- Es domāju, ka Joreks Bērnisons ticēs jums, kad atgriezīsies, Lira teica.
- Joreks Bērnisons? Uz to nav ko cerēt. Viņš nekad neatgriezīsies.
- Viņš jau ir ceļā uz šejieni.
- Tad viņi to nogalinās. Redzi, viņš nav lācis. Viņš ir izstumtais. Tāpat kā es. Degradējies, saproti. Viņam nav lāču privilēģiju.
- Bet pieņemsim, ka Joreks Bērnisons tomēr atgriežas, Lira teica. Pieņemsim, ka viņš izaicina Jofuru Raknisonu uz cīņu…
- Ak, viņi to nepieļaus, profesors noteikti teica. Jofurs nekad nenolaidlsies tik tālu, lai cīnītos ar viņu. Jorekam nav tādu tiesību. Joreks tikpat labi tagad varētu būt ronis, valzirgs, pat ne lācis. Vai vēl sliktāk tatārs vai skrēlings. Viņi ar viņu necīnītos godīgi, kā ar lāci, viņi to nogalinātu ar ugunsmetēju, pirms viņš paspētu pietuvoties. Nav cerību. Žēlastības nebūs.
- Ak, Lira noteica, un meiteni pārņēma milzīgs izmisums. Un kā ar citiem lāču gūstekņiem? Vai jūs zināt, kur viņi tos tur?
- Citus gūstekņus?
- Nu, piemēram… lordu Ezrielu.
Pēkšņi profesora uzvedība kardināli mainījās. Viņš satrūkās, atslīga pret sienu un brīdinoši pašūpoja galvu.
- Ššš! Klusāk! Tevi sadzirdēs! viņš nočukstēja.
- Kāpēc mēs nedrīkstam pieminēt lordu Ezrielu?
- Aizliegts! Ļoti bīstami! Jofurs Raknisons nepieļautu, ka min viņa vārdu!
- Kāpēc? Lira jautāja, piegājusi tuvāk un čukstēdama, lai nesatrauktu viņu.
- Turēt lordu Ezrielu apcietinājumā ir specuzdevums, ko Jofuram likusi darīt Ziedojumu padome, vecais vīrs atčukstēja. Koulteres kundze pati bija atbraukusi pie Jofura un apsolīja viņam lielu atlīdzību, ja tas izolēs lordu Ezrielu. Es to zinu, jo, saproti, pats reiz baudīju Jofura labvēlību. Es satiku Koulteres kundzi! Jā. Man bija gara saruna ar viņu. Šī sieviete bija Jofuru apbūrusi. Viņš visu laiku par viņu vien runāja. Koulteres kundzes dēļ būtu gatavs uz visu. Ja viņa gribētu, lai lordu Ezrielu tur simt jūdžu attālumā no šejienes, Jofurs tā ari darītu. Viņš darītu visu
Koulteres kundzes labā, pilnīgi visu. Savas valsts galvaspilsētu viņš grasās nosaukt viņas vārdā vai tu to zināji?
- Tātad viņš pie lorda Ezriela nevienu nelaidis?
- Nē! Nekad! Bet, zini, viņš arī baidās no lorda Ezriela. Jofurs spēlē sarežģītu spēli. Bet viņš ir gudrs. Viņš ir iztapis abiem. Viņš ir izolējis lordu Ezrielu, lai izdabātu Koulteres kundzei, un lordam Ezrielam par prieku ļāvis sagādāt to aparatūru, ko viņš vēlas. Bet šī spēle divās frontēs nevar ilgi turpināties. Tas nav nopietni. Iztapt abām pusēm. Vai ne? Drīz vien šīs situācijas veidotājspēki piedzīvos sabrukumu, par to es esmu pārliecināts.
- Tiešām? Lira jautāja, bet meitenes domas bija kur citur viņa intensīvi apsvēra dzirdēto.
- Jā. Mana dēmona mēle jūt iespējamību, vai saproti?
- Jā. Manējā arī. Kad jums nesīs ēst?
-Ēst?
- Viņi taču jūs te kaut kad baro, citādi jūs būtu nomiris bada nāvē. Un uz grīdas es redzu kaulus. Tie taču ir īsti kauli, vai ne?
- Roņu… Nezinu. Varētu būt.
Lira piecēlās un atrada durvis. Roktura, protams, nebija, arī atslēgas cauruma ne, un nebija arī durvju šķirbu, pa kurām ienāktu gaisma. Viņa piespieda ausi pie durvīm, bet neko nedzirdēja. Aiz muguras vecais vīrs sarunājās ar sevi. Tad, viņam pagriežoties un apguļoties, nožvadzēja ķēdes, un drīz vien jau bija dzirdami krācieni.
Viņa aiztaustījās atpakaļ līdz solam. Panteleimons, noguris no gaismas izstarošanas, bija kļuvis par sikspārni, ar to viņš pats bija ļoti apmierināts. Klusi pīkstēdams, viņš lidinājās apkārt, bet Lira sēdēja un grauza nagus.
