Tieši tai mirkli Heopss brēkdams ieskrēja bibliotēkā, ar dūrēm velēdams pa galvu.
“Man laikam nevajadzēja tā teikt,” es nomurmināju.
Kārters lika shabti nest atpakaļ Narmera paleti, un gan statuja, gan akmens pazuda. Tad mēs sekojām paviānam augšup pa kāpnēm.
Serpopardi bija atpakaļ ar upē izmirkušu, slapju un glumu kažoku, un viņi neizskatījās priecīgi. Abi klīda gar terases apdrupušo malu, un čūsku kakli locījās, kamēr viņi apostīja durvis, meklēdami iespēju iekļūt mājā. Uz logu rūtīm burbuļoja un kūpēja indes spļaudekļi, šaudījās šķeltās mēles.
“Agh, agh!” Heopss paķēra Mafinu un pienesa man klāt.
“Man tiešām neliekas, ka tas mums palīdzēs,” es viņam teicu.
“AGH!" Heopss uzstāja.
Ne Mafina, ne kaķis nebeidzās ar -o, tā ka Heopss droši vien nemēģināja piedāvāt man uzkodu, bet es nesapratu, ko viņš cenšas panākt. Es izņēmu kaķi no viņa rokām tikai tāpēc, lai viņš aizvērtos.
“Mjau?” Mafina uz mani paskatījās.
“Viss būs labi,” es apsolīju, cenzdamās neizklausīties galīgi pārbijusies. “Māju aizsargā burvestības.”
“Seidij,” Kārters ierunājās. “Viņi kaut ko atraduši.”
Serpopardi bija piegājuši pie kreisās puses durvīm un ļoti uzmanīgi apostīja rokturi.
“Vai tad tās nav aizslēgtas?” es jautāju.
Abi briesmoņi trieca atbaidošos purnus pret stiklu. Durvis notrīcēja. Ap durvju ietvaru mirdzēja zili hieroglifi, bet to gaisma bija vāja.
“Man tas nepatīk,” Kārters murmināja.
Es lūdzos, kaut tie nezvēri nospriestu likties mierā. Vai Maķedonijas Filips parādītos pār nogruvušo terases malu (vai krokodili var uzrāpties tik augstu?) un atsāktu cīņu ar briesmoņiem.
Taču abi neradījumi vēlreiz triecās ar galvu stikla durvis. Šoreiz tajās iešķēlās plaisas. Zilie hieroglifi nomirgojuši apdzisa.
“AGH!" Heopss ieķērcās un ar ķepu norādīja uz kaķi.
“Varbūt man vajadzētu pamēģināt ha-di burvestību,” es ieteicos.
Kārters pakratīja galvu. “Tu gandrīz paģībi pēc tam, kad uzspridzināji tās durvis. Es negribu, lai tu atslēdzies vai ka notiek vēl kas ļaunāks.”
Kārters jau atkal mani pārsteidza. No Amosa sienas kolekcijas viņš izcēla savādu zobenu. Tā asmens bija pusmēness formā un izskatījās pagalam nepraktisks.
“Tu to nedomā nopietni,” es teicu.
“Ja tev… ja tev padomā ir kas labāks,” viņš stostījās. Seja laistījās sviedros. “Tev, man un paviānam ir jāstājas pretī tiem tur.”
Skaidrs, ka, būdams pēdējais zaķpastala, Kārters pūlējās uzdoties par drosminieku, bet viņš drebēja vēl trakāk par mani. Ja kāds te taisījās ģībt, tas bija viņš pats, un man negribējās, lai tas notiek, kad viņam rokās ir asi priekšmeti.
Tad serpopardi atsitās pret durvīm trešo reizi, un tās sašķīda. Mēs atkāpāmies līdz Tota statujai, un abi briesmoņi lēnām iesoļoja lielajā zālē. Heopss svieda basketbola bumbu, trāpīdams vienam nezvēram pa galvu. Tad viņš pats metās virsū vienam no briesmoņiem.
“Heops, nē!” Kārters kliedza.
Bet paviāns iekodās ar ilkņiem neradījumam kaklā. Serpopards svaidīja galvu, pūlēdamies viņā iekampties ar zobiem. Heopss palēca nost, bet briesmonis bija ātrs. Galvu ar kaklu izmantodams kā beisbola vāli, viņš aiztrieca Heopsu pa gaisu, tas izlidoja cauri sašķīdušajām durvīm, pāri nobrukušajai terasei un pazuda tukšumā.
Man gribējās raudāt, bet nebija laika. Serpopardi nāca tuvāk. Mēs nevarējām no tiem aizbēgt. Kārters pacēla zobenu. Es pacēlu roku pret tuvāko briesmoni un mēģināju izrunāt ha-di burvestību, bet vārdi iesprūda kaklā.
“Mjau!” Mafina uzstājīgi ieņaudējās. Kāpēc tas kaķis joprojām bija man rokās un bailēs nemetās bēgt?
