Lira iekoda lūpā un neteica ne vārda. Lords Ezriels
iznīcinoši skatījās uz meiteni.
- Tātad tu spēlējies arī uz jumta, tēvocis turpināja. Vai tu kādreiz ej uz bibliotēku?
- Nē. Tomēr esmu atradusi krauķi uz bibliotēkas jumta, — viņa piebilda.
- Ak tā? Vai tu viņu noķēri?
- Putnam bija savainota kāja. Es to gribēju nobeigt un izcept, bet Rodžers teica, ka mums jāpalīdz viņam atlabt. Tad mēs krauķim iedevām pārtikas atliekas un nedaudz vīna, viņam kļuva labāk, un viņš aizlidoja.
- Kas ir Rodžers?
- Mans draugs. Virtuves zēns.
- Skaidrs. Tātad tu esi izstaigājusi visus jumtus…
- Ne jau visus. Uz Šeldona ēkas jumta nevar tikt, jo tad jālec no Svētceļnieka torņa pāri spraugai. Vēl tur var iekļūt pa jumta logu, bet es esmu par īsu, lai to aizsniegtu.
- Tātad tu esi bijusi uz visiem jumtiem, izņemot Šeldona ēku. Un kā ar pagrabiem?
- Pagrabiem?
- Pazemē ir vairāk koledžas telpu nekā virszemē. Esmu izbrīnīts, ka tu to nezini. Nu, man tūlīt jāiet. Tu izskaties pietiekami veselīga. Ņem.
Lors Ezriels parakņājās kabatā un izvilka pilnu sauju ar monētām, no kurām atlasīja piecus zelta dolārus.
- Vai viņi nav tev iemācījuši pateikt paldies? viņš jautāja.
- Paldies, meitene nomurminaja.
- Vai tu klausi direktoru? -Ojā.
- Un cieni zinātniekus? -Jā.
Lorda Ezriela dēmons viegli iesmējās. Tā bija pirmā skaņa, ko viņš izdvesa, un Lira iespurdzās.
- Tad ej un spēlējies, lords Ezriels teica.
Lira pagriezās un atvieglota metās prom uz durvīm, tad kaut ko atcerējās, pagriezās un izdvesa:
- Uz redzēšanos.
Tāda bija bijusi Liras dzīve pirms tās dienas, kad viņa bija nolēmusi paslēpties atpūtas istabā un pirmoreiz uzzinājusi par Putekļiem.
Un bibliotekāram, protams, nebija taisnība, kad viņš direktoram teica, ka meiteni tas neinteresēšot. Lira alka uzklausīt katru, kas kaut ko varētu pastāstīt par Putekļiem. Turpmāko mēnešu laikā viņa uzzinās daudz vairāk par to visu, droši vien vairāk nekā jebkurš cits visā pasaulē, bet pagaidām viņa turpināja izbaudīt raibo Džordanas koledžas dzīvi.
Jebkurā gadījumā viņai bija vēl par ko padomāt. Pilsētā jau vairākas nedēļas klīda baumas runas, kas dažus smīdināja, bet citiem lika apklust, jo daži ļaudis ņirgājās par spokiem, bet citi baidījās no tiem. Nevienam neizprotamu iemeslu dēļ sāka pazust bērni.
Tas notika tā.
Uz austrumiem gar plašo Aisas upes ceļu, pa kuru lēni slīdēja milzums ar ķieģeļiem, asfaltu vai graudiem piekrautu baržu, uz leju garām Henlejai un Meidenhedai uz Tedingtonu, kur iestiepjas Vācijas okeāna straumes, un tālāk vēl uz leju; uz Mortleiku, garām lielā burvja Dr. Di majai; garām Folksholai, kur plešas skaisti puķu dārziņi ar mirgojošām strūklakām un karodziņiem dienā un ugunskuriem naktī; garām Vaitholas pilij, kur karalis ik nedēļas sasauc Valsts padomi; garām skatu tornim, tā mirgojošā skārda zibšņiem pārvēršoties drūmā mākonī; vēl tālāk līdz vietai, kur upe, jau plata un duļķaina, met lielu loku uz dienvidiem.
Tās ir kaļķu atradnes, kur dzīvo kāds bērns, kas drīz nozudīs.
Viņu sauc Tonijs Makarioss. Zēna māte domā, ka viņam ir deviņi gadi, bet alkoholisma dēļ sievietes atmiņa ir traumēta; tikpat labi bērnam varētu būt astoņi vai desmit gadi. Viņa uzvārds ir grieķisks, bet to, tāpat kā viņa vecumu, māte lēš tikai aptuveni, jo puika vairāk izskatās pēc ķinieša nekā grieķa, turklāt no mātes puses viņā rit arī īru, skrēlingu un austrumindiešu asinis. Tonijs nav pārāk gudrs, bet viņā ir kaut kāds raupjš maigums, kas dažreiz liek brutāli apskaut māti un uzspiest tai lipīgu buču uz vaiga. Nabaga sieviete parasti ir pārāk piedzērusies, lai pati tā rīkotos, tomēr viņa reaģē pietiekami sirsnīgi, ja vien aptver, kas vispār notiek.
