Tad Jofurs pielēca pāris soļu tuvāk, it kā nevarēdams vien sagaidīt cīņas sākumu.
— Lāči! — viņš par atbildi norēcās. Joreks Bērnisons ir ieradies pēc mana lūguma. Es viņu izsaucu uz šejieni. Šeit spēkā ir mani noteikumi, un tie ir šādi: ja es nogalināšu Joreku Bērnisonu, viņa miesa tiks saplosīta gabalos un aizsviesta maitu ērgļiem. Viņa galvu es pakāršu savā pilī. Atmiņas par viņu tiks dzēstas. Tas, kurš pieminēs viņa vārdu, tiks sodīts ar nāvi…
Viņš turpināja, un pēc tam katrs lācis runāja vēlreiz. Tas bija rituāls, kas neizbēgami jāpilda. Lira skatījās uz viņiem abiem, diviem tik dažādiem lāčiem: Jofurs — tik žilbinošs un varens, starojošs spēkā un veselībā, lieliski apbruņots, lepns un ar karaļa stāju; Joreks mazāks, lai gan Lira nekad nebija domājusi, ka viņš būtu mazs, nabadzīgā ietērpā, aprūsējušās, saspaidītās bruņās. Bet Joreka ierocis bija viņa dvēsele. Viņš pats bija to veidojis, un tā bija viņā. Viņi bija viens vesels. Jofurs savās bruņās nebija apmierināts; viņš gribēja vēl vienu dvēseli. Viņam nebija miera, bet Joreks bija pārliecināts par sevi.
Meitene manīja, ka arī pārējie lāči abus salīdzina. Bet Joreks un Jofurs bija kaut kas vairāk nekā divi lāči vien. Šeit viena otrai pretī stāvēja divas ideoloģijas, divas nākotnes, divi likteņi. Jofurs vedīs lāčus viena virzienā, bet Joreks pavisam citā, un, tiklīdz viens ceļš tiks uzsākts, to pašu brīdi otrs būs ciet uz visiem laikiem.
Tuvojās cīņas rituāla otrā fāze, abi lāči sāka nervozi mīdīties sniegā, galvas šūpodami. Skatītāji bija sastinguši, vienīgi viņu skatieni sekoja pretiniekiem.
Visbeidzot tie abi sastinga un klusu lūkojās viens otrā pāri cīņas laukumam.
Tad, rēkdami un sniegam uzvirpuļojot, lāči vienlaicīgi metās viens otram virsū. Kā divi milzīgi klintsakmeņi, kas visu laiku balansējuši uz smailes un pēkšņi, zemestrīces izkustināti, brāžas lejup pa kalnu ar aizvien lielāku ātrumu, pārlecot aizām un savā ceļā nogāžot kokus, līdz ietriecas viens otrā ar tādu spēku, ka abi tiek sašķiesti pulverī un lidojošās akmens šķembās, tā sākās lāču cīniņš. Viņu sadursmes trieciena troksnis atbalsojās klusajā gaisā un arī pils sienās. Bet lāči nesašķīda, kā būtu sašķīduši akmeņi. Abi atkrita sāņus, un pirmais piecēlās Joreks. Viņš izlocījās kā atspere un saķēra Jofuru, kura bruņas triecienā bija saplosītas un kurš tik tikko spēja pacelt galvu. Joreks tūlīt ķērās pie vājās vietas otra lāča kaklā. Viņš iegrābās baltajā spalvā, tad aizāķēja nagus aiz Jofura bruņucepures malas un rāva pretinieku uz priekšu.
Sajuzdams briesmas, Jofurs ierēcās un nopurinājās, kā Lira bija redzējusi Joreku purināmies ūdens malā, šķiežot ūdens lāses uz visām pusēm. Joreks, zaudējis līdzsvaru, atkrita sāņus, un Jofurs, metāla plāksnēm šķindot, piecēlās stāvus un ar muskuļu spēku iztaisnoja bruņu plāksnes. Tad kā lavīna metās virsū Jorekam, kurš mēģināja piecelties.
Lirai, redzot šo briesmigo triecienu, pašai aizrāvās elpa. Zeme zem kājām nodrebēja. Kā gan Joreks to izturēs? Viņš gulēja zemē ar paceltām ķepām un centās apgriezties, bet Jofurs bija ielaidis zobus kaut kur tam pie rīkles. Pašķīda karstas asinis viena pile trāpīja Lirai, un meitene piespieda tai roku kā mīlestības ķīlu.
Te Joreka pakaļkāju nagi ieķērās Jofura bruņukreklā un norāva to. Visa priekšdaļa atdalijās, un Jofurs atlēca sāņus, lai novērtētu bojājumu, tā dodams iespēju Jorekam piecelties.
