“KN,” Kārters paziņoja. “Šo es atpazīstu. Tas ir mūsu uzvārds — Keins.”
“Pietrūkst pāris burtu, vai tad ne?” Kārters pakratīja galvu. “Ēģiptieši parasti nerakstīja patskaņus. Tikai līdzskaņus. Patskaņi ir jāsaprot no teksta jēgas.”
“Viņi tiešām bija traki. Tātad tur var tiklab būt rakstīts IKONA vai AKNE.”
“Jā, iespējams,” Kārters piekrita. “Bet tas ir mūsu uzvārds — Keins. Es reiz palūdzu tētim, lai viņš uzraksta mūsu uzvārdu ar hieroglifiem, un tas izskatījās tieši tāpat. Bet kāpēc mēs esam šai sarakstā? Un ko nozīmē
ar • • »3»
faraonu asinis ?
Man sprands atkal sāka salti kņudēt. Atcerējos Amosa vārdus, ka abas mūsu ģimenes esot ļoti senas. Kārters uz mani paskatījās un, spriežot pēc sejas izteiksmes, bija nonācis pie tā paša secinājuma.
“Nevar būt,” es iebildu.
“Tas ir kaut kāds joks,” viņš piekrita. “Nemēdz būt tik senu dzimtas koku.”
Man piepeši izkalta rīkle, un es mēģināju norit siekalas. Pēdējās dienas laikā ar mums bija notikušas tik daudzas dīvainas lietas, bet, tikai ieraudzījusi mūsu vārdu šai sarakstā, es beidzot sāku ticēt, ka visas šīs trakās ēģiptiešu lietas ir īstas. Dievi, burvji, briesmoņi… un mūsu ģimene bija ar to visu saistīta.
Kopš brokastīm, kad es sapratu, ka tētis mēģinājis uzcelt mammu no mirušajiem, mani bija pārņēmusi šausmīga sajūta. Ne jau bailes. Jā, tā doma bija mazliet šaušalīga, daudz jocīgāka par manu vecvecāku saglabāto mammas pielūgsmes stūrīti. Un jā, es tev jau teicu, ka nedzīvoju pagātnē un nekas mammu nespēs atkal darīt dzīvu, bet es esmu mele. īstenībā es kopš sešu gadu vecuma esmu sapņojusi tikai par vienu: atkal ieraudzīt savu mammu. Iegūt iespēju viņu iepazīt, parunāties ar viņu, iet kopā iepirkties, darīt vienalga ko. Vienkārši būt ar viņu kopā vismaz vienu reizi, lai man būtu labākas atmiņas, pie kā pieturēties. Tā sajūta, no kuras es mēģināju tikt vaļā, bija cerība. Es zināju, ka smagi vilšos. Bet, ja viņu patiešām būtu iespējams atdzīvināt, es biju gatava uzspridzināt ne vienu vien Rozetas akmeni.
“Turpināsim meklēt,” es teicu.
Nepagāja ne dažas minūtes, kad atradu zīmējumu, kurā bija attēloti pieci rindā sastājušies dievi ar dzīvnieku galvām, un pāri tiem kā sargājošs lietussargs liecās mirdzošs sievietes stāvs. Tētis bija atbrīvojis piecus dievus. Hmm.
“Kārter,” es iesaucos. “Kas ir šis?” Viņš pienāca paskatīties, un acis viņam iemirdzējās.
“Tas ir īstais!” viņš paziņoja. “Šie pieci… un šī ir viņu māte Nuta.”
Es iesmējos. “Dieviete, kuru sauc Nuta? Vai pilnā vārdā — Nutella?”
“Ļoti smieklīgi,” Kārters teica. “Viņa bija debesu dieviete.”
Viņš pamāja uz griestiem — sieviete ar zilo, zvaigznēm klāto ādu bija tā pati, kas zīmējumā.
“Kas ir ar viņu?” es jautāju.
Kārters savilka uzacis. “Kaut kas saistīts ar Dēmonu dienām. Tam bija kāds sakars ar šo piecu dievu dzimšanu, bet tas bija sen, kad tētis man to stāstīja. Man liekas, ka šis rullis ir rakstīts hierātiskajā rakstā. Tas ir tāds kā hieroglifisks ātrraksts. Vai tu to vari izlasīt?” Es pakratīju galvu. Izskatījās, ka manas īpašās spējas attiecās tikai uz parastajiem hieroglifiem.
“Es gribētu atrast šo stāstu angliski,” Kārters teica. Tobrīd mums aiz muguras atskanēja troksnis. Tā statuja, kurai nekā nebija rokās, nolēca no paaugstinājuma un soļoja mums klāt. Mēs ar Kārteru steidzīgi pamukām nost no ceļa, bet statuja pasoļoja mums garām, satvēra vienu no cilindriem un atnesa to Kārteram.
“Tas ir piegādes šabti',’ es teicu. “Māla bibliotekārs!” Kārters nervozi norija siekalas un satvēra pasniegto cilindru. “Emm… paldies.”