Patlaban Tonijs klaiņo pa tirgu Paistrītā. Viņš ir izsalcis. Ir agrs vakars, un mājās nav nekā ēdama. Zēna kabatā ir šiliņš, ko kāds zaldāts iedevis par ziņas nodošanu mīļotajai meitenei, bet Tonijs nedomā to tērēt pārtikai, ja tāpat par velti var daudz ko dabūt.
Un tā viņš klīst pa tirgu starp vecu drēbju būdām, zīlnieču stendiem, augļu un zivju pārdevējiem ar savu dēmonu zvirbuļa veidolā uz pleca, kas groza galvu uz visām pusēm. Brīdī, kad pārdevēja un viņa dēmona skatieni vērsti uz citu pusi, mundram čiepstienam atskanot, pastiepjas Tonija roka un ātri paslēpj zem platā krekla ābolu vai pāris riekstu, vai karstu pīrādziņu.
Pārdevējs to pamana un sāk kliegt, viņa dēmons-kaķis uzmet kūkumu, bet Tonija zvirbulis jau ir pacēlies gaisā un Tonijs pats diedz prom pa ielu. Zēnam seko lamas un lāsti, bet tie viņu nesasniedz. Tonijs apstājas pie Sv. Katrīnas kapelas kāpnēm, tur apsēžas un izņem savu kūpošo, saspaidīto guvumu, atstājot uz krekla pildījuma pēdas.
Bet viņu novēro. Kapelas durvīs kādus sešus pakāpienus virs zēna stāv kāda dāma garā sarkandzeltenas lapsas kažokā, skaista, jauna sieviete, kuras tumšie mati mirdzēdami krīt pār lapsādas kapuci. Iespējams, ka tikko ir beidzies dievkalpojums, jo aiz viņas pa durvju spraugu krīt gaisma un iekšā dzird spēlējam ērģeles. Rokās sieviete tur ar dārgakmeņiem rotātu lūgšanu grāmatu.
Tonijam par to nav ne jausmas. Zēns apmierināti pievērsies vienīgi pīrādziņam kāju pirksti ir saliekti uz iekšu, basās pēdas saspiestas kopā, un viņš sēž un gremo, rij kumosu pēc kumosa, bet viņa dēmons kļūst par peli un spicē ūsas.
Jaunās dāmas dēmons izlien no lapsādas kažoka apakšas. Viņam ir pērtiķa veidols, bet ne parasta pērtiķa tā spalva ir gara un zīdaina, no visbiezākā un mirdzošākā zelta. Locīdamies tas maz pamazām norāpo lejā pie zēna un apsēžas vienu pakāpienu virs tā.
Tad pele kaut ko sajūt un atkal kļūst par zvirbuli, kas, pagriezis galvu mazliet sāņus, uzlec pāris pakāpienu augstāk.
Pērtiķis vēro zvirbuli. Zvirbulis vēro pērtiķi.
Pērtiķis lēnām izslienas. Viņa mazā ķepa ir melna, tās nadziņi jauki izslieti, un kustības maigas un aicinošas. Zvirbulis nespēj tām pretoties. Putnelis lec aizvien tuvāk un tuvāk un tad ar vieglu spurkšķi ielec pērtiķa ķetnā.
Pērtiķis to paceļ, cieši nopēta, tad pieceļas un kopā ar dēmonu-zvirbuli dodas pie savas īpašnieces. Dāma noliec savu smaržu viļņa ieskauto galvu un kaut ko nočukst.
Tonijs pagriežas. Viņš nespēj tam pretoties.
- Žurkķērāj! viņš uztraucies sauc ar pilnu muti.
Zvirbulis iečiepstas. Tātad ar viņu viss kārtībā. Tonijs norij kumosu un skatās.
- Labdien, skaistā dāma saka. Kā tevi sauc?
- Tonijs.
- Kur tu dzīvo, Tonij?
- Klerisas ielā.
-Ar ko bija pildīts tavs pīrādziņš?
- Ar gaļu.
- Vai tev garšo šokolāde? -Jā!
- Tā nu ir sanācis, ka man ir tik daudz šokolādes dzēriena, ka es viena netieku galā. Vai tu nevēlies nākt man līdzi un palīdzēt to izdzert?
Tonijs ir pagalam. Viņš bija pagalam jau tajā brīdī, kad viņa neattapīgais dēmons ielēca pērtiķim rokās. Zēns seko skaistajai, jaunajai dāmai un viņas zeltspalvainajam pērtiķim lejup pa Denmerkas ielu, garām
Hangman's Wharf, lejup pa Karaļa Džordža kāpnēm lidz mazām, zaļām durtiņām, kas ved lielā noliktavā. Dāma pieklauvē, un durvis atveras. Viņi ieiet iekšā, durvis aizveras. Tonijs no šejienes nekad vairs neiznāks, vismaz pa šīm durvīm ne, un viņš nekad vairs neredzēs savu māti. Viņa, nabaga nelaimīgā dzērājsieva, nodomās, ka dēls ir aizmucis. Kad viņa to atcerēsies, nospriedīs, ka tā bija pašas vaina, un asaras plosīs viņas sirdi.