Visbeidzot milzīgās durvis no iekšpuses atvērās. Iezibējās kādu sešu lustru lampas, skatienam pavērās sarkans paklājs, un gaisā vēl spēcīgāk novirmoja parfīms. Meitenei bija pievērsti kādu divpadsmit vai vairāk lāču skatieni, nevienam nebija bruņas, bet katram bija pa kādai rotaslietai: zelta ķēde ap kaklu, galvasrota no purpursarkanām spalvām vai plata aveņkrāsas josta. Dīvaini, ka telpa bija putnu pilna; jūras kraukļi un plēsīgās kaijas tupēja uz ģipša dzegām un laiku pa laikam metās ķert zivs gabalus, kas no ligzdām krita lustrās.
Bet pašā telpas galā uz paaugstinājuma pacēlās varens tronis. Lai būtu izturīgāks un iespaidīgāks, tas bija celts no granīta, bet, tāpat kā daudzas citas lietas Jofura pilī, to rotāja lepni zelta pārklāji un vītnes, tāpēc iespaids bija tāds, it kā kalnu grēdas būtu izrotātas ar vizuļiem.
Uz troņa sēdēja lielākais lācis, kādu Lira līdz šim bija redzējusi. Jofurs Raknisons bija pat vēl garāks un masīvāks nekā Joreks, bet viņa seja bija daudz kustīgāka un izteiksmīgāka, tajā varēja saskatīt cilvēciskus vaibstus, ko Lira nekad nebija manījusi Joreka sejā. Kad Jofurs paskatījās uz viņu, viņai likās, ka raugās cilvēks, kāds no tiem, ko meitene redzēja viesībās pie Koulteres kundzes, gudrs politiķis, kas radis valdīt. Lācim ap kaklu bija smaga zelta ķēde ar pārāk uzkrītošu dārgakmeni, bet katrs viņa ķepas nags vismaz piecpadsmit centimetru garš bija klāts ar zelta kārtiņu. Kopumā Jofurs Raknisons atstāja ārkārtīgi valdonīgas, enerģiskas un viltīgas būtnes iespaidu; viņa varenajam augumam netraucēja bezgaumīgās rotaslietas, tās nepadarīja viņu muļķīgu, drīzāk barbariski lielisku.
Lira nodrebēja. Viņas plāns pēkšņi šķita bezjēdzīgs.
Tomēr meitene piegāja mazliet tuvāk, jo tā vajadzēja, un ieraudzīja, ka Jofurs uz ceļiem kaut ko tur, kā cilvēki tur klēpī kaķi vai dēmonu.
Tā bija liela, izbāzta lelle, manekens ar tukšu, muļķīgu cilvēka seju. Tā bija saģērbta pēc Koulteres kundzes gaumes un pat nedaudz bija viņai līdzīga. Lācis izlikās, it kā viņam būtu dēmons. Nu Lira saprata, ka var justies droša.
Meitene piegāja pie troņa un dziļi paklanījās. Panteleimons, kluss un mierīgs, sēdēja viņai kabatā.
- Sveicam jūs, lielais karali, Lira klusi teica. Pareizāk sakot, es sveicu jūs, nevis viņš.
- Viņš — tas ir kas? karalis jautāja, un viņa balss nebija tik zema, kā meitene bija gaidījusi, toties bagāta intonācijām. Runādams viņš ar ķepu dzenāja mušas, kas spietoja ap purnu.
- Joreks Bērnisons, Jūsu Majestāte, viņa teica. Man jums jāsaka kas ļoti svarīgs un slepens, un man liekas, ka to vajadzētu darīt zem četrām acīm.
- Kaut kas par Joreku Bērnisonu?
Meitene piegāja viņam pavisam klāt, uzmanīgi laipodama pa putnu pieķēzīto grīdu, un padzenāja mušas, kas spindza viņai ap seju.
- Kaut kas par dēmoniem, Lira teica tik klusu, ka tikai viņš viens varēja sadzirdēt.
Karaļa sejas izteiksme pārvērtās. Meitene īsti nesaprata tās nozīmi, bet viens bija skaidrs viņš ļoti ieinteresējās. Pēkšņi Jofurs Raknisons metās uz priekšu un nost no troņa, likdams Lirai atlēkt sāņus, un kaut ko uzrēca pārējiem lāčiem. Visi palocīja galvu un devās uz durvju pusi. Viņa rēciens izbiedēja putnus, tie ķērkdami uzlidoja gaisā un, apmetuši apli virs viņu galvām, atkal sasēdās ligzdās.
Kad viņi troņa zālē bija palikuši divi vien, Jofurs Raknisons ieinteresēts vērsās pie meitenes.
- Nu? viņš mudināja. — Stāsti, kas tu esi. Ko tu gribēji teikt par dēmoniem?
- Es esmu dēmons, Jūsu Augstība, Lira teica.
Viņš sastinga.
- Kā dēmons?
- Joreka Bērnisona, skanēja atbilde.
