Выбрать главу

Vina bija atvedusi viņam Rodžeru.

Tāpēc tēvs bija iesaucies: "Es tevi te neesmu saucis!", kad ieraudzīja meiteni. Viņš bija sūtījis pēc bērna, un liktenis bija atvedis viņa paša meitu. Vai vismaz lords Ezriels tā domāja, līdz meitene atkāpās sāņus un viņš ieraudzīja Rodžeru.

Kādas mokas! Lirai bija licies, ka viņa glābj Rodžeru, bet īstenībā viņa bija darījusi visu, lai nodotu to…

Lira drebēja un elsoja emociju uzplūdā. Tas nevarē­ja būt tiesa.

Torolds mēģināja viņu mierināt, bet viņš nesaprata šī bēdu izvirduma cēloņus, tāpēc varēja vienīgi līdzjū­tīgi glaudīt meitenes plecu.

Joreks… viņa elsoja, atgrūzdama sulaini. Kur ir Joreks Bērnisons? Lācis? Vai viņš joprojām gaida ārā?

Sirmais vīrs bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

-    Palīdziet man! viņa teica, drebēdama bailēs un pēkšņi uznākušā vājumā. Palīdziet man saģērbties. Man jāiet. Tūlīt pat! Ātri!

Sulainis nolika lampu un darīja, kā meitene teica. Dodot pavēles, viņa atgādināja savu tēvu. Meitenes seja bija mikla no asarām, bet lūpas drebēja.

Panteleimons tai laikā staigāja pa istabu, vēcinā­dams asti, un viņa kažoks gandrīz vai dzirksteļoja. Torolds pasteidzās atnest Liras stīvās, dvakojošās zvērādas un palīdzēja saģērbties. Tikko visas pogas un cilpas bija aizpogātas, meitene devās uz durvīm. Auk­stais ziemeļu gaiss sagrāba viņu pie rīkles kā ass nazis, un asaras uz vaigiem acumirklī sasala.

-   Jorek! viņa sauca. Jorek Bērnison! Nāc šurp, tu man esi vajadzīgs!

Atskanēja sniega švīkoņa, metāla žvadzoņa, un lācis bija klāt. Viņš bija mierīgi gulējis zem krītošā sniega. Luktura gaismā, ko turēja Torolds, Lira ieraudzīja gareno lāča purnu, lielās, melnās acis, mirdzošo, balto spalvu zem rūsganmelnā metāla, un viņai sagribējās lāci apkampt un piespiesties pie dzelzs bruņām un ledus gabaliņiem klātā kažoka.

-   Nu? viņš jautāja.

-    Mums jānoķer lords Ezriels. Viņš ir aizvedis Ro­džeru un grib… briesmīgi to iedomāties… ak, Jorek, es tevi lūdzu, dārgais, steidzamies!

-    Tad nāc, lācis teica, un meitene uzrāpās viņam mugurā.

Nebija vajadzības jautāt, uz kurieni doties, kamanu sliedes veda ārā no pagalma un prom pa līdzenumu, tāpēc Joreks tām sekoja. Lira jau bija tā pieradusi pie viņa kustībām, ka automātiski noturēja līdzsvaru. Lācis skrēja pa dziļo sniegu tik ātri kā nekad, un bruņu plāksnes zem meitenes šūpojās vienmērīgā ritmā.

Aiz viņiem ātrā tempā sekoja citi lāči, velkot līdzi ugunsmetēju. Ceļš bija labi saskatāms, jo augstu spī­dēja mēness. Spīdekļa gaisma pār sniegotajiem klaju­miem bija tik spoža, ka pasaule izskatījās tāda kā no gaisa balona — sudrabota un dziļi melna.

Lorda Ezriela kamanu sliedes veda tieši uz nelielas kalnu grēdas pusi to asās, savādās kontūras stiepās debesīs, tik melnās kā samta audums, kurā bija ietīts aletiometrs. No pašām kamanām nebija ne vēsts vai arī kaut kāda kustība pavīdēja pašā augstākajā virsot­nē? Lira sasprindzināja redzi un cieši lūkojās tumsā, bet Panteleimons uzlidoja tik augstu, cik spēja, un lika lietā savu vērīgo pūces skatienu.

-   Jā, viņš teica, nolaidies uz meitenes rokas, tur ir lords Ezriels, un viņš trakoti dzen suņus, bet kama­nās var redzēt sēžam bērnu…

Lira juta, ka Joreka Bērnisona gaita izmainās. Kaut kas bija piesaistījis viņa uzmanību. Lācis samazināja tempu un snaikstīja galvu uz visām pusēm.

-   Kas ir? — Lira jautāja.

Viņš neatbildēja. Lācis saspringti klausījās, lai gan meitene neko nedzirdēja. Un tad viņa saklausīja no­slēpumainu, ļoti tālu šalkoņu un vibrēšanu. Nez no kurienes ziemeļu debesīs nolaidās drebošs, mirdzošs priekškars. Miljardi un triljoni uzlādētu daļiņu un, iespējams, kā viņa iedomājās, Putekļu uzbūra neie­domājamu mirdzumu atmosfēras augšējos slāņos. Šis bija visapbrīnojamākais un varenākais skats, kādu Lira jebkad bija redzējusi, it kā pati ziemeļblāzma zinātu par tuvojošos drāmu lejā un vēlētos to izgaismot ar vissatriecošākajiem līdzekļiem.

