“Tas ir viņa aizsegs. Tu zināsi, ka viņš specializējās senu lāstu tulkošanā, ko ir ļoti grūti izprast, ja pats nenodarbojies ar maģiju. Mūsu ģimene, Keini, ir bijusi daļa no Dzīvības mājas gandrīz no pašiem pirmsākumiem. Un jūsu mātes ģimene ir gandrīz tikpat sena.”
“Fausti?” es mēģināju iztēloties omi un opi nodarbojamies ar burvestībām, bet, ja neskaita regbija skatīšanos un cepumu piededzināšanu, nekas cits maģisks man nenāca prātā.
“Viņi nav praktizējuši burvestības jau daudzu paaudžu garumā,” Amoss atzina. “Tas ir, līdz brīdim, kad piedzima jūsu mamma. Bet jā, viņi nāk no ļoti senas dzimtas.” Seidija neticīgi nogrozīja galvu. “Tagad arī mamma izrādās burve. Vai tas ir joks?”
“Bez jokiem,” Amoss nopietni sacīja. “Jūs abi… jūsos sajaukušās divu senu dzimtu asinis, un abām šīm dzimtām attiecības ar dieviem bijušas ilgas un sarežģītas. Jūs esat visspēcīgākie Keinu bērni, kādi dzimuši pēdējo gadsimtu laikā.”
Mēģināju to visu aptvert. Es nejutos spēcīgs. Drīzāk ļoti vārgs. “Tu saki, ka mūsu vecāki slepenībā pielūguši dievus ar dzīvnieku galvām?” es jautāju.
“Viņi tos nepielūdza,” Amoss pārlaboja. “Ar laiku eģiptieši iemācījās, ka viņu dievus nevajag pielūgt. Dievi ir varenas būtnes, pirmatnēji spēki, bet tie nav dievišķīgi tādā izpratnē, kādā parasti domā par Dievu. Tie ir radītas būtnes, tādi paši kā mirstīgie, tikai daudz spēcīgāki. Mēs varam viņus cienīt, baidīties no viņiem, izmantot viņu spējas vai cīnīties pret viņiem …”
“Cīnīties pret dieviem?” Seidija viņu pārtrauca.
“Nepārtraukti,” Amoss atbildēja. “Bet mēs tos nepielūdzam. Tots mums to iemācīja.”
Es paskatījos uz Seidiju, meklēdams atbalstu. Viņš noteikti bija traks. Bet izskatījās, ka Seidija tic katram viņa vārdam.
“Tad…” es teicu. “Kāpēc tētis uzspridzināja Rozetas akmeni?”
“Es esmu pārliecināts, ka viņš negribēja to uzspridzināt,” Amoss atbildēja. “Tas viņam būtu licies šausmīgi. Vispār es esmu pārliecināts, ka mani kolēģi Londonā būs paspējuši novērst radušos bojājumus. Kuratori drīzumā pārbaudīs krātuves un atklās, ka Rozetas akmens brīnumainā kārtā sprādzienā nav cietis.”
“Bet tas sasprāga miljons gabaliņos!” es teicu. “Kā to var salabot?”
Amoss paņēma apakštasi un nometa to uz akmens grīdas. Apakštase uzreiz sašķīda.
“Tas nozīmē iznīcināt” Amoss teica. “Es būtu varējis to izdarīt ar maģijas — ha-di — palīdzību, bet vienkāršāk bija to nosviest zemē. Un tagad…” Amoss pastiepa roku. “Savienojies. Hinehm”
Gaisā virs viņa plaukstas iemirdzējās zils hieroglifs.
Saplīsušās apakštases lauskas ielidoja viņam plaukstā un saplūda kopā kā bilžu mīklas gabaliņi. Pat vissīkākās šķembas ielikās īstajā vietā. Amoss nolika šķīvīti atpakaļ uz galda.
“Neslikts triks,” es teicu. Centos izklausīties mierīgs, bet man bija jādomā par visiem dīvainajiem notikumiem, ko šajos gados biju piedzīvojis kopā ar tēti. Piemēram, tie bruņotie vīri Kairā, kas viesnīcā karājās pie lustrām. Vai bija iespējams, ka tētis to panāca ar kādu burvestību?
Ielējis pienu apakštasē, Amoss nolika to uz grīdas. Mafina apmierināta pieskrēja klāt. “Jūsu tēvs nekādā gadījumā ar nodomu nedarītu neko tādu, kas varētu kaitēt vēsturiskai vērtībai. Viņš vienkārši neapzinājās, cik daudz spēka slēpjas Rozetas akmenī. Kad Ēģiptes varenība pagaisa, tās maģija palika relikvijās. Lielākā daļa no tām, protams, joprojām atrodas Ēģiptē. Bet daļu var atrast gandrīz katrā lielākā muzejā. Burvis var izmantot šīs relikvijas kā mezgla punktus, lai radītu spēcīgu burvestību.”
“Nesaprotu,” es teicu.
