesprausta spalva.
Radījums nekustīgi stāvēja kādu sešu soļu attālumā no viņas, un meitene nodomāja, ka nu gan ar viņu ir cauri.
Lācis atvēra muti un ierēcās. No klintīm atskanēja atbalss, kam kaut kur augstu gaisā pievienojās vēl briesmīgāki kliedzieni. No miglas iznāca vēl viens lācis, tad vēl viens. Lira nekustējās, viņas rokas sažņaudzās.
Ari lāči stāvēja mierā, līdz beidzot viens pajautāja: Kā tevi sauc?
- Lira.
- No kurienes tu nāc?
- No debesīm.
- Ar balonu? -Jā.
- Nāc mums līdzi. Tu esi mūsu gūstekne. Kusties nu. Žigli.
Nogurusi un pārbijusies, meitene klupdama krizdama sekoja lāčiem pa slidenajiem akmeņiem, saspringti domādama, kā lai no tā izkuļas.
19 Gūstā
Lāči veda Liru pa klinšu ieplaku, kur migla bija vēl biezāka nekā krastā. Klinšu rēgu kliedzieni un viļņu šalkas pamazām noklusa, un drīz vien vienīgās dzirdamās skaņas bija bezgalīgie kaiju ķērcieni. Klusējot viņi kāpaļāja pāri akmeņiem un kupenām, un, lai cik cieši Lira lūkojās pelēkajā miglas sienā un ausījās, vai nesadzirdēs savu draugu balsis, meitenei likās, ka viņa ir vienīgais cilvēks Svalbārā un ka Joreks, iespējams, ir miris.
Lāču vadonis neteica neviena vārda, līdz viņi sasniedza līdzenu vietu. Tad gājēji apstājās. Izdzirdējusi viļņu čalas, Lira apjauta, ka viņi ir uzkāpuši klinšu virsotnē, tāpēc neriskēja bēgt, lai nepārveltos pāri malai.
Paskaties uz augšu, lācis teica, kad vēja pūsma pašķīra sāņus miglas priekškaru.
Lai gan dienas gaismas tikpat kā nebija, Lira pacēla skatienu un ieraudzīja, ka viņi stāv pie lielas akmens ēkas. Tā bija gandrīz tikpat augsta kā augstākais Džordanas koledžas korpuss, bet daudz masīvāka, un ēkas sienas viscaur bija klātas ar iegravētiem kara ainu attēlojumiem. Tur bija redzams, kā lāči uzvar, bet skrēlingi tiek sakauti, bija redzami tatāri važās vergu darbos ugunsšahtās, kā arī dirižabļi lidojam no visām pasaules malām, vedam dāvanas un nodevas lāču karalim Jofuram Raknisonam.
Vismaz tā Lirai stāstīja lāču komandieris, rādot gravējumus. Vajadzēja ticēt viņam uz vārda, jo visus dziļi izgrebtās fasādes izvirzījumus un dzegas bija apsēduši jūras kraukļi un plēsīgās kaijas, kas nepārtraukti ķērca un lidinājās virs galvas. Visas ēkas daļas klāja bieza, netīri balta putnu ekskrementu kārta.
Tomēr lāči, likās, vispār neievēroja šo cūcību; viņi veda meiteni caur lielu arku pāri apledojušai zemei, ko arī klāja putnu izkārnījumi. Tad nāca pagalms, stāvas trepes, vārti, un pie katra punkta bruņotos lāčus pārbaudīja un prasīja paroli. Postenī stāvošajiem bruņas bija nopulētas un mirdzēja un visiem pie bruņucepurēm bija piestiprināta spalva. Lira neviļus katru redzēto lāci salīdzināja ar Joreku Bērnisonu un ikreiz saskatīja viņa pārākumu; viņš bija varenāks, graciozāks, viņa bruņas bija īstas, rūsas krāsā, klātas ar asins plankumiem, ar kaujās gūtiem iedobumiem, ne izskaistinātas, nolakotas un dekoratīvas kā vairumam šeit visapkārt.
Ejot tālāk, kļuva siltāks un spēkā pieņēmās ari kaut kas cits. Smirdoņa Jofura pilī kļuva neizturama: sasmakušu roņa tauku, mēslu, asiņu, visu veidu atkritumu smakas. Lira atgrūda kapuci, jo kļuva karsti, un pretīgumā rauca degunu. Meitene cerēja, ka lāči nesaprot cilvēku grimases. Ik pēc dažiem soļiem metāla statīvos bija iestiprinātas tauku lampas, tomēr to blāvajā gaismā īsti nevarēja saskatīt, kurp viņa tiek vesta.