Pēkšņi ne no šā, ne no tā Lira atcerējās, ko toreiz atpūtas telpā bija teicis Palmeras profesors. Kaut kas meiteni visu laiku bija urdījis, kopš Joreks Bērnisons pirmo reizi bija minējis Jofura vārdu, un nu viņa atminējās: profesors Trelonijs bija teicis, ka vairāk par visu pasaulē Jofurs Raknisons gribēja dēmonu.
Lira, protams, nebija sapratusi, par ko ir runa, — viņš angļu valodas vārda vietā bija lietojis vārdu panserbjorns, tāpēc viņa toreiz nezināja, ka runa ir par lāčiem, un viņai nebija ne jausmas, ka Jofurs Raknisons nav cilvēks. Cilvēkam taču būtu bijis dēmons, tā ka tam visam nebija jēgas.
Bet tagad viss bija skaidrs. Viss, ko Lira bija dzirdējusi par lāču karali, noveda pie viena secinājuma: varenais Jofurs Raknisons nevēlējās neko vairāk, kā būt par cilvēku ar savu paša dēmonu.
Domās par to Lirā nobriedināja plānu, kā likt Jofuram Raknisonam darīt to, ko viņš parastā situācijā nekad nedarītu; kā panākt, lai Joreks Bērnisons atgūst savu likumīgo troni; visbeidzot, kā nokļūt vietā, kur viņi tur lordu Ezrielu, un nodot viņam aletiometru.
Tikko radusies, ideja grozījās tepat tuvumā, lidinājās netverami kā ziepju burbulis, un, lai tas nepārplīstu, viņa neuzdrošinājās uz to pat paskatīties. Bet Lira pazina ideju dabu, tāpēc ļāva šai lidināties un novirzīja domas uz kaut ko citu.
Viņa bija gandrīz jau iemigusi, kad noklaudzēja aizšaujamās bultas un atvērās durvis. Iespīdēja gaisma, un meitene pielēca kājās, bet Panteleimons žigli paslēpās viņas kabatā.
Tikko lācis sargs bija noliecis galvu, lai sakamptu roņa gaļas gabalu un iemestu to iekšā, viņa bija klāt un teica:
- Aizvediet mani pie Jofura Raknisona. Jums būs nepatikšanas, ja to nedarīsiet. Tas ir ļoti steidzami.
Viņam no žokļiem izkrita gaļas gabals, un dzīvnieks paskatījās uz Liru. Nebija viegli izprast lāča grimasi, bet viņš izskatījās saniknots.
- Runa ir par Joreku Bērnisonu, viņa ātri noteica. Es kaut ko zinu par viņu, un man tas jāpasaka karalim.
- Pasaki man to, un es ziņu nodošu, lācis atbildēja.
- Nebūtu labi, ja kāds to uzzinātu pirms karaļa, Lira teica. Atvainojiet, negribu būt rupja, bet likums nosaka, ka karalim viss jāuzzina pirmajam.
Iespējams, ka lācim bija bremzēta domāšana. Katrā ziņā viņš paklusēja, tad iemeta gaļas gabalu kamerā un teica: Labi. Nāc man līdzi.
Viņš izlaida viņu brīvā dabā, un meitene jutās pateicīga. Bija pacēlusies migla, un virs augstajiem pagalma mūriem mirdzēja zvaigznes. Sargs pārmija dažus vārdus ar citu lāci, un tas pienāca pie Liras.
- Ar Jofuru Raknisonu nevar tikties, kad vien iedomājas, viņš teica. Tev jāgaida, līdz viņš gribēs tevi redzēt.
- Bet tas ir steidzami, meitene atbildēja. — Tas ir par Joreku Bērnisonu. Esmu pārliecināta, ka Viņa Majestāte vēlēsies to zināt, bet vienalga es to nevaru teikt nevienam citam, vai saprotat? Tas nebūtu pieklājīgi.
Viņš būtu ļoti dusmīgs, ja uzzinātu, ka mēs esam nepiedienīgi uzvedušies.
Likās, šis arguments pārliecina lāci vai vismaz liek viņam aizdomāties, jo tas apklusa. Lira bija pārliecināta, ka pareizi sapratusi lietas būtību — Jofurs Raknisons ieviesa tik daudz jaunu likumu, ka neviens lācis nebija īsti pārliecināts, kā rīkoties, tāpēc viņa izmantoja šīs šaubas, lai tiktu pie Jofura.
Tad šis lācis aizgāja konsultēties ar augstākstāvošu lāci un drīz vien Liru atkal ieveda pilī, tikai šoreiz valdības apartamentos. Te nebija tīrāks, patiesībā te bija vēl smagāks gaiss nekā kamerā, jo visām dabiskajām smakām vēl pievienojās spēcīga parfīma smarža. Viņai lika pagaidīt gaiteni, tad priekštelpā, tad pie lielām durvīm, kamēr lāči sarunājās un strīdējās savā starpā, skraidīdami šurpu turpu. Tāpēc Lirai bija laiks apskatīt nejēdzīgo telpas iekārtojumu: sienas bagātīgi klāja apzeltīti paneļi, no kuriem dažiem lobījās nost krāsa, citi no mitruma bija saplaisājuši, bet krāsainos tepiķus bija nomīdījušas lāču pēdas.