Amoss noplātīja rokas. “Piedod, Kārter. Lai saprastu maģiju, vajag gadus, un es cenšos jums to izskaidrot vienā rītā. Svarīgākais, ka pēdējos sešus gadus jūsu tēvs ir meklējis ceļus, kā izsaukt Ozīrisu, un vakarnakt viņam šķita, ka beidzot atrasta nepieciešamā relikvija.”
“Kam viņam Ozīriss?”
Seidija uzmeta man satrauktu skatienu. “Kārter, Ozīriss bija mirušo dievs. Tētis runāja par to, kā visu labot. Viņš runāja par mammu.”
Pēkšņi šķita, ka laukā ir ļoti auksti. Ugunskura liesmas sprēgāja vējā.
“Viņš gribēja uzcelt mammu no mirušajiem?” es teicu. "Bet tas nav iespējams!”
Amoss vilcinājās. “Tas būtu bīstami. Es to neieteiktu. Muļķīgi. Bet ne neiespējami. Jūsu tēvs ir ļoti spēcīgs burvis. Ja tāds bija viņa nolūks, viņš to varētu paveikt, izmantojot Ozīrisa spējas.”
Es paskatījos uz Seidiju. “Tu tam tici?”
“Tu redzēji tās burvestības muzejā. To ugunsvīru. Tētis kaut ko izsauca no akmens.”
“Jā,” es teicu un domāju par savu sapni. “Bet tas nebija Ozīriss, vai ne?”
“Nē,” Amoss piekrita. “Jūsu tēvs dabūja vairāk, nekā gribējis. Viņš atbrīvoja Ozīrisa garu. īstenībā es domāju, ka viņš veiksmīgi savienojās ar dievu…”
Savienojas?
Amoss pacēla roku. “Vēl viena gara saruna. Pagaidām paliksim pie tā, ka viņš uzsūca sevī Ozīrisa spējas. Bet viņam trūka izdevības tās izmantot, jo, spriežot pēc tā, ko man izstāstīja Seidija, Džūliusam no Rozetas akmens izdevās izsaukt piecus dievus. Piecus dievus, kas tur bija vienkopus iesprostoti.”
Es paglūnēju uz Seidiju. “Tu viņam visu izstāstīji?” “Viņš mums palīdzēs, Kārter.”
Es nebiju īsti gatavs uzticēties šim vīram, lai arī viņš bija mūsu tēvocis, bet es izlēmu, ka man nav izvēles.
“Labi, jā,” es teicu. “Liesmojošais vīrs teica — “tu izlaidi visus piecus". Ko viņš ar to domāja?”
Amoss iemalkoja kafiju. Viņa domīgā seja atsauca atmiņā tēti. “Es negribu tevi biedēt.”
“Par vēlu.”
“Ēģiptes dievi ir ļoti bīstami. Pēdējos divus tūkstošus gadu mēs, burvji, esam veltījuši daudz laika tam, lai savaldītu dievus un tos ieslodzītu ikreiz, kad tie parādās. Vispār mūsu svarīgākais likums, ko romiešu laikos izsludināja virslektors Iskandars, aizliedz mums atbrīvot dievus vai izmantot to spēkus. Jūsu tēvs šo likumu jau reiz ir lauzis.”
Seidija nobālēja. “Vai tam ir kāds sakars ar mammas nāvi? Kleopatras adatu Londonā?”
“Jā, ir sakars, Seidij. Tavi vecāki… viņi iedomājās, ka dara ko labu. Viņi ļoti riskēja, un tas jūsu mātei maksāja dzīvību. Jūsu tēvs uzņēmās vainu. Varētu teikt, ka viņš tika izsūtīts. Izraidīts. Viņam nācās nepārtraukti mainīt atrašanās vietu, jo Dzīvības mājas vecākie sekoja visam, ko viņš pasāka, jo baidījās, ka viņš turpinās savus… pētījumus. Un viņš tiešām turpināja.”
Man prātā atausa visas tās reizes, kad tētis, nemitīgi atskatīdamies, pārrakstīja kādus senus pierakstus, vai kad viņš mani modināja nakts vidū un teica, ka ir laiks mainīt viesnīcas, vai brīdināja mani neskatīties viņa darba somā vai nefotografēt attēlus uz senu tempļu sienām — it kā no tā būtu atkarīga mūsu dzīvība.
“Vai tāpēc mēs tevi nekad nesatikām?” Seidija jautāja Amosam. “Tāpēc, ka tētis bija izraidīts?”
“Vecajie man aizliedza ar viņu tikties. Es mīlēju Džūliusu. Man bija grūti neredzēties ar savu brāli un jums, bērni. Bet es nevarēju ar jums tikties — līdz vakardienai, kad man nebija izvēles un bija jums jāpalīdz. Džūliuss jau gadiem bijis kā apsēsts ar Ozīrisa uzmeklēšanu. Pēc tā, kas notika ar jūsu mammu, viņš bija dziļi satriekts. Kad es uzzināju, ka Džūliuss jau atkal grasās pārkāpt likumu un labot to, kas noticis, man bija viņš jāaptur. Vēl viens pārkāpums nozīmētu nāvi. Diemžēl man tas neizdevās. Man vajadzēja saprast, ka viņš būs pārāk ietiepīgs.”