Paviāns nemās plakšķināt pa galvu un vēlreiz atraugājās.
“Heopsam tu patīc,” Amoss teica. “Jūs lieliski sapratīsieties.”
“Nūja,” Seidija izskatījās galīgi apmulsusi. “Mērkaķis par namzini. Kāpēc gan ne?”
Mafina murrāja Seidijas skavās, it kā paviāns viņu nemaz neuztrauktu.
“Agh!” Heopss man uzrūca.
Amoss iesmējās. “Viņš grib ar tevi spēlēt basketbolu viens pret vienu, Kārter. Lai redzētu, uz ko tu esi spējīgs”
Es sāku mīņāties no vienas kājas uz otru. “Mm, jā, labi. Varbūt rīt. Bet kā tu saproti…”
“Kārter, nāksies pierast,” Amoss teica. “Taču, ja gribat izdzīvot un izglābt savu tēti, jums jāatpūšas.”
“Atvaino,” Seidija iestarpināja, “tu teici “izdzīvot un i/.glābt tēti”? Vai tu varētu paskaidrot mazliet sīkāk?”
“Rīt,” Amoss teica. “Mēs sāksim jūsu apmācības no rīta. Heops, parādi viņiem istabas, lūdzu.”
“Agh-uhh!” paviāns izgrūda. Viņš pagriezās un gāzelējoties sāka iet augšā pa kāpnēm. Diemžēl džemperis ne gluži pilnībā nosedza viņa krāsaino pēcpusi.
Mēs jau grasījāmies viņam sekot, kad Amoss ieteii as: “Kārter, somu, lūdzu. Būs labāk, ja es to ieslēgšu bibliotēkā.”
Es vilcinājos. Jau biju gandrīz aizmirsis somu, kas karājās man plecā, bet tā bija viss, kas man atlicis no ieta. Man pat nebija pieejamas mūsu mantas, jo tās vēl joprojām atradās Britu muzejā. Īstenībā brīnījos, ka policija nebija man atņēmusi ari tēta darba somu, bet neviens no viņiem to netika pamanījis.
“Tu to dabūsi atpakaļ, “Amoss apsolīja. “Kad būs īstais brīdis.”
Lūgums bija gana laipns, bet kaut kas viņa skatienā lika man noprast, ka vispār jau man nav izvēles.
Es atdevu viņam somu. Amoss to satvēra tik uzmanīgi, it kā tā būtu pilna ar sprāgstvielām.
“Līdz rītam!” Pagriezies viņš devās uz aizslēgtajām durvīm. Slēdzenes pašas no sevis atsprāga vaļā, un durvis pavērās spraugā, kas bija pietiekami plata, lai Amoss varētu tikt cauri, bet par šauru, lai mēs varētu saskatīt, kas atrodas aiz sliekšņa. Tad slēdzenes atkal aizslēdzās viņam aiz muguras.
Neziņā par to, ko mums vajadzētu iesākt, es paskatījos uz Seidiju. Palikt vieniem Lielajā zālē kopā ar spokaino Tota statuju kaut kā negribējās, tāpēc mēs kāpām vien nopakaļ Heopsam uz augšstāvu.
Mums ar Seidiju bija ierādītas divas blakus istabas, un jāatzīst, ka tās bija daudz foršākas par visām vietām, kur biju uzturējies.
Man bija pašam savs ledusskapis, pilns ar maniem mīļākajiem gardumiem: ingvera limonādi — (Nē, Seidij. Tas nav vecu ļaužu strebeklis! Aizveries!) —, Twix un Skittles. Tas šķita neticami. Kā Amoss zināja, kas man garšo? Televizors, dators un stereo iekārta bija paši jaunākie modeļi. Vannasistabā stāvēja mana ierastā zobu pasta, dezodorants un viss pārējais. Arī lielā gulta bija satriecoša, lai gan spilvens bija diezgan savāds. Parastā auduma spilvena vietā gultas galā rotājās ziloņkaula pagalvis, kādu biju redzējis ēģiptiešu apbedījumos. Tas bija izrotāts ar lauvu zīmējumiem un (protams) jau atI al ar hieroglifiem.
Istabai pat bija balkons, no kura pavērās skats uz Ņujorkas ostu, tālumā vīdēja Manhetena un Brīvības statuja, bet bīdāmās stikla durvis bija aizslēgtas. Tā bija pirmā zīme, ka kaut kas nav kārtībā.
Es pagriezos, meklēdams Heopsu, bet viņš jau bija pazudis. Manas istabas durvis bija ciet. Mēģināju atvērt, I >cl tās bija aizslēgtas.
No blakus istabas atskanēja pieklusināta balss. "Kārter?”
“Seidij.” Es mēģināju atvērt durvis, kas savienoja musu istabas, bet arī tās bija aizslēgtas.