Tas bija visbīstamākais, ko viņa jebkad bija pateikusi. Lira labi saprata, ka tikai pārsteigums atturēja lāču karali, lai tas nenogalinātu viņu turpat uz līdzenas vietas. Meitene tūlīt pat turpināja:
- Lūdzu, Jūsu Majestāte, atļaujiet man visu izstāstīt, pirms mani sodīsiet. Es riskēju doties šurp un, kā pats redzat, jums neko nevaru nodarīt. Patiesībā es gribu jums palīdzēt, tāpēc esmu šeit. Joreks Bērnisons ir pirmais lācis, kurš dabūjis dēmonu, bet viņa vietā vajadzēja būt jums. Es labāk gribētu būt jūsu dēmons, nevis viņa, tāpēc esmu šeit.
- Kā? Jofurs Raknisons aizsmacis prasīja. Kā lācis varēja iegūt dēmonu? Un kāpēc tieši viņš? Un kā tu vari būt tik tālu no viņa?
Mušas izlidoja no viņa mutes kā sīki vārdiņi.
- Vienkārši. Es varu būt tālu no viņa, jo esmu kas līdzīgs raganas dēmonam. Jūs taču zināt, ka tie var atrasties simtiem jūdžu tālu no sava cilvēka? Tas ir tāpat. Un tagad par to, kā viņš mani dabūja, tas notika Bolvangarā. Jūs esat dzirdējis par Bolvangaru, jo Koulteres kundze droši vien ir jums par to stāstījusi, bet, iespējams, viņa nav jums izpaudusi visu, kas tur notiek.
-Atšķelšana… lācis teica.
- Jā, atšķelšana separācija, tā ir daļa no tā visa. Bet viņi tur dara vēl daudz ko citu, piemēram, izgatavo mākslīgos dēmonus. Un izmēģina tos uz dzīvniekiem. Kad Joreks Bērnisons par to uzzināja, viņš piedāvāja sevi eksperimentam, lai uzzinātu, vai viņi var tam radīt dēmonu, un mēģinājums izdevās. Šis dēmons biju es. Mani sauc Lira. Kā cilvēku dēmoni ir dzīvnieki, tā lāču dēmoni ir cilvēki. Es esmu viņa dēmons. Es varu ielūkoties viņa domās, vienmēr zinu, kur viņš ir un ko dara…
- Kur viņš ir tagad?
- Svalbārā. Viņš jau steidzas šurp, cik vien ātri var.
- Kāpēc? Ko viņš grib? Viņš ir traks! Mēs viņu saplēsīsim gabalos!
- Viņš nāk man pakaļ. Bet es negribu būt viņa dēmons, Jofur Raknison, es gribu būt jūsējais. Jo, kad Bolvangaras ļaudis uzzināja, cik varens ir lācis ar dēmonu, viņi nolēma vairs tādus eksperimentus netaisīt. Joreks Bērnisons uz visiem laikiem paliks vienīgais lācis, kuram ir dēmons. Ar manu palīdzību viņš var sakūdīt visus lāčus pret jums. Tāpēc arī viņš nāk uz Svalbāru.
Lāču karalis ierēcās dusmās. Viņa rēciens bija tik skaļš, ka kristāla lustras iešķindējās, visi putni lielajā zālē ieķērcās un Lirai zvanīja ausīs.
Bet meitene nesamulsa.
- Tāpēc jau es jūs visvairāk mīlu, viņa teica Jofuram Raknisonam, jo jūs esat karstasinīgs, stiprs un gudrs. Man bija viņš jāpamet un jānāk pie jums, lai to pateiktu, jo es negribu, ka viņš valda pār lāčiem. Valdniekam jābūt jums. Un var izdarīt tā, ka mani viņam atņem un es kļūstu par jūsu dēmonu, bet jūs to nezinātu, ja es jums to nebūtu pateikusi, un izrīkotos ar viņu kā ar izstumto, tas ir, nevis godīgi cīnītos, bet nogalinātu viņu ar ugunsmetēju vai kā tamlīdzīgi. Ja jūs tā izdarītu, es izdzistu kā gaisma un nomirtu kopā ar viņu.
- Bet tu kā tu…
- Es varu kļūt par jūsu dēmonu, Lira teica, bet tikai tad, ja jūs sakaujat Joreku Bērnisonu divkaujā, aci pret aci. Tad viņa spēks ieplūdis jūsu ķermeni, bet manas domas iemiesosies jūsu galvā un mēs kļūsim viens vesels un lasīsim viens otra domas. Tad jūs varēsiet aizsūtīt mani jūdzēm tālu izlūkos vai arī turēt tepat sev blakus, kā vien jums labpatiks. Un, ja jūs vēlēsities, es palīdzēšu jums vadīt lāčus Bolvangaras ieņemšanā un piespiest tiem tur radīt dēmonus jūsu mīļākajiem lāčiem. Taču, ja jūs labāk gribēsiet palikt vienīgais lācis ar dēmonu, mēs iznīcināsim Bolvangaru pavisam. Mēs abi kopā varētu paveikt jebko, Jofur Raknison!