Lira aptvēra, ka Hjalmurs Hjalmursons bija tas lācis, ko Joreks bija nogalinājis un par to ticis izsūtīts. Tātad arī tas bija Koulteres kundzes pirksts! Bet bija vēl kaut kas.
- Cilvēkiem ir likumi, kas aizliedz darīt to, ko viņa bija nodomājusi, bet Svalbārā cilvēku likumi nedarbojas. Viņa gribēja šeit atvērt vēl vienu staciju, līdzīgu kā Bolvangarā, tikai vēl briesmīgāku, un Jofurs bija gatavs viņai to atļaut pretēji visām lāču paražām; cilvēki bija gan šeit viesojušies, gan atradās ieslodzījumā, bet nekad te nebija dzīvojuši vai strādājuši. Mazpamazām viņa gribēja iegūt neierobežotu varu pār Jofuru Raknisonu, bet viņš savukārt pār mums, līdz mēs būtu pārvērtušies par paklausīgiem radījumiem, kas staigā viņas priekšā uz pakaļkājām, un vienīgais mūsu pienākums būtu apsargāt to bezjēdzību, ko viņa taisījās šeit radīt…
To teica kāds vecs lācis. Viņa vārds bija Sjorens Eisarsons, viņš bija padomnieks un bija cietis Jofura Raknisona laikā.
- Ko viņa tagad darīs, Lira? Joreks Bērnisons jautāja. Kad Koulteres kundze uzzinās par Jofura nāvi, kādi būs viņas tālākie plāni?
Lira izņēma aletiometru. Bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu, un Joreks deva pavēli atnest lāpu.
- Kas notika ar misteru Skorsbiju? — Lira jautāja, kamēr viņi gaidīja lāpu. Un ar raganām?
- Raganām uzbruka cits raganu klans. Nezinu, vai viņas bija bērnu dēmonu atšķēlēju sabiedrotās, bet liels to skaits patrulēja mūsu debesīs, un vētrā viņas uzbruka. Es neredzēju, kas notika ar Serafinu Pekkalu. Kas attiecas uz Lī Skorsbiju, pēc tam kad mēs ar zēnu izkritām, balons atkal pacēlās augšup, un viņš palika tur iekšā. Bet tavs simbolu rādītājs izskaidros, kas ar viņu ir noticis.
Kāds lācis atvilka kamanas, uz kurām atradās ogļu plītiņa, un iemeta tajā sveķainu zaru. Zars acumirklī uzliesmoja, un tā gaismā Lira pagrieza aletiometra rādītājus un pajautāja par Lī Skorsbija likteni.
Izrādījās, ka viņš joprojām atrodas gaisā un vējš viņu nes uz Novaja Zemļa pusi, ka klinšu ērgļi viņam neko nav nodarījuši un viņš ir atvairījis raganu klana uzbrukumu.
Lira to pastāstīja Jorekam, un lācis apmierināti pamāja.
- Ja jau Lī Skorsbijs ir gaisā, ar viņu viss būs kārtībā, tas noteica. Un kā ar Koulteres kundzi?
Atbilde uz šo jautājumu bija sarežģītāka, rādītājs skrēja no viena simbola uz nākamo tādā secībā, ka Lira ilgu laiku lauzīja galvu. Lāči bija ieinteresēti, bet respektēja Joreku Bērnisonu, kurš pacietīgi gaidīja Liras atbildi. Meitene izmeta viņus no prāta un no jauna iegrima aletiometra nolasīšanas radītajā transā.
Visbeidzot simboli nostājās saprotamā skaidrojumā, bet atbilde nebija nekāda iepriecinošā.
- Tas saka, ka viņa… Koulteres kundze zina par mūsu lidojumu uz šejieni un ir dabūjusi transporta dirižabli, kas aprīkots ar ložmetējiem, man liekas, ka tā, — un viņa pašlaik lido šurp, uz Svalbāru. Protams, viņa vēl nezina, ka Jofurs Raknisons ir sakauts, bet viņa drīz bus klāt, jo… Ak jā tāpēc, ka dažas raganas, kuras to uzzinās no klinšu ērgļiem, viņai to pastāstīs. Cik es saprotu, šeit visapkārt mums ir spiegi, Jorek. Viņa lidoja šurp… izlikdamās, ka palīdzēs Jofuram Raknisonam, bet patiesībā gatavojās atņemt tam varu ar tatāru karapūļu palīdzību. Tie dodas šurp pāri jūrai un būs klāt pēc pāris dienām.
Un, līdzko Koulteres kundze nokļūs vietā, kur ir ieslodzīts lords Ezriels, viņa liks to nogalināt. Jo… Nu man ir skaidrs! Agrāk es to nekādi nesapratu, Jorek!
