- Gribētāju būs pārāk daudz. Viņi tos nespēs apturēt. Tas nozīmēs Baznīcas galu, Marisa, Maģistērija galu, gadsimtiem ilgās tumsības galu! Palūkojies uz to gaismu tur augšā tā ir citas pasaules saule! Sajūti tās siltumu uz savas ādas!
- Viņi ir stiprāki par visiem, Ezriel! Tu nezini…
- Es nezinu? Neviens uz pasaules nezina labāk par mani, kāds Baznīcai ir spēks! Bet šeit tās spēki ir par vājiem. Putekļi jebkurā gadījumā visu izmainīs. Tas vairs nav apturams.
- Vai to tu vēlējies? Nobeigt mūs visus, noslāpēt ar grēku un tumsu?
- Es gribēju izlauzties no šejienes, Marisa! Un es to esmu izdarījis. Nu paskaties uz šīm palmām, kas šalc pludmalē! Vai tu jūti šo vēju? Vējš no citas pasaules! Sajūti to savos matos, savā sejā…
Lords Ezriels noņēma kapuci no Koulteres kundzes galvas un pagrieza to pret debesīm, ar rokām glāstīdams sievietes matus. Lira skatījās, elpu aizturējusi un nespēdama pakustēties.
Koulteres kundze piekļāvās lordam Ezrielam pie krūtīm kā pēkšņā reibumā un izmisusi papurināja galvu.
- Nē… nē… viņi nāk šurp, Ezriel, — viņi zina, kur es esmu…
- Tad nāc man līdzi, prom no šīs pasaules!
- Es neuzdrošinos…
- Tu? Neuzdrošinies? Tavs bērns gan nāktu. Tavs bērns uzdrošinātos visu, jo ir drosmīgāks par savu māti.
- Tad ņem viņu sev līdzi. Viņa vairāk ir tavs nekā mans bērns, Ezriel.
- Ne gluži. Tu viņu paņēmi; tu gribēji viņu izveidot. Toreiz tev Lira bija vajadzīga.
- Viņa bija pārāk mežonīga, pārāk spītīga. Es pārāk vēlu… Bet kur Lira ir tagad? Es sekoju viņai pa pēdām…
- Tu Liru joprojām gribi? Divreiz tu mēģināji viņu noturēt, un divreiz viņa no tevis aizmuka. Ja es būtu Liras vietā, es atkal bēgtu prom, drīzāk bēgtu nekā dotu tev vēl trešo iespēju.
Viņš joprojām turēja sievietes galvu savās rokās, tad pēkšņi pieplaka viņas lūpām kaislīgā skūpstā. Lirai likās, ka šis skūpsts drīzāk ir nežēlīgs nekā mīlas pilns. Meitene palūkojās uz dēmoniem un ieraudzīja savādu skatu sniega leopards sasprindzis, ar nagiem ieķēries zeltainā pērtiķa kažokā, bet tas svētlaimē bija bezspēcīgi pamiris sniegā.
Koulteres kundze asi atgrūda vīrieti un sacīja: Nē, Ezriel, — mana vieta ir šajā pasaulē, ne tajā…
- Nāc man līdzi! viņš nepacietīgi, valdonīgi teica. Nāc man līdzi, un strādāsim kopā!
- Mēs nevarētu strādāt kopā, tu un es.
- Nē? Kopā mēs spētu sadalīt Visumu daļās un atkal tās savienot, Marisa! Mēs noskaidrotu Putekļu rašanās avotu un iznīcinātu to uz visiem laikiem! Un tu vēlies piedalīties šajā varenajā atklājumā, neliedzies! Tu vari man melot par visu citu, par Ziedojumu padomi, par saviem mīļākajiem jā, es zinu par Borīlu, un man vienalga -, par Baznīcu, pat par mūsu bērnu, bet nemelo man par to, ko tu tiešām vēlies…
Viņu lūpas sakļāvās karstā skūpstā, un dēmoni uzsāka trakulīgu rotaļu sniega leopards apvēlās uz muguras, bet pērtiķis kasīja viņa kaklu; leopards labsajūtā dobji rūca.
- Ja es nenākšu, tu darīsi visu, lai mani iznīcinātu, teica Koulteres kundze, atrāvusies no viņa.
- Kāpēc lai es vēlētos tevi iznīcināt? lords Ezriels smiedamies atbildēja, un gaisma no citas pasaules apmirdzēja viņa galvu. Nāc man līdzi, strādāsim kopā, un tad man nebūs vienalga, vai tu esi dzīva vai mirusi. Paliec šeit, un tu man būsi vienaldzīga. Nemāni sevi es vairs ne sekundi nedomāšu par tevi. Nu, nāc man līdzi vai ari paliec un dari savas nekrietnības šajā pasaulē.
Koulteres kundze svārstījās; viņas plaksti bija ciet, viņa šūpojās, it kā zaudēdama samaņu, bet līdzsvaru saglabāja un atkal atvēra acis tajās bija neizmērojamas, saldas skumjas.
- Nē, viņa teica. Nē.
