Visu laiku viņa ar trīcošu roku turēja Panteleimonu kabatā; dēmons uzvedās tik klusu, cik vien iespējams, un bija pieņēmis vismazāko pelītes veidolu, kāds vien tam jebkad bija bijis.
Jofurs Raknisons uzbudināts lāčoja pa zāli, un šķita, ka viņš tūlīt uzsprāgs.
- Divkaujā? lācis jautāja. Es? Es lai cīnītos ar Joreku Bērnisonu? Pilnīgi izslēgts! Viņš ir izstumtais! Kā tas ir iespējams? Kā lai es ar viņu cīnos? Vai tā ir vienīgā iespēja?
- Jā, vienīgā, Lira atbildēja, vēlēdamās, lai tā nebūtu, jo Jofurs Raknisons ar katru brīdi viņai likās lielāks un briesmīgāks. Lai kā meitene mīlēja Joreku un cik stipri ticēja tam, viņai likās neiespējami, ka viņš varētu uzvarēt šo lāci milzi starp milžiem. Bet tā bija viņu vienīgā cerība. Citādi draudēja nāve no ugunsmetējiem.
Pēkšņi Jofurs Raknisons pagriezās pret Liru.
- Pierādi to! viņš teica. Pierādi, ka tu esi dēmons!
- Labi, viņa teica. Tas ir viegli izdarāms. Es varu uzzināt visu, ko zināt tikai jūs un neviens cits, kaut ko, ko tikai dēmons var būt spējīgs uzzināt.
- Tad pasaki, kuru pirmo es nogalināju.
- Man bridi jābūt vienai pašai, lai to uzzinātu, — Lira teica. Kad es būšu jūsu dēmons, jūs varēsiet skatīties, kā es to daru, bet līdz tam tā ir personiska darīšana.
- Blakus ir istaba. Ej tur un nāc atpakaļ, kad zināsi atbildi.
Lira atvēra durvis un atradās telpā, ko apgaismoja vienīgi lāpa; tā bija gandrīz pilnīgi tukša, ja neskaita mahagonija koka skapi, ko rotāja apsūbējuša sudraba ornamenti. Viņa izņēma aletiometru un jautāja:
"Kur tagad ir Joreks?"
"Četru stundu gājiena attālumā, un viņš steidzas arvien ātrāk."
"Kā lai es viņam paziņoju par savu plānu?"
"Tev viņam jāuzticas."
Lira ar šausmām nodomāja, cik noguris Joreks būs, kad ieradīsies. Bet tad meitenei ienāca prātā, ka viņa nedara to, ko aletiometrs bija licis darīt uzticēties Jorekam.
Tad viņa pārslēdzās citā virzienā un uzdeva Jofura Raknisona jautājumu. Kurš bija pirmais, ko viņš nogalinājis?
Atbilde bija: savu tēvu.
Lira turpināja uzdot jautājumus un uzzināja, ka Jofurs kā jauns lācis savā pirmajā medību gājienā bija sastapies ar vientuļu lāci. Viņi bija strīdējušies, cīnījušies, un Jofurs bija viņu nogalinājis. Kad viņš vēlāk uzzināja, ka tas ir bijis paša tēvs (jo lāčus uzaudzināja mātes un viņi tikpat kā neredzēja savus tēvus), Jofurs slēpa patiesību par izdarīto. To zināja vienīgi viņš.
Meitene nolika aletiometru un domāja, kā to viņam pateikt.
- Paglaimo! Panteleimons pačukstēja. To jau vien viņš tik grib.
Un tā Lira atvēra durvis un redzēja, ka Jofurs Raknisons viņu gaida. Lāča izteiksme pauda triumfu, viltību, alkatību, bet arī bažas.
-Nu?
Meitene nometās viņa priekšā uz ceļiem un nolieca galvu tik zemu, ka tā skāra viņa kreiso kāju — stiprāko, jo lāči ir kreiļi.
- Lūdzu jūsu piedošanu, Jofur Raknison! viņa teica. Es nezināju, ka jūs esat tik spēcīgs un varens!
- Ko tas nozīmē? Atbildi uz manu jautājumu!
- Pirmā būtne, ko jūs nogalinājāt, bija jūsu paša tēvs. Man liekas, ka jūs esat jaunais dievs, Jofur Raknison. Jūs tas noteikti esat. Vienīgi dievs būtu spējīgs kaut ko tādu paveikt.
- Tu zini! Tu redzi!
- Jā, jo es esmu dēmons, kā jau to teicu.
- Pasaki man vēl kaut ko. Ko lēdija Koultere man apsolīja, kad bija šeit?
Lira atkal aizgāja uz tukšo istabu un konsultējās ar aletiometru, tad devās atpakaļ ar atbildi.
- Viņa jums apsolīja, ka pierunās Maģistēriju Ženēvā dot atļauju jūsu kristībām, pat ja jums nav dēmona. Bet baidos, Jofur Raknison, ka viņa nav to izdarījusi, un, ja pavisam godīgi, es nedomāju, ka viņi jelkad dos tādu atļauju, ja jums nav dēmona. Domāju, ka Koulteres kundze to zināja un jums meloja. Gadījumā, ja es būtu jūsu dēmons, jūs varētu tikt kristīts, ja vien vēlētos, jo tad neviens nevarētu iebilst. Jūs to varētu pieprasīt, un viņiem nebūtu tiesību jūs noraidīt.
