Visbeidzot gājēji apstājās pie smagām metāla durvīm. Lācis sargs atvilka pamatīgu aizvirtni, lācis seržants negaidīti pagrieza galvu un pagrūda Liru; meitene klupšus krišus ietenterēja iekšā. Pirms viņa paguva piecelties, izdzirdēja, ka aiz viņas tiek aizvērtas durvis un aizšauta bulta.
Bija pavisam tumšs, bet Panteleimons kļuva par jāņtārpiņu un meta niecīgu gaismiņu ap viņiem. Viņi atradās šaurā kamerā ar mitrām sienām, kur vienīgā mēbele bija akmens sols. Tālākajā stūrī bija lupatu kaudze, acīmredzot gulēšanai, un tas arī bija viss.
Lira apsēdās, Panteleimons tupēja viņai uz pleca, un meitene drēbēs sataustīja aletiometru.
Tas noteikti ir pamatīgi apskādēts, Pan, viņa nočukstēja. Es ceru, ka tas joprojām darbojas.
Panteleimons nolaidās viņai uz rokas un spīdēja, kamēr Lira sakoncentrējās. No vienas puses, tas bija vareni, ka, atrodoties tādās briesmās, viņa spēja iegrimt aletiometra nolasīšanai vajadzīgajā miera stāvoklī; tomēr, no otras puses, instruments jau bija kļuvis par daļu no viņas, tāpēc vissarežģītākie jautājumi sadalījās pa vajadzīgajiem simboliem tikpat dabiski, kā meitenes muskuļi kustināja locekļus: viņai tikpat kā nebija par tiem jādomā.
Lira pagrieza un izdomaja jautajumu: "Kur ir Joreks?"
Atbilde nāca tūlīt: "Pēc avārijas viņu ar balonu aiznesa vienas dienas lidojuma attālumā no šejienes, bet viņš steidzas šurp."
"Un Rodžers?"
"Ir kopā ar Joreku."
"Ko Joreks darīs?"
"Viņš ir nodomājis ielauzties pilī un atbrīvot tevi, lai ko tas arī prasītu."
Lira nolika aletiometru, vēl satrauktāka nekā pirms tam.
- Viņi taču viņam to neļaus, vai ne? meitene vaicāja. Viņu ir pārāk daudz. Kaut es būtu ragana, Pan, tad tu varētu aizlidot, atrast viņu, sazināties, un tā mēs varētu izstrādāt piemērotu plānu.
Te pēkšņi viņa pārbijās līdz nāvei.
Pāris pēdu tālāk tumsā atskanēja vīrieša balss: Kas tu esi?
Lira šausmās iekliedzās un pielēca kājās. Panteleimons acumirklī spiegdams kļuva par sikspārni un lidinājās Lirai apkārt, bet meitene piespiedās pie sienas.
- Ei? Ei? vīrs atkal teica. Kas tur ir? Runā! Runā!
- Kļūsti atkal par jāņtārpiņu, Pan, viņa drebot teica. Bet neej pārāk tuvu.
Mirguļojošais, spožais gaismas punkts pa gaisu aizdejoja līdz runātājam un riņķoja ap tā galvu. Izrādās, tā nemaz nebija lupatu kaudze, bet gan pie sienas pieķēdēts vīrs ar pelēku bārdu un izspūrušiem matiem līdz pleciem, viņa acīs atspīdēja Panteleimona izstarotā gaisma. Vīra dēmons saguruša izskata čūska gulēja viņam klēpī, snaikstīdama mēli uz Panteleimonu, kad tas lidinājās garām.
- Kā tevi sauc? Lira jautāja.
- Džotams Santelija, viņš atbildēja. Esmu Glosteras Universitātes Kosmoloģijas Goda profesors. Kas tu esi?
- Lira Belakva. Kāpēc viņi tevi te ieslodzījuši?
—Aiz ļaunuma un skaudības… No kurienes tu esi, ko?
- No Džordanas koledžas, viņa atbildēja.
- Ko? No Oksfordas?
- Jā.
- Vai tas nelietis Trelonijs tur vēl strādā, ko?
- Palmeras profesors? Jā, viņa atbildēja.
- Strādā gan, ak Dievs! Ko? Viņu jau sen vajadzēja laist pensijā. Divkosīgais plaģiators. Šitais ģeķis!
Lira nomurmināja kaut ko neitrālu.
- Vai viņš jau publicēja savu darbu par gamma staru fotoniem? profesors jautāja, pieliecies Lirai tuvāk.
Meitene atkāpās.
- Es nezinu, viņa atbildēja, tad pēc paraduma sāka domāt. Nē, viņa turpināja. Tagad atceros. Viņš teica, ka vajag vēl pārbaudīt kādus skaitļus. Un… viņš teica, ka grasās rakstīt arī kaut ko par Putekļiem. Tas ir viss.
- Nelietis! Zaglis! Maita! Viltnieks! vecais vīrs klaigāja un trīcēja tik stipri, ka Lira sāka baidīties, vai viņam nav lēkme. Viņa dēmons apātiski noslīdēja no profesora klēpja, kad tas sāka dauzīt sevi ar dūrēm. Viņam pa muti tecēja siekalas.
- Jā, Lira teica. Man vienmēr likās, ka viņš ir zaglis. Un viltnieks arī.