Statuja aizsoļoja atpakaļ uz savu paaugstinājumu, uzlēca uz tā un atkal sastinga, kāda bijusi.
“Ja nu…” Es pagriezos pret šabti. “Sviestmaizi un čipsus, lūdzu!”
Diemžēl neviena no statujām nepakustējās, lai mani apkalpotu. Varbūt bibliotēkā nebija atļauts ēst.
Kārters atvēra cilindru un atritināja papirusu. Viņš atviegloti uzelpoja. “Šī versija ir angliski.”
Lasīdams viņš pieri sarauca vēl vairāk.
“Tu neizskaties pārāk priecīgs,” es ierunājos.
“Tāpēc, ka es atcerējos to stāstu. Tie pieci dievi… ja tētis viņus tiešām atbrīvojis, tas nepavisam nav labi.” “Pagaidi,” es teicu. “Sāc no sākuma.”
Kārters satraukti ierāva elpu. “Labi. Tātad debesu dieviete Nuta bija precējusies ar zemes dievu Gebu.”
“Tas būtu šis te, uz grīdas?” es piesitu kāju pie grīdas, uz kuras bija attēlots zaļais vīrs ar kalnu, upju un mežu zīmējumiem.
“Tieši tā,” Kārters teica. “Tātad Gebs un Nuta gribēja bērnus, bet dievu karalis Ra — viņš bija saules dievs — padzirdēja sliktu pareģojumu, ka Nutas bērns…”
“Nutas bērns,” es ieķiķinājos. “Piedod, turpini.”
“…ka Geba un Nutas bērns vienu dienu Ra vietā kļūs par valdnieku. Kad Ra uzzināja, ka Nuta ir uz grūtām kājām, viņš iesvēlās panikā un aizliedza Nutai dzemdēt bērnus jebkurā gada naktī vai dienā.”
Es sakrustoju rokas uz krūtīm. “Viņai bija jāpaliek stāvoklī visu mūžu? Tas ir ļoti ļauni.”
Kārters pakratīja galvu. “Nuta izgudroja, ko iesākt. Viņa izaicināja mēness dievu Honsu uz kauliņu spēli. Katru reizi, kad Honsu zaudēja, viņam bija jāatdod mazliet savas mēnessgaismas Nutai. Viņš zaudēja tik daudz reižu, ka Nutai izdevās savākt pietiekoši daudz mēnessgaismas, lai radītu piecas jaunas dienas un pieliktu tās gadam galā.”
“Nu, piedod,” es teicu. “Vispirms, kā var spēlēt uz mēnessgaismu? Un, ja to varētu, kā no tās var izveidot jaunas dienas?”
“Tas ir mīts!” Kārters iebilda. “Lai kā, ēģiptiešu kalendārā bija trīssimt sešdesmit dienas, tāpat kā trīssimt sešdesmit grādu aplī. Nuta radīja piecas dienas un pievienoja tās gadam galā — tās dienas nebija daļa no parastā gada.”
“Dēmonu dienas,” es minēju, “Tātad šis mīts izskaidro, kāpēc gadā ir trīssimt sešdesmit piecas dienas. Un viņas bērni piedzima…”
“Šajās piecās dienās,” Kārters piekrita. “Pa bērnam ik dienu.”
“Kā var piedzimt pieci bērni pēc kārtas, katrs savā dienā?”
“Viņi ir dievi,” Kārters teica. “Viņiem kas tāds ir pa spēkam.”
“Tas ir tikpat nejēdzīgi kā vārds Nuta. Bet, lūdzu, turpini.”
“Kad Ra to uzzināja, viņš bija saniknots, bet bija par vēlu. Bērni jau bija piedzimuši. Viņus sauca Ozīriss …”
“Tas, kuru tētis gribēja izsaukt.”
“Tad sekoja Hors, Sets, Izīda un — hmm…” Kārters ieskatījās papirusa rullī. “Neftīda. Es vienmēr aizmirstu to pēdējo.”
“Un liesmojošais vīrs muzejā teica — “tu esi atbrīvojis visus piecus’”'
“Tieši tā. Ja nu viņi bija ieslodzīti visi kopā un tētis to nezināja? Viņi piedzima kopā, un varbūt viņus varēja atsaukt šai pasaulē tikai visus kopā. Lieta tāda, ka viens no viņiem, Sets, bija ļoti ļauns. Tāds kā ēģiptiešu mitoloģijas ļaunais tēls. Ļaunuma, haosa un tuksneša vētru dievs.”
Es notrīcēju. “Vai viņam bija kaut kāds sakars ar uguni?”
Kārters norādīja uz vienu no zīmētajiem attēliem. Tam dievam bija dzīvnieka galva, bet es nesapratu, kas tas bija par zvēru. Suns? Skudrulācis? Ļauns zaķis? Lai kas tas bija par dzīvnieku, dieva mati un drānas bija koši sarkanas.
“Sarkanais kungs,” es teicu.
“Seidij, tas nav viss,” Kārters teica. “Tās piecas dienas — Dēmonu dienas — senajā Ēģiptē tika uzskatītas