“Kur viņš ir?” prasīja tas, kurš izskatījās pēc krupja.
“Viņš vēl nav pieņēmis nemainīgu veidolu,” ieteicās tas ar gaiļa kājām. “Viņš spēj parādīties tikai uz īsu brīdi.”
“Vai tu esi pārliecināts, ka šī ir īstā vieta?”
“Jā, muļķi! Viņš būs klāt, kolīdz…”
Kalna galā parādījās liesmojošs tēls. Abi neradījumi zemodamies nokrita smiltīs, un es kā traks lūdzos, kaut tiešām būtu neredzams.
“Mans kungs!” bilda krupim līdzīgais.
Jaunpienācēju bija grūti saskatīt pat tumsā — bija redzams tikai cilvēka siluets, ko apņēma liesmas.
“Kā sauc šo vietu?” vīrs jautāja. Un, tiklīdz viņš ierunājās, es sajutos drošs, ka tas ir tas pats, kas uzbruka tētim muzejā. Pēkšņi uzmācās tās pašas bailes, kas mani paralizēja muzejā. Es atcerējos, kā mēģināju pacelt akmeni, lai sviestu ar to uzbrucējam, bet nespēju pat to. Es pievīlu tēti.
“Mans kungs,” gaiļakāja ierunājās. “Šo kalnu sauc par Kamieļa muguru. Pilsēta tur, lejā, ir Fēniksa.”
Liesmojošais vīrs iesmējās — tas izklausījās pēc pērkona grandiem. “Fēniksa. Cik piemērots vārds! Un tuksnesis ļoti līdzinās tam, kāds ir mājās. Atliek vien tikt vaļā no visa, kas dzīvs. Tuksnesim jābūt tīram, vai ne tā?” “Jā, mans kungs,” krupis piekrita. “Bet kas ir ar tiem četriem?”
“Viens jau ir iesprostots,” liesmojošais vīrs teica. “Otrā ir vāja. Ar viņu mēs viegli tiksim galā. Paliek tikai divi. Un ar tiem es drīz vien tikšu galā.”
“Mm… kādā ceļā?” krupis jautāja.
Liesmojošais vīrs iedegās spožāks. “Tu esi ziņkārīgs, sīks kurkulis.” Viņš novēcināja roku uz krupja pusi, un nabaga radījums sāka kūpēt.
“Nē!” krupis lūdzās. “Nē-ē-ē!”
Es gandrīz nespēju noskatīties. Negribu to aprakstīt, bet, ja esi dzirdējis, kas notiek, kad ļauni bērni apber gliemežus ar sāli, vari iedomāties, kas piemeklēja krupi. Drīz vien no viņa nekas nebija palicis pāri.
Gaiļakāja nervozi pakāpās atpakaļ. Es viņu nevainoju.
“Mēs šeit uzcelsim manu templi,” liesmojošais vīrs runāja tā, it kā nekas nebūtu noticis. “Šis kalns būs mana svētnīca. Kad tā būs pabeigta, es izsaukšu visbriesmīgāko vētru. Es noslaucīšu it visu no zemes virsas. Visu!’
“Jā, mans kungs,” gaiļakāja steigšus piekrita. “Un, hmm, ja es varētu ierosināt… lai vairotu jūsu spēku…” Neradījums sagumis līda uz priekšu, it kā gribētu čukstēt liesmojošam vīram ausī.
Man jau likās, ka gaiļakāja kļūs par ceptu cāli, bet viņš pateica kaut ko, ko es nespēju saklausīt, un liesmojošais vīrs iedegās vēl spožāks.
“Lieliski! Ja tu to izdarīsi, es tevi atalgošu. Ja ne…”
“Es saprotu, mans kungs.”
“Tu vari iet,” liesmojošais vīrs teica. “Atbrīvo mūsu spēkus. Sāc ar garkakļiem. Ar to būtu labi sākt. Savāc mazuļus un atved tos pie manis. Es tos gribu dzīvus, pirms tiem bijusi iespēja atklāt savas spējas. Nepievil mani.”
“Jā, kungs.”
“Fēniksa,” liesmojošais vīrs skaļi spriedelēja. “Tas man patīk.” Viņš izpleta rokas pret apvārsni, it kā iztēlotos pilsētu jau izkūpam liesmās. “Drīz es atdzimšu no taviem pelniem. Tā būs brīnišķīga dzimšanas dienas dāvana.”
Es pamodos, un mana sirds skaļi sitās manās ieras1.1 jās miesās. Bija karsti, it kā liesmojošais vīrs būtu sācis mani svilināt. Tad sapratu, ka man uz krūtīm guļ kaķis.
Mafina skatījās uz mani puspievērtām acīm. “Murr.”
“Kā tu te iekļuvi?” es nomurmināju.
Piecēlos sēdus un uz brīdi nesapratu, kur atrodos. Kādā viesnīcā? Gandrīz jau saucu tēti… un tad es atcerējos.
Vakardiena. Muzejs. Sarkofāgs.
