Turklāt lāči vēl nekad nebija sastapuši tik augstprātīgu un valdonīgu cilvēku kā lords Ezriels. Viņš izturējās pavēlnieciski pat pret Jofuru Raknisonu, neatlaidīgi un daiļrunīgi strīdējās tam pretī, līdz piespieda lāci atļaut pašam izvēlēties sev dzīvesvietu.
Pirmā viņam piešķirtā vieta izrādijās par zemu. Viņš gribēja dzīvot augšā, virs šahtu un smēžu dūmiem un izgarojumiem. Lords Ezriels iedeva lāčiem savas ēkas projektu, uzpirka viņus ar zeltu, glaimoja un draudēja Jofuram Raknisonam, un apmulsušie lāči ķērās pie darba. Drīz vien tika uzcelta māja ar skatu uz ziemeļiem plaša un stabila celtne ar īsta stikla logiem un kamīniem, kuros kvēloja no šahtām šurp atgādātās ogles. Tur nu viņš dzīvoja cietumnieks, kas uzvedās kā karalis.
Un tad lords Ezriels ķērās pie savas laboratorijas ierīkošanas.
Ar milzīgu enerģiju viņš pasūtīja grāmatas, instrumentus, ķimikālijas, dažāda veida darbarīkus un iekārtas. Un tas viss vienādi vai otrādi tika viņam piegādāts šis tas atklāti, šo to slepus pienesa apmeklētāji, kurus viņš pieprasīja ielaist pie sevis. Gan pa zemi, gan pa jūru un gaisu lords Ezriels sakomplektēja vajadzīgos materiālus, un sešu ieslodzījuma mēnešu laikā viss nepieciešamais bija sagādāts.
Tā nu viņš strādāja, domāja, plānoja un rēķināja, gaidīdams vienu vienīgu iztrūkstošo elementu, kas bija nepieciešams, lai pabeigtu darbu, kas tik ļoti biedēja Ziedojumu padomi. Tas ar katru minūti tuvojās.
Lira pirmo reizi palūkojās uz sava tēva cietumu, kad Joreks Bērnisons apstājās kādas aizas pakājē, lai bērni varētu izkustēties un izstaipīt locekļus, jo viņi bija bīstami pārsaluši un stīvi.
— Paskaties uz augšu, viņš teica. Pa platu, nelīdzenu nogāzi, ko klāja akmeņi un ledus, augšup veda gludi notīrīts ceļš, kas apstājās pie klints, kuras kontūras izcēlās uz debesu fona. Auroras nebija, bet spoži mirdzēja zvaigznes. Klints izskatījās melna un necila, bet tās galā bija uzcelta plaša ēka, no kuras uz visām pusēm spīdēja gaisma ne dūmojošo tauku gaismekļu šaudīgā liesma un ne arī spilgti baltā gāzes lampu gaisma: šis bija siltais, maigais petrolejas lampu starojums.
Par lorda Ezriela varenību liecināja pat lielie logi, no kuriem gaisma nāca. Tiem bija dārgi stikli, šim aukstajam klimatam pilnīgi nepiemēroti, jo slikti aizturēja aukstumu, tie vien jau vairāk liecināja par bagātību un ietekmi nekā Jofura Raknisona vulgārā pils.
Bērni pēdējoreiz uzkāpa lāču mugurās, un Joreks veda viņus augšup pa nogāzi uz grezno ēku. Tur bija ar zemu sētu apjozts pagalms, piesnidzis pilns, un, kad Joreks atgrūda vārtus, viņi dzirdēja, ka iekšā noskan zvans.
Lira nokāpa no lāča. Viņa tik tikko spēja nostāvēt. Meitene palīdzēja nokāpt arī Rodžeram, un, viens otru balstīdami, bērni klunkurēja pa dziļo sniegu uz durvīm.
Ak, tur aiz durvīm būs siltums! Un beidzot atpūta!
Lira jau pastiepa roku uz durvju zvana pusi, bet, pirms meitene paspēja to nospiest, durvis atvērās. Mazajā, vāji apgaismotajā priekštelpā, kuras vienīgais mērķis bija saglabāt siltumu, stāvēja cilvēks, ko viņa pazina, lorda Ezriela kalpotājs Torolds un viņa dēmons-pinčers Anfangs.
Lira nogurusi atmeta kapuci atpakaļ.
Kas… Torolds sāka, bet tad, ieraudzījis, kas atnācis, turpināja: Vai Lira? Mazā Lira? Vai es sapņoju?
Viņš atvēra iekšējās durvis.
Halle, ar oglēm apkurināts akmens kamīns; mājīga petrolejas lampu gaisma apspīdēja paklājus, ādas krēslus, pulētas koka mēbeles… Lira neko tādu nebija redzējusi kopš Džordanas koledžas laikiem, un viņai aizrāvās elpa.
Ierūcās lorda Ezriela dēmons-sniega leopards.
Un tur jau stāvēja Liras tēvs. Viņa valdonīgajā sejā varēja lasīt pārākuma apziņu, niknumu un ieinteresētību, bet tad tā nobāla un tumšās acis šausmās iepletās, kad viņš pazina savu meitu.
- Nē! Nē!