“Mēs esam ieslodzīti,” viņa teica. “Vai tu domā, ka Amoss… vai tev liekas, ka mēs varam viņam uzticēties?” Pēc visa, ko šodien biju piedzīvojis, es neuzticējos nekam, tomēr Seidijas balsī dzirdēju bailes. Tas manī viesa neparastu sajūtu — nepieciešamību viņu mierināt, l as šķita smieklīgi. Seidija vienmēr šķita daudz drosmīgākā par mani — viņa vienmēr darīja, ko gribēja un nekad neuztraucās, ar ko tas var beigties. Es biju tas, kurš baidījās. Bet tajā brīdī man šķita, ka jāspēlē loma, kādu es nebiju spēlējis sen, sen: lielo brāli.
“Viss būs kārtībā.” Es centos runāt ar pārliecību. “Ja Amoss gribētu mums kaut ko nodarīt, viņš to jau būtu i/darījis. Mēģini aizmigt.”
“Kārter?”
“Jā.”
“Tās bija burvestības, vai ne? Tas, kas notika ar tēti muzejā. Amosa laiva. Šī māja. Tas viss ir maģija.”
“Man liekas, jā.”
Es dzirdēju viņu nopūšamies. “Labi. Vismaz es nejūku prātā.”
“Dusi saldi!” es uzsaucu. Un attapos, ka neesmu to Seidijai teicis, kopš mēs dzīvojām kopā Losandželosā, kad mamma vēl bija dzīva.
“Man pietrūkst tēta,” viņa teica. “Es zinu, ka es viņu gandrīz nemaz nesatiku, bet… man viņa pietrūkst.”
Man acīs sariesās asaras, bet es dziļi ieelpoju. Es neļaušos vājumam. Seidijai es biju vajadzīgs. Tētim es biju vajadzīgs.
“Mēs viņu atradīsim” es teicu. “Saldus sapņus.”
Ieklausījos, bet vienīgais, ko dzirdēju, bija Mafina, kas ņaudēdama un skrāpēdamās izpētīja savu jauno dzīvesvietu. Vismaz viņa nebija nelaimīga.
Es ierāpos gultā. Sega bija mīksta un silta, bet pagalvis tomēr pārāk dīvains. Kakls metās stīvs, tāpēc es to noliku uz grīdas un aizmigu tāpat.
Mana pirmā lielā kļūda.
6 Brokastis ar Krokodilu
kārters
Kā lai to apraksta? Tas bija nevis murgs, bet kaut kas daudz īstāks un briesmīgāks.
Kad biju aizmidzis, es jutu, ka mana miesa nokļūst bezsvara stāvoklī. Es lēnām pacēlos gaisā, atskatījos un redzēju pats sevi guļam.
Mirstu, es nodomāju. Bet tā vis nebija. Es nebiju kļuvis par spoku. Mani ieskāva mirdzošs, zeltains veidols, un roku vietā man bija spārni. Es biju kaut kāds putns. (Nē, Seidij, es nebiju vista. Vai tu, lūdzu, ļausi man stāstīt?)
Es zināju, ka tas nav sapnis, jo parasti es neredzu krāsainus sapņus. Un es noteikti nesapņoju ar visām piecām maņām. Istaba viegli smaržoja pēc jasmīna. Es dzirdēju, kā uz naktsgaldiņa paukšķ gāzes burbulīši «tvertajā ingvera limonādes bundžiņā. Es sajutu, kā mīksts vējš bužina man spalvas, un ievēroju, ka logi ir Vii|a. Es negribēju doties prom, bet spēcīga straume izrāva mani ārā kā vēja trenktu koka lapu.
Savrupmājas gaismas pagaisa dziļi lejā. Ņujorkas Nlluets saplūda vienkopus un izgaisa. Es laidos cauri
tumsai un miglai, un visapkārt skanēja dīvaini čuksti. Vēderā kņudēja tāpat kā pirmīt Amosa laivā. Tad migla pagaisa, un es jau biju citur.
Es lidoju virs kaila kalna. Tālu zem manis ielejā varēja manīt pilsētas ugunis. Tā noteikti nebija Ņujorka. Lai gan bija nakts, es zināju, ka esmu tuksnesī. Vējš bija tik sauss, ka sejas āda likās izkaltusi kā papīrs. Un zinu, ka tas šķiet neloģiski, bet bija sajūta, ka seja man ir tā pati, it kā tā mana ķermeņa daļa nebūtu pārvērtusies par putnu. (Labi, Seidij. Vari mani saukt par vistu ar Kārtera galvu. Tagad esi priecīga?)
Zem manis, kalna galā, vīdēja divi stāvi. Neizskatījās, ka viņi mani būtu pamanījuši, un es sapratu, ka esmu rimies mirdzēt. Vispār es, lidojot tumsā, biju neredzams. Es nespēju abus stāvus skaidri izšķirt, bet varēju noprast, ka tie nav cilvēki. Ieskatoties vērīgāk, es ] redzēju, ka viens no viņiem ir pamazs, drukns un bez matiem, ar glumu ādu, kas vizēja mēnesgaismā, — izskatījās pēc abinieka, kas saslējies pakaļkājās. Otrs bija garš un izkāmējis kā putnubiedēklis, un pēdu vietā tam bija kājas kā gailim. Nevarēju saskatīt seju, bet tā šķita sarkana un mikla un… īstenībā es priecājos, ka nespēju labi saskatīt.