Bet neviens no lāčiem nelūkojās augšup — viņu uz­manību piesaistīja kaut kas uz zemes. Ne jau ziemeļ­blāzma bija pievērsusi Joreka uzmanību. Viņš sastinga uz vietas, un Lira nošļūca no tā muguras, zinādama, ka jādod lācim brīvu vaļu ļauties sajūtām. Kaut kas bija viņu satraucis.

Lira palūkojās apkārt, atpakaļ uz plašo klajumu, kas veda uz lorda Ezriela māju, tad uz klinšu grēdu, ko viņi tikko bija šķērsojuši, bet neko neredzēja. Ziemeļ­blāzma kļuva aizvien izteiktāka. Pirmie plīvuri ietrī­sējās un atvirzījās sāņus, virs tiem robaini aizkari at­vērās un aizvērās, to apjoms un spožums pieauga ik minūti; loki un cilpas virpuļoja no vienas horizonta malas līdz otrai, mirdzošām arkām skarot pašu zenītu. Tik skaidri kā nekad viņa varēja sadzirdēt varenu, netveramu spēku dziedošo šņākoņu un švīkstoņu.

Raganas! iesaucās lācis, un Lira priecīga un at­vieglota pagriezās.

Bet te viņu zemē notrieca smagais lāča purns, un mei­tene, pat nespēdama iekliegties, noelsās un notrīcēja, jo tur, kur viņa tikko bija stāvējusi, ieurbās bulta ar zaļu spalvu. Tā gandrīz vai līdz galam bija ietriekusies sniegā.

Nevar būt! Lira neticīgi nodomāja, bet tā bija tais­nība, jo vēl viena bulta atlēca no virs viņas esošā Jo­reka bruņām. Šīs nebija Serafīnas Pekkalas raganas, tās bija no cita klana. Raganas riņķoja virs viņiem, kāds ducis vai vairāk, nolaidās zemāk, lai izšautu, tad atkal pacēlās augšup, un Lira lamāja viņas visiem iespējamiem vārdiem.

Joreks Bērnisons deva īsas pavēles. Bija skaidrs, ka lāčiem ir pieredze šādās cīņās ar raganām, jo tie uzreiz ieņēma aizstāvības pozīciju, bet raganas gatavojās uzbrukumam. Trāpīt viņas varēja tikai no neliela augs­tuma, tāpēc, lai taupītu bultas, tās nolaidās zemāk, izšāva no viszemākā punkta un tūlīt pat pacēlās aug­šup. Kad raganas atradās zemākajā punktā un rokas tām bija aizņemtas ar bultām, viņas bija visvieglāk ievainojamas, tāpēc lāči lēca augšup un mēģināja ar ķetnām tās noraut zemē. Dažas raganas tika notriek­tas un tūlīt pat nobeigtas.

Lira paslēpās aiz akmens un vēroja šo cīņu. Daži šāvieni tika raidīti arī uz viņu, bet tie netrāpīja. Tad meitene, palūkojoties augšup uz debesīm, ieraudzīja, ka lielākā daļa bara pagriežas un lido prom.

Ja arī viņa sajuta atvieglojumu, tas nebija uz ilgu laiku. Tur, kurp raganas aizlidoja, tās sagaidīja vēl daudz citu spīganu, kas pievienojās pirmajām, un starp viņām varēja saskatīt mirgojošas uguntiņas. Un tad pāri Svalbāras sniegotajam plašumam ziemeļblāzmas gaismā Lira izdzirdēja skaņu, kas iedvesa šausmas. Tā bija dobjā gāzes dzinēja rūkoņa. Šurp steidzās diri­žablis ar Koulteres kundzi un viņas karapulku.

Joreks norūca komandu, un lāči tūlīt pat pārgrupējās. Mirgojošajā Auroras gaismā Lira vēroja, kā viņi veikli izņem no ragavām ugunsmetēju. Raganu kara­pulka priekšējā vienība to pamanīja un sāka uzbruku­mu, raidot uz viņiem bultas, bet lāči, paļaudamies uz savām bruņām, aši sagatavoja ierīci, kas sastāvēja no garas, augšup saliektas sviras, kuras galā bija kauss aptuveni metru diametrā, un lielas metāla tvertnes, ko ieskāva dūmi un tvaiks.

Viņa redzēja, ka izšāvās spoža liesma un lāči ķērās pie lietas. Divi pievilka garo ugunsmetēja sviru pie zemes, citi ar lāpstām sāka mest degošo vielu kausā un tad pēc komandas palaida to vaļā; augstu gaisā uzšā­vās degoša sēra masa.

Raganas bija nolaidušās tik zemu, ka trīs no viņām iekrita liesmās jau pēc pirmā šāviena, bet driz kļuva skaidrs, ka mērķēts tiek uz dirižabli. Pilots vai nu ne­bija laicīgi pamanījis ugunsmetēju, vai arī pārvērtējis tā iespējas, jo lidoja tieši lāčiem virsū, pat nedomā­dams nogriezties sāņus vai palielināt augstumu.