- Jā, Lira teica nogurušā balsī. Reizēm es jūtos tāpat.
Viņa vēl brīdi paturēja aletiometru rokās, vairāk gan mierinājumam; meitene negrozīja ritentiņus un nesekoja garā rādītāja gaitai. Panteleimons klusi vēroja viņus.
Pēc tam kad abi bērni bija nomazgājušies, iekoduši maizi ar sieru un iedzēruši mazliet vīna un karsta ūdens, kalpotājs Torolds noteica: Puisēns dosies pie miera. Es viņam parādīšu, kur jāiet. Viņa labdzimtība lords aicina jūs uz bibliotēku, Liras jaunkundz.
Lira satikās ar lordu Ezrielu telpā, pa kuras logiem pavērās skats tālu lejup uz aizsalušo jūru. Plašā kamīnā kurējās ogles, petrolejas lampas gaisma bija samazināta, tāpēc nekas netraucēja sarunām mājīgajā telpā, arī ārā pavērās mierīga, zvaigžņota panorāma. Dziļi ieslīdzis atzveltnes krēslā pie kamīna, lords Ezriels aicināja Liru apsēsties viņam pretī.
- Tavs draugs Joreks Bērnisons ārā atpūšas, viņš teica. — Lācis dod priekšroku aukstumam.
- Vai viņš izstāstīja jums par divkauju ar Jofuru Raknisonu?
- Sīkumos ne. Bet es sapratu, ka tagad viņš ir Svalbāras karalis. Vai tā ir tiesa?
- Protams, Joreks nekad nemelo.
- Liekas, ka viņš ir uzņēmies pienākumu tevi apsargāt.
- Nē. Džons Fā lika viņam mani pieskatīt, tāpēc Joreks to dara. Viņš seko Džona Fā pavēlēm.
- Kāds Džonam Fā ar to sakars?
- Es jums to pateikšu, ja atbildēsiet uz vienu manu jautājumu, Lira teica. Vai jūs esat mans tēvs?
- Jā. Nu un?
- Jums to vajadzēja man pateikt. Kaut ko tādu nevajadzētu slēpt, jo, to uzzinot no citiem, cilvēks jūtas muļķīgi, un tas ir cietsirdīgi. Kas būtu mainījies, ja es zinātu, ka esmu jūsu meita? Jums to vajadzēja man pateikt jau sen. Jūs varējāt man to izstāstīt un piekodināt, lai nevienam nesaku, un es to būtu darījusi, lai cik maza arī biju, — ja jūs man būtu to licis, es būtu paklausījusi. Ja jūs man to būtu licis turēt noslēpumā, es būtu bijusi tik lepna, ka neviens nebūtu varējis no manis to izvilkt. Bet jūs man to neteicāt. Citiem ļāvāt to uzzināt, bet man neteicāt.
- Kas tev to pateica?
- Džons Fā.
- Vai viņš pateica arī, kas ir tava māte? -Jā.
- Tad man vairs nav daudz sakāmā. Es nevēlos, ka mani iztaujā un man pārmet nekaunīgs bērns. Es gribu zināt, ko tu esi redzējusi un darījusi ceļā uz šejieni.
- Es taču jums atvedu to sasodīto aletiometru, vai ne? Lira aizsvilās. Meitene nebija tālu no asarām. — Visu ceļu no pašas koledžas es to glabāju, slēpu un sargāju cauri visam, kas ar mums notika. Es iemācījos to lietot, un visu šo nolādēto laiku es to sargāju, kaut gan varēju gluži vienkārši atmest visam ar roku un būt drošībā, bet jūs man pat paldies nesakāt, pat ne mazākā mērā neizrādāt, ka priecājaties mani redzēt. Es nezinu, kāpēc to visu darīju. Bet es to paveicu un turpināju ceļu, pat Jofura Raknisona smirdīgajā pilī ar visiem tiem lāčiem riņķī es viena turpināju cīņu. Es apmānīju Jofuru Raknisonu, likdama viņam cīnīties ar Joreku, lai tiktu uz šejieni jūsu paša labā… Bet, kad jūs mani ieraudzījāt, jūs gandrīz paģībāt, it kā es būtu kāds šausmīgs rēgs, ko jūs nekad vairs negribējāt redzēt. Jūs jau neesat cilvēks, lord Ezriel. Jūs neesat mans tēvs. Mans tēvs pret mani tā neizturētos. Tēviem jāmīl savas meitas, vai ne? Jūs nemīlat mani, un es nemīlu jūs tā nu tas ir. Es mīlu Ferderu Koremu un Joreku Bērnisonu bruņotu lāci es mīlu vairāk nekā savu tēvu. Un varu derēt, ka Joreks Bērnisons mīl mani vairāk nekā jūs.
- Tu pati man teici, ka viņš vienkārši izpilda Džona Fā pavēles. Ja tu grasies kļūt sentimentāla, es netērēšu laiku ar tevi.