Atskārta nāca ar tādu joni, ka man teju aizsitās elpa.
Izbeidz, es teicu pats sev. Tev nav laika sērot. Un izklausīsies dīvaini, bet balss man galvā skanēja gandrīz kā cits cilvēks — vecāks, stiprāks. Vai nu tā bija laba zīme, vai arī es sāku jukt prātā.
Atceries, ko tu redzēji, balss teica. Viņš tevi meklē. Tev jābūt gatavam.
Es nodrebēju. Gribēju ticēt, ka tas, ko es redzēju, bijis vien sapnis, bet zināju, ka tā nav. Pēdējās dienas laikā es biju piedzīvojis pārāk daudz, lai apšaubītu to, ko biju redzējis. Kaut kā es biju pametis savu ķermeni, kamēr gulēju. Un biju Fēniksā — tūkstošiem kilometru attālumā. Tur bija liesmojošais vīrs. Es no viņa teiktā daudz nesapratu, bet viņš bija runājis par savu spēku sūtīšanu, lai sagūstītu mazuļus. Nez par kādiem mazuļiem viņš runāja?
Mafina nolēca no gultas, apošņāja ziloņkaula pagalvi un tad paskatījās uz mani, it kā mēģinātu man kaut ko pateikt.
“To tu vari savākt,” es viņai teicu. “Tas nav ērts.”
Viņa pieglauda galvu pie pagalvja un dusmīgi uz mani paskatījās. “Mjau.”
“Vienalga.”
Es piecēlos un iegāju dušā. Kad biju gatavs saģērbties, atklājās, ka manas iepriekšējās dienas drēbes ir pazudušas. Viss, kas bija skapī, bija man pēc mēra, bet ļoti atšķīrās no drānām, ko biju ieradis valkāt, — platas, ar aukliņu savelkamas bikses un plandoši krekli, viss no balta linaudekla, un aukstākam laikam skapī atradās talāri — tādus es biju redzējis mugurā fellahiem, ēģiptiešu zemniekiem. Nebija gluži manā stilā.
Seidijai patīk stāstīt, ka man trūkstot stila. Viņa nemitīgi sūdzas, ka es ģērbjoties kā vecis — aizpogājamos kreklos, gludinātās biksēs un solīdās kurpēs. Labi, varbūt taisnība. Bet tas ir tāpēc, ka tētis man mācījis vienmēr labi izskatīties.
Es atceros pirmo reizi, kad viņš to man izskaidroja. Man bija desmit gadu. Mēs bijām ceļā uz Atēnu lidostu, laukā bija pāri par četrdesmit grādiem, un es gaudos, ka gribu pārģērbties tēkreklā un šortos. Kāpēc es nevarētu justies ērti? Mēs negrasījāmies pasākt neko svarīgu — tikai ceļot.
Tētis uzlika roku man uz pleca. “Kārter, tu paliec vecāks. Tu esi melnādainais amerikānis. Cilvēki tevi vērtēs daudz kritiskāk, tāpēc tev vienmēr jāizskatās nevainojami.”
“Tas nav taisnīgi!” es uzstāju.
“Taisnīgums nenozīmē, ka visiem viss tiek vienādi,” tētis teica. “Taisnīgums nozīmē, ka visi saņem to, kas viņiem nepieciešams. Un vienīgais ceļš, kā tikt pie tā, kas tev nepieciešams, ir pašam to sarūpēt. Vai saproti?”
Es teicu, ka nesaprotu. Bet tik un tā klausīju — tāpat bija ar interesēšanos par Ēģipti, basketbolu un mūziku. Un ceļošanu ar vienu pašu somu. Es ģērbos, kā tētis gribēja, jo parasti tētim bija taisnība. īstenībā es neatceros reizi, kad viņam nebūtu bijusi taisnība… līdz vakarnaktij britu muzejā.
Lai kā, es uzvilku mugurā lina drēbes no skapja, lešļūcenes bija ļoti ērtas, bet skriet ar tādām diez vai būtu ērti.
Durvis uz Seidijas istabu bija vaļā, bet viņas tur nebija.
Manas guļamistabas durvis vairs nebija aizslēgtas. Mafina man piebiedrojās, un gar daudzām tukšām guļamistabām mēs kopā devāmies lejā. Savrupmājā mierīgi varētu mitināties vismaz simt cilvēku, bet šobrīd tā šķita tukša un skumja.
Lielajā zālē paviāns Heopss sēdēja uz dīvāna, starp kājām iespiedis basketbola bumbu un rokās turēdams dīvaina izskata gaļas gabalu. Tas bija klāts sārtām spalvām. Televizorā rādīja ESPN kanālu, un Heopss skatījās iepriekšējā vakara basketbola spēles labākos momentus.
“Čau,” es teicu, lai gan man likās jocīgi sarunāties ar paviānu. “Leikeri uzvarēja?”
Heopss paskatījās uz mani un noglauda bumbu, it kā aicinādams uzspēlēt. “Agh, agh!’