Dēmoni atkal bija šķirti. Lords Ezriels noliecās un spēcīgi satvēra sniega leoparda kažoku. Tad viņš pagriezās un, ne vārda neteicis, aizgāja. Zeltainais pērtiķis ielēca Koulteres kundzes rokās, klusi izdvesdams bēdīgas skaņas un tiekdamies pēc sniega leoparda, bet viņa saimnieces seju klāja asaras. Lira redzēja, kā tās mirdzēja, asaras bija īstas.
Tad viņas māte pagriezās, drebēdama klusās elsās, devās lejup pa kalnu un izzuda meitenes skatienam.
Lira vēsi noraudzījās viņai pakaļ, tad pavērsa skatienu augšup uz debesīm.
Tādus brīnumus viņa vēl nebija redzējusi. Tukša un klusa, it kā tikko uzcelta un gaidot savus iedzīvotājus vai arī aizmigusi un alkstot, lai to uzmodina, debesīs gulēja pilsēta. Saule no tās pasaules iespīdēja šajā, iekrāsojot Liras rokas zeltainas, kausējot ledus gabaliņus uz Rodžera kapuces, padarot zēna bālos vaigus caurspīdīgus un laistoties viņa atvērtajās, neko neredzošajās acīs.
Liru smacēja bēdas. Un arī dusmas meitene būtu varējusi savu tēvu nogalināt. Ja Lira spētu izraut sirdi no viņa krūtīm, viņa tūlīt pat tā rīkotos par to, ko tēvs bija nodarījis Rodžeram. Un viņai. Lords Ezriels bija apmānījis viņu kā viņš tā drīkstēja?
Meitene joprojām turēja Rodžeru savās rokās. Panteleimons kaut ko teica, bet Liras prāts bija tik iekarsis, ka meitene neko nedzirdēja, līdz dēmons ieķērās ar saviem meža kaķa nagiem viņai mugurā un piespieda atjēgties.
Lira samirkšķināja acis.
- Ko? Kas ir?
- Putekļi.
- Par ko tu runā?
- Putekļi. Lords Ezriels grib atklāt Putekļu izcelšanās avotu un iznīcināt to, vai ne?
- Tā viņš teica.
- Un Ziedojumu padome, Baznīca, Bolvangara un Koulteres kundze, un pārējie viņi visi grib to iznīcināt, vai ne?
- Jā… Vai apturēt Putekļu iedarbību uz cilvēkiem… Kāpēc tu tā jautā?
- Tāpēc, ka, ja vini visi domā, ka Putekļi ir slikti, tiem jābūt labiem.
Meitene klusēja. Viņai aizžņaudzās kakls.
Panteleimons turpināja:
- Mēs esam dzirdējuši viņus visus runājam par Putekļiem, un visi baidās no tiem. Vai zini, ko tas nozīmē? Mēs ticējām viņiem, lai gan redzējām, ka tas, ko viņi dara, ir nežēlīgi, ļauni un nepareizi… Arī mēs domājām, ka Putekļi ir slikti, jo tā teica pieaugušie un viņi taču zina, ko runā. Bet ja nu tā nav? Un ja nu…
Meitene pabeidza vienā elpas vilcienā: Jā! Un ja nu tie patiešām ir labi…
Dēmona zaļajās meža kaķa acīs Lira ieraudzīja pašas uztraukuma atspoguļojumu. Meitenei noreiba galva, it kā visa pasaule zem viņas būtu sākusi griezties.
Ja Putekļi bija laba lieta… Ja tos vajag uzmeklēt, priecāties par tiem un līksmot…
- Mēs arī varētu tos meklēt, Pan! Lira teica.
Tieši to viņš bija vēlējies dzirdēt.
- Mēs varētu tur ierasties pirms lorda Ezriela, dēmons turpināja, un…
Aptvēruši, cik varens ir šāds mērķis, abi apklusa. Lira palūkojās spožajās debesīs. Meitene aptvēra, cik viņi ir niecīgi — abi ar dēmonu salīdzinājumā ar Visuma varenību un plašumu un cik maz viņi zina par tā neaptveramajiem noslēpumiem.
- Mēs varētu, Panteleimons mēģināju Liru pārliecināt. Padomā, kādu ceļu mēs jau esam paveikuši, vai ne? Un arī to mēs varētu.
—Bet mēs būsim vieni. Joreks Bērnisons nevarētu mums pievienoties un palīdzēt. Nedz arī Ferders Korems, Serafina Pekkala vai Lī Skorsbijs neviens.
— Nu tātad mēs paši. Nav jau svarīgi. Mēs taču neesam vieni ne tā kā…
Lira saprata, ko Panteleimons gribēja teikt: ne tā kā Tonijs Makarioss; ne tā kā tie nabaga vientuļie dēmoni Bolvangarā; mēs joprojām esam viens vesels; mēs esam divi, bet kopā viens.
- Un mums ir aletiometrs, meitene teica. Jā. Es saprotu, ka mums tas jādara. Mēs dosimies turp un meklēsim Putekļus, un, kad būsim tos atraduši, mēs zināsim, ko iesākt.