Выбрать главу

par ļaunuma nesējām. Tajās dienās visi bija ļoti uzma­nīgi, valkāja veiksmes talismanus un nepasāka neko sva­rīgu. Un tētis muzejā teica Setam: “viņi tevi apturēs, pirms Dēmonu dienas būs pagājušas”.”

“Tu taču nedomā, ka viņš runāja par mums” es teicu. “Mums ir jāaptur tas Sets?”

Kārters pamāja. “Un, ja pēdējās piecas dienas no mūsu kalendāra vēl joprojām skaitās ēģiptiešu Dēmonu die­nas, tās sāksies 27. decembrī. Tas ir parīt.”

Izskatījās, ka šabti skatās uz mani, it kā kaut ko gai­dīdams, bet man nebija ne jausmas, kas tagad darāms. Dēmonu dienas un ļauni zaķu dievi — ja dabūšu dzir­dēt vēl kaut ko neticamu, man galva uzsprāgs.

Un kas bija vistrakākais? Mazā, uzstājīgā balss man galvā, kas teica: tas nav nekas neiespējams. Lai izglābtu tēti, mums jāuzveic Sets.

It kā tādus es biju ieplānojusi šos Ziemassvētkus! Satikt tēti — darīts. Atklāt dīvainas spējas — darīts. Uz­veikt ļaunu haosa dievu — darīts. Pilnīgs trakums!

Pēkšņi atskanēja skaļš troksnis, it kā kāds būtu ielau­zies Lielajā zālē. Heopss sāka satraukti riet.

Mēs ar Kārteru saskatījušies skriešus metāmies augšup pa kāpnēm.

8 Mafina spēlējas ar nažiem

sendija

Mūsu paviāns bija palicis galīgi traks.

Viņš lēca no kolonnas uz kolonnu, karājās pie balkonu margām, apgāza podus un statujas. Tad viņš pieskrēja pie terases logiem un, paskatījies laukā, atsāka ārdīties.

Arī Mafina bija pie loga. Viņa bija pietupusies zemu pie grīdas ar asti stāvus gaisā, it kā postos uzbrukt put­niņam.

“Varbūt, ka tas ir tikai kāds flamingo, kas iet garām,” es cerīgi ierunājos, bet diez vai Kārters mani dzirdēja.

Mēs pieskrējām pie stikla durvīm. Vispirms es nere­dzēju neko satraucošu. Tad no baseina izsprāga ūdens un man sirds gandrīz izleca no krūtīm. Divas milzīgas radības, kas noteikti nebija flamingo, cīnījās ar mūsu krokodilu Filipu.

Es nevarēju saskatīt, kas tie tādi bija, tikai redzēju, ka tie abi uzbrūk Filipam. Tie atkal pazuda zem mutu­ļojošā ūdens, un Heopss brēkdams skrēja cauri Lielajai zālei un sita sev pa galvu ar tukšo brokastu pārslu kasti, kas stāvokli nekādi nepadarīja labāku.

“Garkakli,” Kārters neticīgi noteica. “Seidij, tu re­dzēji tās radības?”

Es nespēju atbildēt. Viena no radībām tika izsviesta no baseina. Tā atsitās pret durvīm tieši mums priekšā, un es satrūkos. Otrpus durvīm bija visbriesmīgākais zvērs, kādu nācies redzēt. Rumpis kā leopardam — slaiks un muskuļots, ar zeltainu spalvu, bet kakls gan ļoti dīvains. Tas bija zaļš un zvīņains, un vismaz visa rumpja ga­rumā. Galva izskatījās pēc kaķa galvas, bet kaķis nebija no parastajiem. Pagriezis pret mums mirdzošos, sarka­nos redzokļus, tas iegaudojies atklāja skatam šķelto mēli un ilkņus, no kuriem pilēja zaļa inde.

Attapos, ka man kājas trīc un no mutes nāk ļoti dīvaina pīkstoņa.

Briesmonis ielēca atpakaļ baseinā, lai piepulcētos biedram cīņā ar Filipu, kas griezās un mēģināja tiem kost, bet izskatījās, ka viņam uzbrucējiem neizdodas nodarīt jebkādu kaitējumu.

“Mums jāpalīdz Filipam!” es iesaucos. “Viņi to no­galinās!”

Stiepos pēc durvju roktura, bet Mafīna man uzrūca. Kārters teica: “Seidij, nē! Tu dzirdēji, ko Amoss teica. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam atvērt durvis. Māju aizsargā burvestības. Filipam nāksies tikt ar viņiem galā saviem spēkiem.”

“Bet ja nu viņš netiek? Filip!”

Vecais krokodils pagriezās. Uz brīdi viņa sārtās rā­puļa acis pievērsās man, it kā viņš spētu samanīt manas raizes. Tad abi briesmoņi sāka kost viņam vēderā, un Filips stāvus saslējās gaisā, tā ka tikai astes gals pieskārās ūdenim. Viņa rumpis iezaigojās. Gaisā atskanēja dobja sanoņa, līdzīga lidmašīnas motora troksnim. Filips krita atpakaļ un ar visu spēku atsitās pret terasi.