Tagad es zinu, kāpēc viņa grib nogalināt lordu Ezrielu: tāpēc, ka Koulteres kundze zina, ko viņš gatavojas darīt, un viņa baidās no tā, viņa pati vēlas to paveikt un pārņemt kontroli, pirms viņš to ir izdarījis… Tā noteikti ir pilsēta debesīs, noteikti! Koulteres kundze pirmā grib tur nokļūt! Un nu tas man vēsta vēl kaut ko…
Lira noliecās pār instrumentu, cieši koncentrēdamās uz rādītāju, kas skraidīja šurpu turpu. Tas kustējās tik ātri, ka bija grūti izsekot, — Rodžers, lūkodamies viņai pār plecu, pat nesaskatīja, kur tas apstājas. Zēns redzēja tikai žiglu, zibošu dialogu Liras pirkstus, kas grozīja ritentiņus, un rādītāju atbildi; tas bija kaut kas tikpat nesaprotams kā Aurora.
- Jā, visbeidzot viņa noteica, ielikdama instrumentu klēpī, mirkšķinādama acis un nopūzdamās, pamazām izejot no transa stāvokļa. Jā, es sapratu, ko tas vēstī. Viņa atkal brauc man pakaļ. Viņai no manis kaut kas ir vajadzīgs, jo arī lordam Ezrielam tas ir vajadzīgs. Viņai tas ir vajadzīgs… Kaut kādam eksperimentam, lai kas tas arī būtu…
Te Lira apstājās un dziļi ievilka elpu. Kaut kas meiteni uztrauca, bet viņa nevarēja pateikt, kas. Viņa bija pārliecināta, ka šis kaut kas bija pats aletiometrs, jo galu galā Koulteres kundze bija to gribējusi, un kas gan cits tas lai būtu? Un tomēr tas nebija aletiometrs, jo instruments sevi uzrādīja kaut kā citādi, ne tā kā šoreiz.
— Man šķiet, ka tas ir aletiometrs, Lira nelaimīgi novilka. Es visu laiku tā domāju. Man tas jāatdod lordam Ezrielam, pirms viņa to ir dabūjusi. Ja vina to iegūs, mēs visi mirsim.
Pēc šiem vārdiem Liru pēkšņi pārņēma tāds nogurums, kaulos ielija tāds smagums un grūtsirdība, ka nāve šķita kā atvieglojums. Bet Joreka piemērs neļāva tam padoties. Meitene nolika aletiometru un izslējās.
- Cik tālu viņa ir no šejienes? Joreks jautāja.
- Mūs šķir tikai pāris stundas. Domāju, ka man jānogādā aletiometrs lordam Ezrielam pēc iespējas ātrāk.
- Es iešu tev līdzi, teica Joreks.
Viņa neiebilda. Kamēr Joreks deva pavēles un organizēja bruņotu vienību, kas viņiem piebiedrosies pēdējā ceļojuma uz ziemeļiem posmā, Lira klusu sēdēja, koncentrēdama enerģiju. Meitene juta, ka šajā pēdējā aletiometra nolasīšanas reizē kaut kas viņu ir atstājis. Lira aizvēra acis un iemiga, līdz viņu uzmodināja, un visi devās ceļā.
21 Lorda Ezriela sagaidīšana
Lira jāja uz jauna, spēcīga lāča, Rodžers uz cita, bet Joreks nenoguris skrēja pa priekšu. No aizmugures viņiem sekoja ar ugunsmetēju bruņota rota.
Ceļš bija garš un grūts. Svalbāras apkaime bija kalnaina, retas augstienes mijās ar dziļām aizām un stāvām nogāzēm, turklāt valdīja neciešams aukstums. Lira atcerējās ceļu uz Bolvangara viegli slīdošās ģiptiešu kamanās — cik tagad ātrs un ērts likās šis brauciens! Šeit valdīja tik dzeļošs aukstums, kāds nebija justs nekad agrāk, vai ari šim lācim nebija tik ātras kājas kā Jorekam, vai arī viņa bija līdz nāvei nogurusi. Katrā gadījumā ceļš bija nepanesami grūts.
Lira tik tikko saprata, uz kurieni viņi dodas un cik tālu tas varēja būt. Meitene zināja tikai to, ko vecākais lācis Sjorens Eisarsons bija viņai pastāstījis, kamēr tie gatavoja ugunsmetēju. Lācis bija piedalījies sarunās ar lordu Ezrielu par viņa ieslodzījuma apstākļiem un visu labi atcerējās.
Vispirms jau viņš bija teicis, ka Svalbāras lāči lordu Ezrielu uzskatīja par to pašu, par ko tos politiķus, karaļus vai nemiera cēlājus, kurus izsūtīja uz viņu drūmo salu. Visi ieslodzītie bija svarīgas personas, jo citādi viņi būtu vienkārši nogalināti savās pašu mājās; turklāt, ja kādu dienu mainītos politiskā situācija un viņi savās mājās atgrieztos pie varas, tie varētu izrādīties noderīgi, iespējams, tāpēc lāči pret viņiem izturējās saudzīgi un ar cieņu.
Tātad lorda Ezriela dzīves apstākļi Svalbārā bija ne sliktāki un ne labāki kā simtiem citu ieslodzīto. Bet dažu iemeslu dēļ cietuma uzraugi izturējās pret viņu daudz piesardzīgāk nekā pret pārējiem. Ap visu, kas saistīts ar Putekļiem, vijās noslēpumainības un garīgu briesmu gaisotne, turklāt tie, kas atveda viņu šurp, acīmredzami bija panikā, un tad vēl tās Koulteres kundzes privātās sarunas ar Jofuru Raknisonu.