- Tad ņemiet savu nolādēto aletiometru, un es dodos atpakaļ ar Joreku!
- Uz kurieni?
- Atpakaļ uz pili. Viņš pieveiks Koulteres kundzi un Ziedojumu padomi, kad tie ieradīsies. Ja viņš zaudē, arī es miršu, man vienalga. Ja viņš uzvarēs, mēs aizsūtīsim pēc Lī Skorsbija un es aizlidošu prom viņa balonā…
- Kas ir Lī Skorsbijs?
- Aeronauts. Viņš atveda mūs uz šejieni, un tad notika avārija. Lūdzu, te ir aletiometrs. Tas ir lietošanas kārtībā.
Lords Ezriels nepakustējās, tāpēc meitene nolika to uz kamīna misiņa dzegas.
- Vēl man jums jāsaka, ka Koulteres kundze ir ceļā uz Svalbāru, un, tiklīdz viņa uzzinās, kas noticis ar Jofuru Raknisonu, viņa dosies šurp. Koulteres kundze lido ar dirižabli, kurā ir karavīru vienība, un viņai ir Maģistērija dota pavēle nogalināt mūs visus.
- Viņi līdz šejienei netiks, viņš cieti noteica.
Lords bija tik mierīgs un atslābināts, ka meitene
nedaudz atmaiga.
- To jūs nezināt, viņa nepārliecinoši iebilda.
- Zinu gan.
- Vai jums ir cits aletiometrs?
- Lai to saprastu, aletiometrs nav vajadzīgs. Tagad es gribu dzirdēt par tavu ceļojumu uz šejieni, Lira. Sāc no paša sākuma. Izstāsti man visu.
Tā viņa arī darīja. Meitene sāka ar savu paslēpšanos atpūtas telpā, tad stāstīja par to, kā Gobleri nolaupīja Rodžeru, tad par laiku kopā ar Koulteres kundzi un visu pārējo, kas bija noticis.
Tas bija garš stāsts, un, kad Lira bija beigusi runāt, viņa vēl piebilda: Ir vēl kaut kas, ko es vēlos zināt, un, cik saprotu, man ir tiesības to zināt, tāpat kā to, kas es īstenībā esmu. Tā kā jūs man to nebijāt pateicis, tad vismaz tas jums man jāpasaka. Tātad: kas ir Putekļi? Un kāpēc visi no tiem baidās?
Lords Ezriels palūkojās meitenē ar tādu skatienu, it kā apsvērdams, vai viņa sapratīs, ko viņš tagad teiks. Lira nodomāja, ka līdz šim lords Ezriels viņu nav ņēmis nopietni visu laiku izturējies vienīgi kā pieaugušais, kas mīļi pārmet bērnam tā nerātnības. Bet tagad šķita, ka viņš uzskata meitene ir gatava saprast.
- Putekļi ir tas, kas liek aletiometram darboties, viņš teica.
-Ā… Man jau tā likās! Bet kas vēl? Kā viņi par to uzzināja?
- Savā ziņā Baznīca to zināja jau sen. Viņi sprediķoja par Putekļiem jau gadsimtiem ilgi, tikai sauca tos citādi.
Bet pirms dažiem gadiem kāds maskavietis vārdā Boriss Mihailovičs Rusakovs atklāja jauna veida elementārdaļiņas. Tu taču esi dzirdējusi par elektroniem, fotoniem, neitroniem un tamlīdzīgi? Tās sauc par elementārdaļiņām, jo sīkāk tās vairs nesadalās — elementārdaļiņās nekā cita nav, ir tikai viņas pašas. Lūk, tātad ari šī jaunatklātā daļiņa bija elementārdaļiņa, vienīgi to bija ļoti grūti izmērīt, jo tā nereaģēja nevienā no zināmajiem veidiem. Visgrūtāk Rusakovam bija saprast, kāpēc šīs elementārdaļiņas koncentrējas ap cilvēkiem, it kā pielīp viņiem. It sevišķi pieaugušajiem. Bērniem arī, bet daudz mazāk, kamēr viņu dēmoni vēl nav pieņēmuši pastāvīgu veidolu. Pusaudži Putekļus piesaista jau daudz spēcīgāk, un tie nosēžas uz viņiem tāpat kā uz pieaugušajiem.
Par visiem šāda veida atklājumiem ziņo Ženēvas Maģistērijs, jo tam ir sakars ar Baznīcas doktrīnām. Bet Rusakova atklājums bija tik neparasts un neticams, ka Konsistorija Disciplinārās tiesas inspektors Rusakovu turēja aizdomās par saistību ar sātaniskajiem spēkiem. Viņš noorganizēja nešķīsto garu izdzīšanu no laboratorijas, nopratināja Rusakovu saskaņā ar Inkvizīcijas likumiem, bet galu galā viņiem bija jāsamierinās ar faktu, ka Rusakovs nav melojis: Putekļi tiešām eksistē.