Visa māja nodrebēja. Terasē pavērās platas plaisas, peldbaseins pārlūza uz pusēm, un tā tālākais gals nogā­zās tukšumā.

“Nē!” es iekliedzos.

Bet terases mala, atdalījusies no mājas, aizrāva Filipu un abus briesmoņus sev līdzi Austrumu upē.

Trīcēju pie visām miesām. “Viņš ziedojās. Viņš no­galināja briesmoņus.”

“Seidij…” Kārters klusu ierunājās. “Ja nu viņam neiz­dodas? Ja nu tie atgriežas?”

“Nerunā tā!”

“Es… es tos atpazinu, Seidij. Tos radījumus. Nāc.”

“Uz kurieni?” es pieprasīju, bet viņš jau skrēja atpakaļ uz bibliotēku.

Kārters piesoļoja pie tā šabti, kas mums iepriekš pa­līdzēja. “Atnes man… uh, kā to sauca?”

“Ko?” es jautāju.

“Kaut ko, ko tētis man parādīja. Tā ir liela akmens plāksne vai kaut kas tamlīdzīgs. Uz tās ir pirmā faraona attēls. Viņš bija tas, kurš apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti vienā valstī. Viņu sauca…” Viņam iemirdzējās acis. “Narmers! Atnes man Narmera plāksni!”

Nekas nenotika.

“Nē,” Kārters nolēma. “Ne jau plāksni. Saucās kā… kas tāds, kur var likt krāsas. Palete. Atnes man Narmera paleti!”

Tas šabti, kuram rokas bija tukšas, nepakustējās, bet istabas otrā galā atmodās statuja ar mazo kāsi. Viņš no­lēca no paaugstinājuma un pagaisa putekļu mākonī. Pēc brīža viņš parādījās uz galda. Šabti pie kājām gulēja pla­kans, pelēks akmens vairoga formā un apmēram tik garš, cik mana roka.

“Nē!” Kārters iesaucās. “Es biju domājis tās attēlu. Lieliski, man liekas, ka viņš mums ir atnesis īsto ekspo­nātu. Šabti to būs nozadzis Kairas muzejā. Mums tas jā­atdod …”

“Pagaidi,” es teicu. “Mēs varam vismaz apskatīt.”

Akmens virsmā bija iegrebts attēls, kurā bija re­dzams vīrs, kas sit otram pa seju ar kaut ko, kas izskatī­jās pēc karotes.

“Tas ar to karoti ir Narmers,” es minēju. “Viņš ir dusmīgs, jo tas otrs nozadzis viņam brokastu pārslas?” Kārters pakratīja galvu. “Viņš uzveic savus ienaidnie­kus un apvieno Ēģipti. Redzi viņa cepuri? Tas bija Lejasēģiptes kronis, pirms abas valstis apvienojās.”

“Vai tā, kas izskatās pēc ķegļa?”

“Tu esi neciešama,” Kārters nomurmināja.

“Tev neliekas, ka viņš ir līdzīgs tētim?”

“Seidij, beidz jokot!”

“Es nejokoju. Paskaties uz to profilu.”

Kārters izlēma mani ignorēt. Viņš nopētīja akmeni, it kā baidītos tam pieskarties. “Man jāredz, kas ir otrā pusē, bet es negribu to griezt otrādi. Mēs varam sabojāt…” Es paķēru akmeni un apgriezu otrādi.

“Seidij! Ja nu būtu pārlūzis?”

“Vai tad tam nav paredzētas labošanas burvestības?” Nopētījām akmens aizmuguri, un man jāatzīst, ka nobrīnījos, cik Kārteram laba atmiņa. Divi briesmoņi, pa pusei kaķi, pa pusei čūskas, stāvēja vairoga vidū ar kopā savītiem garajiem kakliem. Abās pusēs ēģiptiešu vīri ar virvēm mēģināja tos sagūstīt.

“Tos sauc par serpopardiem,” Kārters teica. “Čūsku leopardi.”

“Aizraujoši,” es teicu. “Bet kas ir serpopardi?” “Neviens to īsti nevar pateikt. Tētis domāja, ka tās ir haosa radības — ļoti ļaunas — un tās bijušas šeit veselu mūžību. Šis akmens ir viena no vecākajām Ēģiptes relik­vijām. Attēls iegrebts pirms pieciem tūkstošiem gadu.” “Tad kāpēc piecus tūkstošus gadu veci briesmoņi uzbrūk mūsu mājai?”

“Vakarnakt Fēniksā liesmojošais vīrs lika saviem kalpiem mūs sagūstīt. Viņš teica, lai vispirms sūta gar­kakļus.”

Man mutē iesitās metāliska garša, un es dziļi nožē­loju, ka biju nokošļājusi savu pēdējo košļeni. “Nu… mums ir laimējies, ka nu tie guļ Austrumu upes dibenā.”