Tad kļuva skaidrs, ka arī dirižablī atrodas varens ierocis ložmetējs, kas uzstādīts uz piekaramā groza. Lira ieraudzīja, ka no lāču bruņām atlec dzirksteles un ka viņi aizsargājoties krīt pie zemes, tad izdzirdēja ložu sanoņu. Meitene iekliedzās bailēs.
Tas nekas, Joreks Bērnisons teica. Ar tik mazām lodēm bruņas nevar cauršaut.
Ugunsmetējs tika iedarbināts vēlreiz. Šoreiz kvēlojošā sēra masa tika tēmēta tieši augšup uz grozu un uz visām pusēm pašķīda liesmojošās dzirksteles. Dirižablis pagriezās uz kreiso pusi un, apmetis plašu loku, atkal tuvojās lāčiem, kas steidzīgi gatavoja ieroci uzbrukumam. Dirižablim tuvojoties, ugunsmetēja strēle krakšķēdama noliecās; ložmetējs ierēcās un izspļāva lodes, divi lāči nokrita, bet Joreks Bērnisons klusi ierūcās. Kad gaisakuģis bija gandrīz virs lāču galvām, lācis izkliedza komandu, un pielādētā ierīce atkal izšāva.
Šoreiz degošā sēra masa trāpīja dirižabļa balonā. Stipro karkasu apkļāva ieeļļots zīds, kas saturēja ūdeņradi, un, lai gan tas bija pietiekami izturīgs pret nelielām skrambām, šis smagais trieciens bija pārāk spēcīgs. Zīds saplīsa stērbelēs, sērs reaģēja ar ūdeņradi, un šī savienojuma rezultātā radusies liesma bija katastrofāla.
Zīds uzreiz kļuva caurspīdīgs; caur oranžsarkanajām un dzeltenajām liesmām kļuva redzams viss dirižabļa karkass, kas, kā likās, noturējās gaisā neparasti ilgi, tad ugunīgā masa it kā negribīgi gāzās lejā. No tās uz visām pusēm pašķīda uguns strēles un melni cilvēku silueti, kas krita sniegā. Raganas metās lejā, lai glābtu tos no liesmām. Minūtes laikā pēc dirižabļa notriekšanas no tā bija palikusi pāri tikai metāla dzelžu kaudze, dūmu vērpetes un dažas dziestošas uguns liesmas.
Bet kuģī esošie karavīri un pārējie (lai gan Lira bija pārāk tālu, lai saskatītu Koulteres kundzi, viņa zināja, ka sieviete tur ir) nekavēja laiku. Ar raganu palīdzību viņi no degošā lidaparāta izvilka ložmetēju un uzsāka cīņu uz zemes.
Ejam, teica Joreks. Viņi noturēsies krietnu laiciņu.
Viņš ierēcās, un bariņš lāču atdalījās no pārējiem un uzbruka tatāru labajam flangam. Lira varēja sajust viņa vēlmi būt tur, starp šiem lāčiem, un viņas iekšējā balss bez apstājas sauca: "Ejam! Ejam!" Meitenes prātu pildīja ainas ar Rodžeru un lordu Ezrielu. Joreks Bērnisons to zināja un pagriezās uz kalnu pusi, atstādams lāčus cīnāmies ar tatāriem, tā nodrošinot sev un Lirai atkāpšanās ceļu.
Viņi turpināja iet. Lira koncentrēja skatienu tālumā, bet pat Panteleimona pūces acis nesaskatīja nekādu kustību kalna, kurp viņi devās, tuvumā. Tomēr lorda Ezriela ragavu sliedes bija skaidri redzamas, un Joreks ātri steidzās pa tām, lēkšodams caur sniegu un augstu izsvaidīdams to aiz sevis skrējienā. Lai kas ari bija noticis, tas bija jau aiz muguras. Lirai tā bija pagātne. Meitenei likās, ka viņa uz visiem laikiem pamet šo pasauli, tik saspringta un koncentrējusies viņa bija, tik augstu jau viņi bija uzkāpuši, tik savāda un baisa šķita no augšas plūstošā gaisma.
- Jorek, viņa teica, — vai tu atradīsi Lī Skorsbiju?
- Dzīvu vai mirušu, bet atradīšu.
- Un ja tu satiec Serafinu Pekkalu…
- Es viņai pateikšu to, ko tu liki.
- Paldies, Jorek, — meitene teica.
Kādu laiku viņi gāja klusēdami. Lira juta, ka ieslīgst tādā kā transā, kad nav vēl iemigusi, bet arī nomodā vairs ne, tas bija kā sapnis, kā vīzija, kurā lāči it kā nesa viņu uz zvaigžņu pilsētu.
Viņa jau gribēja to pateikt Jorekam Bērnisonam, kad lācis samazināja tempu un apstājās.
- Sliedes iet tālāk, Joreks Bērnisons teica, bet es tur netieku.