Tas es atcerējos Amosa vārdus: Mafina jūs pasargās. Vai Heopss tika mēģinājis man to atgādināt? Tas šķita neiespējami, bet es izstomīju: “M-mafina, es tev pavēlu mūs aizsargāt.”
Es nometu viņu uz grīdas. Sudraba piekariņš pie kaķa kaklasiksnas uz brīdi iemirdzējās. Tad Mafina nesteidzīgi izstaipījās, attupās un sāka laizīt savu pēdu. Nu tiešām, uz ko gan es biju cerējusi — uz varonību?
Abi sarkanacainie briesmoņi atieza ilkņus. Ar paslietu galvu viņi posās uzbrukumam — un pēkšņi caur zāli rībēdams un dārdēdams izskrēja karsts, sauss vējš. Vilnis bija tik jaudīgs, ka mūs ar Kārteru nogāza no kājām. Abi serpopardi salīgojušies atsprāga atpakaļ.
Pietraususies kājās, es sapratu, ka rībiens nācis no Mafinas. Mana kaķa vairs nebija. Viņas vietā stāvēja sieviete — maza un lokana kā vingrotāja. Tumšie, melnie mati bija sasieti zirgastē. Mugurā viņai bija piegulošs leopardādas kostīms un kaklā karājās Mafinas amulets.
Pagriezusies viņa man uzsmaidīja — acis joprojām bija tādas pašas — dzeltenas ar melnām zīlītēm. “Sen bija laiks,” viņa noteica.
Atjēgušies no pārsteiguma, serpopardi metās virsū kaķsievietei. Galvas zibensātrumā šāvās uz priekšu. Viss liecināja, ka abi Mafinu tūliņ saraus gabalos, bet kaķu dāma palēcās gaisā, apmeta trīs kūleņus un piezemējās uz kamīna malas.
Viņa izstaipīja plaukstu locītavas, un no katras piedurknes izslīdēja pa milzīgam nazim. “Ahā! — jautri!”
Briesmoņi metās uzbrukumā. Viņa ielēca abiem pa vidu un vieglā dejas solī vairījās no nezvēru zobiem, līdz izrādījās, ka tiem abiem kakli sapinušies kopā. Kad viņa atkāpās, serpopardi bija pilnībā viens otra gūstā. Jo vairāk viņi mēģināja atbrīvoties, jo mezgls savilkās ciešāks. Serpopardi mīdijās uz priekšu un atpakaļ, apgāzdami mēbeles un dusmās šņākdami.
“Nabadziņi,” kaķu dāma nomurrāja. “Ļaujiet, es palīdzēšu.”
Nozibsnīja naži, un abu briesmoņu galvas ar būkšķi atsitās pret grīdu. Rumpji nogāzās gar zemi un pārvērtās milzīgās smilšu kaudzēs.
“Tur pazūd manas rotaļlietas,” sieviete skumji noteica. “No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek.” Viņa uzlūkoja mūs, un naži pazuda piedurknēs. “Kārter, Seidij, mums vajadzētu doties. Ļaunākais vēl tikai priekšā.”
Kārters nogārdzās. “Ļaunākais? Kas… kā… ko…” “Visam savs laiks.” Sieviete paslēja rokas virs galvas un apmierināti izstaipījās. “Cik labi atkal būt cilvēka ādā! Seidij, vai tu varētu mums atvērt durvis caur Duātu, lūdzu?”
Es samirkšķināju acis. “Emm… nē. Es… es nezinu,
kā.”
Sieviete sarauca pieri, acīm redzami vīlusies. “Žēl. Mums būs nepieciešams vairāk spēka. Obelisks.”
“Bet tas ir Londonā,” es iebildu. “Mēs nevaram…”
“Ir vēl viens tuvāk — Centrālparkā. Es parasti izvairos no Manhetenas, bet šī ir ārkārtas situācija. Mēs dosimies turp un atvērsim portālu.”
“Portālu uz kurieni?” es pieprasīju. “Kas tu esi, un kāpēc tu esi mans kaķis?”
Sieviete pasmaidīja. “Pagaidām mēs gribam portālu, kas aizvedīs mūs tālāk no briesmām. Runājot par manu vārdu — es neesmu Mafina — tad nu gan! Mani…”
“Basteta,” Kārters viņu pārtrauca. “Tavs piekariņš — tas ir Bastetas, kaķu dievietes simbols. Es domāju, ka tas ir tikai rotājums, bet… tā esi tu, vai ne?”
“Malacis, Kārter,” Basteta teica. “Tagad nāciet, kamēr mēs vēl varam dzīvi paspēt tikt no šejienes prom.”
9.Mēs bēgam no četriem vīriem brunčos
kārters
Jā, mūsu kaķis bija dieviete.
Kas vēl jauns?
Viņa nedeva mums daudz laika, lai par to izrunātos. Basteta lika man no bibliotēkas paņemt tēta burvju kasti, un, kad atgriezos, viņas abas ar Seidiju strīdējās par Heopsu un Filipu.