Viņš atkāpās un pieķērās kamīna malai. Lira nespēja pakustēties.
- Ej prom! lords Ezriels kliedza. Griezies apkārt un ej prom, ej! Es tevi te neesmu saucisl
Viņa nespēja parunāt. Viņa atvēra muti divas reizes, tad trešo, līdz spēja izdvest:
- Nē, nē, es te esmu tāpēc, ka…
Liras tēvs joprojām nespēja attapties viņš purināja galvu, svaidījās ar rokām, it kā atgaiņādamies no viņas, meitene nesaprata viņa izmisumu.
Lira pagāja soli tuvāk, lai iedrošinātu viņu, un Rodžers uztraucies sekoja meitenei. Viņu dēmoni siltumā sāka atdzīvoties, un pēc brīža lords Ezriels pārvilka ar delnu pār acīm un pamazām sāka atjēgties. Viņam raugoties uz abiem bērniem, seja pamazām atguva savu dabisko krāsu.
- Lira, viņš teica. Vai tā ir Lira?
- Jā, tēvoci Ezriel, meitene atbildēja, nolēmusi, ka nav īstais laiks iztirzāt radu attiecības. Es atbraucu, lai atdotu jums aletiometru, ko sūta Džordanas koledžas direktors.
- Nūjā, protams, viņš atbildēja. Kas tas tāds?
- Tas ir Rodžers Pārslovs, viņa atbildēja. Viņš ir virtuves puika no Džordanas koledžas. Bet…
- Kā jūs šeit nokļuvāt?
- Es tikko gribēju teikt, ka ārā palika Joreks Bērnisons, viņš mūs šurp atveda. Viņš nāca kopā ar mani no pašas Trollezundes, un mēs apmānījām Jofuru…
- Kas ir Joreks Bērnisons?
- Bruņots lācis. Viņš mūs šurp atveda.
- Torold, lords Ezriels uzsauca, ielaid vannā ūdeni bērniem un sagādā kaut ko ēdamu. Tad viņi būs jāliek gulēt. Bērnu drēbes ir netīras, iedod kaut ko tīru. Dari to tagad, kamēr es aprunāšos ar lāci.
Lira juta, ka viņai sāk griezties galva. Iespējams, tas bija no siltuma vai arī no atvieglojuma. Meitene vēl redzēja, ka sulainis palokās un pamet halli, bet lords Ezriels aiziet uz priekšnamu un aizver aiz sevis durvis. Tad viņa ieslīga tuvākajā krēslā.
Likās, ka tikai pēc maza brītiņa viņu uzrunā Torolds.
- Sekojiet man, jaunkundz, sulainis teica, un meitene piecēlās no krēsla un kopā ar Rodžeru devās uz silto vannas istabu, kur uz uzkarsētiem režģiem karājās mīksti dvieļi un petrolejas lampas gaismā no ūdens pilnas vannas cēlās garaiņi.
- Tu ej pirmais, Lira teica. Es gaidīšu ārpusē, tad parunāsimies.
Rodžers, viebdamies un elsdams no karstuma, iekāpa vannā un sāka mazgāties. Viņi bieži bija kopā peldējušies kaili, dauzoties ar citiem bērniem Aisisā vai Červelā, bet tagad bija citādi.
- Man bail no tava tēvoča, Rodžers teica caur atvērtajām durvīm. Tas ir, no tava tēva.
- Labāk joprojām sauc viņu par manu tēvoci. Man arī no viņa dažbrīd bail.
- Kad mēs tikko ienācām, viņš mani vispār nepamanīja. Lords Ezriels redzēja tikai tevi. Ieraugot mani, viņš pārbijās, tad uzreiz nomierinājās.
- Viņš vienkārši bija šokēts, — Lira teica. — Jebkurš tāds būtu, ieraugot kādu, ko nav gaidījis. Pēdējo reizi viņš mani bija redzējis koledžas atpūtas telpā. Tam bija jābūt šokam.
- Nē, Rodžers teica, te ir kas vairāk. Viņš uz mani skatījās kā vilks vai kas tamlīdzīgs.
- Tev būs izlicies.
- Nemaz. Man no viņa vairāk bail nekā no Koulteres kundzes, patiešām.
Viņš noskalojās. Lira izņēma aletiometru.
- Vai gribi, lai es simbolu rādītājam par to pajautāju? meitene vaicāja.
- Nu, nezinu. Ir lietas, ko labāk nezināt. Man liekas, ka viss, ko esmu uzzinājis, kopš Oksfordā ieradās Gobleri, ir bijis vienīgi slikts. Nav bijis nekā laba, kas ilgtu vairāk par piecām minūtēm. Lūk, vanna tas ir labi, tur jauks dvielis karājas, pēc piecām minūtēm es tajā noslaucīšos un nodomāšu: nebūtu slikti paēst, bet neko tālāk uz priekšu. Kad būšu paēdis, domāšu, kā nokļūt ērtā gultiņā. Bet, ko tālāk, es nezinu, Lira. Mēs esam piedzīvojuši šausmu lietas, vai ne? Un rādās, ka tas nav viss. Tāpēc labāk nezināt, kas sagaida nākotnē. Labāk dzīvot tagadnē.