- Jā… Taisnība. Tā viņa teica. Viss ir pilnīgi pareizi. Un viņa ir mani piekrāpusi? Es viņai uzticējos, bet viņa mani piekrāpa?
- Jā, tā ir. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Piedodiet, Jofur Raknison. Es ceru, ka nebūsiet dusmīgs, ja pateikšu jums, ka Joreks Bērnisons šobrīd ir tikai četru stundu gājiena attālumā no šejienes. Varbūt labāk pasakiet saviem sardzes lāčiem, lai neuzbrūk viņam, citādi tie to darīs. Ja jūs esat nodomājis cīnīties ar viņu, Joreks Bērnisons jāielaiž pilī.
-Jā…
- Varbūt, kad viņš atnāks, man labāk būtu izlikties, ka joprojām esmu viņa dēmons, un teikt, ka apmaldījos vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņš neko nezinās. Es notēlošu. Vai jūs teiksiet citiem lāčiem, ka es esmu Joreka Bērnisona dēmons un ka piederēšu jums, kad jūs viņu sakausiet?
- Es nezinu… Kā man vajadzētu darīt?
- Domāju, ka labāk nesakiet. Kad mēs būsim kopā, jūs un es, tad izdomāsim, kā darīt labāk. Tagad jums jāizskaidro lāčiem, kāpēc jūs cīnīsieties ar Joreku kā ar īstu lāci, nevis kā ar izstumto. Viņi to nesapratīs, tāpēc jums jāatrod ticams iemesls. Redzat, lāči jau vienalga darīs tā, kā jūs teiksiet, bet, ja viņi sapratīs iemeslu, viņi jūs vairāk cienīs.
- Jā. Ko tad lai viņiem sakām?
- Sakiet… lai jūsu karaliste būtu pilnīgā drošībā, jūs pats esat izsaucis Joreku Bērnisonu uz divkauju, un tas, kurš uzvarēs, valdīs pār lāčiem uz mūžīgiem laikiem. Saprotiet: ja viss tiks pasniegts tā, ka viņš atnācis šurp pēc jūsu prasības, nevis pats, tas atstās uz viņiem lielu iespaidu. Lāči padomās, ka jus varat viņu atsaukt šurp no jebkurienes. Viņi domās, ka jūs varat visu. -Jā…
Lielais lācis bija bezspēcīgs. Lira izjuta savu varu pār viņu gandrīz vai ar baudu, un, ja Panteleimons nebūtu viņai stipri iekniebis rokā, atgādinot, kādās briesmās viņi ir, meitene būtu zaudējusi mēra izjūtu.
Bet tad Lira atjēdzās, godbijīgi atkāpās un vēroja, kā lāči, paklausot Jofura satraukumā dotajiem norādījumiem, gatavoja laukumu cīņai ar Joreku Bērnisonu. Tajā pašā laikā Joreks, neko par to nezinot, steidzās šurp, un meitene vēlējās, kaut varētu viņam paziņot, lai tas gatavojas uz cīņu cīņu uz dzīvību vai nāvi.
20 Bez žēlastības
Lāču cīņas bija pierasta lieta un noritēja pēc noteikta rituāla. Tomēr tādi gadījumi, kad viens lācis nogalina otru, bija reti. Parasti tas notika nejauši vai tad, ja tika pārprasti pretinieka dotie signāli, kā tas bija Joreka Bērnisona gadījumā. Tādi gadījumi, kad viens lācis tīši nogalina otru, kā Jofurs savu tēvu, bija tiešām reti.
Bet gadījās arī tā, kad vienīgais strīda risinājums bija cīņa uz dzīvību vai nāvi. Šādiem gadījumiem bija paredzēta īpaša ceremonija.
Tiklīdz Jofurs uzzināja, ka Joreks Bērnisons tuvojas un būs cīņa, laukums tika slaucīts un līdzināts, no ugunsšahtām ieradās ieroču speciālisti, lai pārbaudītu Jofura bruņojumu. Tika apskatīta katra kniede, katrs savienojums, plāksnes tika nospodrinātas ar vissmalkāko smilti. Tāda pati uzmanība tika veltīta viņa nagiem. Zeltīto klājumu noņēma, un katru piecpadsmit centimetru garo nagu uzasināja līdz nāvējoša dūriena asumam. Lira to visu vēroja ar pieaugošām šausmām, jo Jorekam Bērnisonam nebūs nekā tamlīdzīga; viņš būs soļojis pa ledainu ceļu gandrīz divdesmit četras stundas bez atpūtas un ēdiena; pēdējā sadursmē viņš varbūt pat ir ievainots. Un viņam nav ne jausmas, ka meitene ir noorganizējusi šādu cīņu. Vienbrīd, kad Jofurs Raknisons pārbaudīja savu nagu asumu uz tikko nogalināta valzirga, pārplēšot tā ādu kā papīru, un sava belziena spēku uz valzirga galvaskausa, pāršķeļot to ar diviem triecieniem kā olu, Lira bija spiesta atvainoties Jofuram un doties vientulībā, lai kārtīgi izraudātos.