Lira nolēca no lāča muguras un apstājās viņam blakus, lai palūkotos. Viņš stāvēja bezdibeņa malā. Vai tā bija plaisa ledājos vai klinšu aiza to nevarēja saprast un tam arī nebija lielas nozīmes; skaidrs bija viens tās sienas sniedzas lejup neizmērojama dziļumā.
Lorda Ezriela kamanu sliedes nonāca pie kraujas… un gāja tālāk, pāri presēta sniega tiltiņam.
Varēja redzēt, ka tiltiņš ar grūtībām izturējis lorda kamanu svaru, jo bija redzama plaisa aizas otrā pusē, bet šaipus tai sniegs bija iegrimis vismaz par ceturtdaļmetru. Tas varētu izturēt bērna svaru, bet nekādā gadījumā ne bruņota lāča.
Lorda Ezriela kamanu sliedes gāja pāri tiltiņam augšā kalnos. Ja viņa gribēja turpināt ceļu, tad tikai vienatnē.
Lira pagriezās pret Joreku Bērnisonu.
- Man jāiet pāri, viņa teica. — Paldies tev par visu, ko esi manā labā darījis. Es nezinu, kas notiks, kad es satikšu lordu Ezrielu. Varbūt mēs visi mirsim, vai es nokļūšu līdz viņam vai ne. Bet, ja es atgriezīšos, es aiziešu pie tevis, lai, kā nākas, pateiktos, karali Jorek Bērnison.
Viņa uzlika roku lācim uz galvas. Dzīvnieks ļāvās un viegli pamāja.
- Uz redzēšanos, Lira Sudrabmēle, viņš teica.
Sirdij mīlas sāpēs saraujoties, meitene pagriezās un
devās pāri tiltiņam. Sniegs krakšķēja zem Liras soļiem, un Panteleimons pacēlās gaisā un pārlaidās pāri tiltam, lai, otrpus nolaidies sniegā, uzmundrinātu viņu. Meitene spēra soli pēc soļa, prātodama, vai labāk būtu ātri pārskriet pāri un tad lēkt uz otru malu vai iet lēnām kā tagad un censties spert pēc iespējas vieglākus soļus. Pašā vidū sniegs atkal bīstami iekrakšķējās; tieši viņai pie kājām atdalījās sniega klucis un ievēlās bezdibeni, bet tiltiņš iegrima vēl par kādiem pāris centimetriem.
Lira pamira. Otrā pusē Panteleimons kā leopards notupās, gatavs lēcienam.
Tiltiņš izturēja. Viņa spēra vēl vienu soli, tad vēl vienu, tad juta, ka pamats zem kājām zūd, un, no visa spēka atspērusies, lēca. Meitene nostiepās uz vēdera visā garumā sniegā, bet aiz viņas tiltiņš svilpdams iegāzās bezdibenī.
Panteleimons ar nagiem bija stingri ieķēries viņas kažokā.
Pēc mirkļa meitene atvēra acis un aizrāpoja no aizas malas. Atpakaļceļa nebija. Lira piecēlās un pamāja ar roku lācim, kas stāvēja un vēroja notiekošo. Joreks Bērnisons arī piecēlās pakaļkājās, lai pamātu viņai, tad apgriezās un veiklā gaitā skrēja lejup, lai palīdzētu saviem biedriem cīnīties pret Koulteres kundzi un dirižablī atvestajiem kareivjiem.
Lira palika viena.
23 Cels uz zvaigznēm
Kad Joreks Bērnisons bija izzudis skatienam, Lira sajuta, ka viņu pārņem liels nespēks, un meitene akli pastiepa roku pēc Panteleimona.
-Ak, Pan, dārgais, es vairs nespēju! Es esmu tik nobijusies un pārguruši, viss šis garais ceļš, un es esmu pārbijusies līdz nāvei! Kaut manā vietā būtu kāds cits, tik tiešām!
Liras dēmons-kaķis, silts un mierinošs, paberzējās viņai gar kaklu.
Es pat nezinu, ko mums iesākt, Lira elsoja, tā visa mums ir par daudz, Pan, mēs nevaram…
Meitene akli piespiedās viņam, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, un ļāva vaļu elsām, kas atbalsojās tukšajā sniega klajumā.
- Un, pat ja ja Koulteres kundze pirmā sasniegs Rodžeru, viņu nevarēs izglābt, jo viņa aizvedis to atpakaļ uz Bolvangaru vai vēl ļaunāk, un atriebjoties viņi mani nogalinās… Kāpēc viņi to nodara bērniem, Pan? Vai viņi visi tik ļoti ienīst bērnus, ka vēlas tos saplosīt gabalos? Kāpēc viņi tā dara?
Bet Panteleimons nevarēja atbildēt; viņš vienīgi spēja Liru samīļot. Mazpamazām, kad baiļu vētra palēnām noplaka, meitene atkal atguvās. Viņa taču bija Lira, nosalusi un nobijusies, protams, bet tā pati.