Kādu brīdi abi lāči stāvēja atsevišķi viens no otra un atvilka elpu. Jofura kustības ierobežoja saplēstais bruņukrekls, jo tas vairs nesargāja, bet bija kļuvis par traucēkli: apakšdaļā tas joprojām turējās un kuļājās viņam starp pakaļkājām. Tomēr Jorekam bija vēl sliktāk. Viņa brūce kaklā spēcīgi asiņoja, un viņš smagi elpoja.
Bet, pirms karalis paspēja atbrīvot sevi no šķindošo bruņu gabaliem, Joreks pielēca viņam klāt un notrieca to no kājām, cenzdamies trāpīt neaizsargātajā vietā uz kakla, kur bruņucepures mala bija atliekta. Jofurs viņu atgrūda, tad atkal abi lāči saķērās kopā, sniega lēveri lidoja uz visām pusēm, un brīžiem pat nevarēja saskatīt, kurš ņem virsroku.
Lira skatījās, elpu aizturējusi un saspiedusi dūres tik cieši, ka pirksti sāpēja. Viņai šķita, ka Jofurs pārplēš Jorekam vēderu, bet laikam tas tikai likās, jo nākamajā brīdī, kad atkal sagriezās viens sniega mākonis, abi lāči jau bija kājās un cīnījās kā bokseri — Joreks ar savām milzīgajām ķetnām sita Jofuram pa galvu, bet Jofurs atbildēja ar tikpat mežonīgiem belzieniem.
Lira nodrebēja pie katra spēcīgāka sitiena. It kā kāds milzis vēzētu āmuru, kuram galā iedzīti pieci tērauda pīķi…
Dzelzs triecās pret dzelzi, zobi pret zobiem, skanēja skaļas elsas, soļi dimdēja pret nomīdīto zemi. Sniegs vairākus metrus apkārt bija notašķīts ar asinīm un pārvērties par sarkanu putru.
Jofura bruņojums jau bija galīgi izārdīts plāksnes salauztas un sasprāgušas, zeltītie rotājumi norauti vai klāti asinīm, bet bruņucepures vispār vairs nebija. Joreka bruņas bija daudz labākā stāvoklī, neraugoties uz visiem trūkumiem, — iedauzītas, tomēr veselas, spējīgas izturēt lāču karaļa varenos sitienus un atvirzīt sāņus briesmīgos piecpadsmit centimetrus garos nagus.
Bet Jofurs toties bija lielāks un stiprāks par Joreku, turklāt Joreks bija ļoti noguris un izsalcis, un zaudējis daudz asiņu. Viņš bija ievainots vēderā, ķetnās un kaklā, turpretī Jofuram asiņoja tikai apakšžoklis. Lira ļoti vēlējās palīdzēt savam draugam, bet ko gan viņa varēja izdarīt?
Nu jau Jorekam klājās pavisam plāni. Lācis kliboja; katru reizi, kad viņš atbalstījās uz savas kreisās priekšķepas, varēja redzēt, ka tā tik tikko var noturēt viņa svaru. Joreks to neizmantoja cīņā, un arī viņa labās ķepas sitieni bija kļuvuši vājāki: salīdzinājumā ar varenajiem triecieniem, ko viņš bija raidījis tikai pirms kādām pāris minūtēm, šīs bija vairs tikai tādas pļaukas.
To bija pamanījis arī Jofurs. Viņš sāka kaitināt Joreku, apsaukādams par vienroci, bailīgu kucēnu, sapelējušu izdzimteni, sprāgoni un citos vārdos, vienlaicīgi raidot sitienus gan uz labo, gan kreiso pusi, kur Joreks bija neaizsargāts. Joreks bija spiests atkāpties un aizstāvoties saliekties zem lāču karaļa sitienu jūras.
Lira bija asarās. Viņas dārgais, varonīgais, bezbailīgais aizstāvis mirst viņas acu priekšā, bet novērst skatienu būtu nodevība, jo, ja lācis gadījumā palūkotos uz viņu, viņam jāredz meitenes mirdzošās acis, kurās ir mīlestība un ticība, nevis gļēvi novērsts skatiens vai bailēs aizgriezts plecs.
Un tā nu meitene skatījās, bet cauri asarām bija grūti saredzēt notiekošo, tomēr, ja arī tā nebūtu, iespējams, viņa nemaz nesaprastu notiekošo. Vismaz Jofurs to acīmredzami nesaprata.
Jo Joreks kāpās atpakaļ vienīgi tāpēc, lai atrastu stabilu, sausu akmens pamatu, no kura raidit sitienu, jo neizmantotā kreisā ķetna bija labi atpūtusies un spēcīga. Lāci nevar apmānīt, bet, kā Lira bija viņam skaidrojusi, Jofurs negribēja būt lācis, viņš gribēja būt cilvēks, un Joreks bija viņu apmānījis.
Visbeidzot Joreks atrada to, ko gribēja: cietu akmeni, kas bija dziļi iegūlies sasalušajā zemē. Viņš atspiedās uz tā, sasprindzināja kāju muskuļus un gaidīja izdevīgu brīdi.