Tas, ka viņa kamerā negaidīti bija uzradusies šī mazā, noplukuši meitenīte, kas pazina tieši to cilvēku, ar kuru viņš bija apsēsts, bija dīvaini, bet Goda profesors par to pat neiedomājās. Nabaga vecais vīrs bija traks, un tur nav ko brīnīties, bet no viņa varēja iegūt kādu nebūt informāciju, kas Lirai varētu noderēt.
Meitene uzmanīgi apsēdās viņam tuvāk ne tik tuvu, lai virs varētu viņai pieskarties, bet pietiekami tuvu, lai Panteleimona gaismiņā varētu viņu skaidri saskatīt.
- Profesors Trelonijs vienmēr mēdza lielīties, Lira stāstīja, ka viņš ļoti labi pazīstot lāču karali…
- Lielīties? Ko? Ko? Tieši tā lielīties! Viņš nav nekas cits kā āksts! Blēdis! Viņš pats neko nav atklājis! Viss ir nozagts no gudrākiem vīriem!
- Jā, tas tiesa, — Lira sirsnīgi piekrita. Un, kad viņš pats mēģina kaut ko izgudrot, nekas nesanāk.
- Jā! Jā! Tieši tā! Viņam nav talanta, nav izdomas, blēdis no galvas līdz kājām!
- Nu, piemēram, Lira teica, varu derēt, ka jūs par lāčiem zināt vairāk nekā viņš.
- Lāči, vecais vīrs noteica, ha! Es par viņiem varētu uzrakstīt traktātu! Tāpēc jau viņi arī aizbāza man muti.
- Kāpēc tā?
- Es pārāk daudz par viņiem zinu, un viņi neuzdrošinās mani nogalināt. Viņi neuzdrošinās, lai kā arī to gribētu. Saproti, es to zinu. Man ir draugi. Jā! Ietekmīgi draugi.
- Jā, — Lira teica. — Un, varu derēt, jūs būtu brīnišķīgs skolotājs, viņa turpināja. Ar tādām zināšanām un tādu pieredzi.
Pat vīra aptumšotajā prātā vēl pazibēja saprāta druskas, un viņš uzmeta Lirai asu skatienu, it kā teiktajā varētu būt saklausījis sarkasmu. Bet meitenei visu mūžu bija bijusi darīšana ar aizdomīgiem un savādiem zinātniekiem, tāpēc viņa lūkojās pretī ar tik atklātu apbrīnu, ka profesors nomierinājās.
- Skolotājs, viņš teica, skolotājs… Jā, es varētu būt skolotājs. Dodiet man kārtīgus skolēnus, un es viņos aizdegšu liesmu!
- Jūsu zināšanām nedrīkst ļaut izgaist, Lira viņu uzmundrināja, tās jānodod tālāk, lai cilvēki jūs atcerētos.
- Jā, profesors teica un nopietni pamāja. Tu to ļoti pareizi pateici. Kā tevi sauc?
- Lira, — viņa teica jau otrreiz. Vai jūs nevarētu man pastāstīt par lāčiem?
- Lāčiem… viņš šaubījās.
- Vispār jau es gribētu kaut ko uzzināt par kosmoloģiju, Putekļiem un visu pārējo, bet man tas viss būs par grūtu. Tas jums būtu jāmāca gudriem studentiem. Bet par lāčiem gan es varētu mācīties. Par tiem jūs man noteikti varētu pastāstīt. Mēs varētu pamācīties par tiem un tad varbūt nonāktu arī līdz Putekļiem.
Profesors atkal pamāja.
- Jā, — viņš teica, jā, domāju, ka tev ir taisnība. Mikrokosmoss un makrokosmoss ir savstarpēji saistīti! Zvaigznes ir dzīvas, bērns. Vai tu to zināji? Tur ārā viss ir dzīvs, un visam ir liela nozīme. Zini, Visumā visam ir mērķis. Nekas nenotiek tāpat vien. Tavs nolūks ir man to atgādināt. Ak Dievs, savā izmisumā biju to aizmirsis. Labi! Teicami, mans bērns!
- Tātad vai jūs esat redzējis karali? Jofuru Raknisonu?
- Jā. Jā gan. Es šeit ierados pēc viņa uzaicinājuma. Viņš bija nodomājis atvērt universitāti. Viņš grasījās mani iecelt par vicekancleru. Tas tik būtu trieciens Karaliskajai Arktikas savienībai, ko? Un tam nelietim Trelonijam! Ha!
- Kas notika?
- Tās niecības mani nodeva. To skaitā, protams, Trelonijs. Zini, viņš bija šeit, Svalbārā. Stāstīja melus par manu kvalifikāciju. Apmeloja mani! Cēla neslavu! Kurš veica galīgos atklājumus, lai pierādītu BernardaStouksa hipotēzi, ko? Ko? Jā Santelija lūk, kurš. Trelonijs to nespēja paciest. Apmeloja mani, vai no ādas ārā līzdams. Jofurs Raknisons mani šeit iemeta. Bet kādu dienu es tikšu no šejienes ārā, tu redzēsi. Un kļūšu par vicekancleru, jā gan. Un lai tad Trelonijs nāk lūgties manu žēlastību! Un lai tad Karaliskās Arktikas savienības Publikāciju komiteja pamēģina noraidīt manus pētījumus! Ha! Es viņus visus atmaskošu!