“Vai tu, lūdzu, varētu runāt par kaut ko, ko es saprotu,” es lūdzos.
“Kārter, mums nav laika sarunām par dieviem un saimniekorganismiem un burvestību limitiem! Mums jānogādā jūs drošībā.”
Basteta piedeva gāzi, un mēs traucāmies pa tilta vidējo joslu. Četri nesēji dzinās mums pakaļ, un gaiss viņiem apkārt virmoja, bet mašīnas pat necentās vairīties. Neviens nesatraucās un uz viņiem pat neskatījās.
“Kā var būt, ka cilvēki viņus neredz?” es painteresējos. “Vai tad viņi nemana vara krāsas vīrus brunčos jožam pa tiltu?”
Basteta paraustīja plecus. “Kaķi spēj dzirdēt skaņas, ko tu nedzirdi. Daži dzīvnieki redz ultravioletā spektrā, kas cilvēkiem ir neredzams. Ar burvestībām ir līdzīgi. Kad mēs tikko ieradāmies, vai tu savrupmāju uzreiz pamanīji?”
“Nu… nē.”
“Un tu esi dzimis burvis,” Basteta skaidroja. “Iedomājies, cik grūti to būtu saskatīt parastajam mirstīgajam.” “Dzimis burvis?” Atcerējos, ko Amoss teica par mūsu ģimeni un tās saistību ar Dzīvības māju. “Ja maģija ir asinīs, kāpēc es nespēju neko tādu paveikt jau agrāk?” Basteta man uzsmaidīja spogulī. “Tava māsa gan saprot.”
Seidijai pietvīka ausis. “Nē, es nesaprotu! Es vēl joprojām nespēju noticēt, ka tu esi dieviete. Visus šos gadus tu ēdi kaķu barību, gulēji man uz galvas…”
“Es apsolīju jūsu tētim,” Basteta atteica. “Viņš man ļāva palikt šai pasaulē, ja vien iemiesojos gluži maznozīmīga, parasta mājas kaķa izskatā, lai es varētu tevi pasargāt un pieskatīt. Tas bija mazākais, ko es varēju darīt pēc…” Viņa pēkšņi apklusa.
Man galvā iešāvās šausminoša doma. Vēderā viss sagriezās, un tam nebija nekāda sakara ar to, cik ātri braucām. “Pēc mūsu mammas nāves?” es minēju.
Basteta skatījās taisni uz priekšu.
“Tā ir, vai ne?” es teicu. “Mamma ar tēti veica kaut kādu burvju rituālu pie Kleopatras adatas. Kaut kas
nogāja greizi. Mūsu mamma gāja bojā, un… un viņi atbrīvoja tevi?”
“Tas šobrīd nav svarīgi,” Basteta izmeta. “Galvenais, ka es piekritu pieskatīt Seidiju. Un to es arī darīšu.”
Viņa kaut ko noklusēja. Par to nebija šaubu, bet viņas balss tonis lika noprast, ka šis sarunas temats ir izsmelts.
“Ja reiz jūs, dievi, esat tik spēcīgi un izpalīdzīgi,” es turpināju, “kāpēc Dzīvības māja aizliedz burvjiem jūs izsaukt?”
Basteta strauji iegriezās blakus joslā. “Burvji ir paranoiķi. Jūsu vienīgā cerība ir turēties kopā ar mani. Mēs tiksim pēc iespējas tālāk no Ņujorkas. Tad sameklēsim palīdzību un izaicināsim Setu.”
“Kādu palīdzību?” Seidija jautāja.
Basteta izbrīnīta sarāva uzacis. “Mēs izsauksim vēl citus dievus, protams.”
10 Basteta Kļūst zaļa
kārters
(Seidij, izbeidz! Jā, es tūlīt tikšu līdz tai vietai.) Piedod, viņa mani visu laiku pārtrauc, piešķiļot uguni manām… nav svarīgi. Pie kā es paliku?
No Viljamsburgas tilta nogriezāmies Manhetenā un pa Klintona ielu braucām uz ziemeļiem.
“Viņi mums joprojām seko,” Seidija brīdināja.
Un nesēji tiešām atpalika par nieka kvartālu — skrēja pa ielas vidu, lēca pāri suvenīru tirgotavām uz gājēju ietvēm.
“Mēs iegūsim mazliet laika,” Basteta dobji ieņurdējās — skaņa bija tik zema un spēcīga, ka zobi ietrīcējās līdzi. Ar joni pagriezusi stūri, viņa nogriezās pa labi, uz Austrumu Hjūstonas ielas.
Es paskatījos atpakaļ. Kolīdz nesēji iznira aiz stūra, viņus pulkiem vien apstāja kaķi. Citi izlēca pa logiem. Citi izskrēja no sānielām. Citi izrāpās no notekas. Visi šāvās virsū nesējiem kā tāds spalvu un nagu vilnis — kaķi rāpās augšup pa nesēju vara kājām, skrāpēja viņiem muguru, ieķērās sejā un centās apgāzt līķu kasti. Nesēji sagrīļojās un izmeta kasti no rokām, tad metās aklā
cīņā. Divas mašīnas sagriezās, lai izvairītos no dzīvniekiem, bet ietriecās viena otrā, aizsprostoja ielu, un nesēji nogāzās no kājām zem nešpetno kaķu svara. Mēs nogriezāmies uz Franklina Rūzvelta ielas, un aina mums pagaisa no skata.
“Labais,” es atzinu.
“Tas viņus ilgi neaizkavēs,” Basteta atteica. “Tagad uz Centrālparku.”
Lexus Basteta atstāja pie Metropolitēna mākslas muzeja.
“Un nu — skriešus!” viņa teica. “Tas ir tepat aiz muzeja.”
Kad viņa teica — jāskrien, tas bija domāts nopietni. Mums ar Seidiju nācās skriet, ko kājas nes, lai turētu viņai līdzi, bet Basteta pat nebija iesvīdusi. Viņa nedomāja piebremzēt par godu tādiem sīkumiem kā hotdogu tirgotavas un novietotas mašīnas, un vienā mierā pārlēca pāri visam, kas nebija augstāks par trim metriem, kamēr mēs, kā nu varēdami, centāmies visus šķēršļus apskriet.
Ieskrējām parkā no Austrumu ielas puses. Kolīdz nogriezāmies uz ziemeļiem, priekšā parādījās obelisks. Būdams vairāk nekā divdesmit metru augsts, tas izskatījās tieši tāds pats kā Londonas līdzinieks. Obelisks slējās mazā piekalniņā it kā nošķirts no visa, kas apkārt, un tādu vietu Ņujorkas centrā nav daudz. Tuvumā manījām vien pāris skrējēju — patālāk, uz takas. Dzirdēju satiksmes troksni, kas nāca no Piektās avēnijas, bet pat tas šķita tālu projām.
Apstājāmies pie obeliska. Basteta ievilka nāsīs gaisu, it kā mēģinādama saost briesmas. Kad es beidzot biju apstājies, sapratu, ka esmu pārsalis. Augstu pie debesīm spīdēja saule, bet vējš vilka cauri lina drēbēm.
“Kaut es būtu uzvilcis kaut ko siltāku,” es nomurmināju. “Vilnas jaka būtu tieši laikā.”
“Nē, nebūtu vis,” Basteta teica, skatīdamās visapkārt. “Tu esi ģērbies, kā burvim pieklājas.”Seidija nodrebinājās. “Vai tad jāsalst, ja gribi burties?”
“Burvji vairās no dzīvnieku valsts produktiem,” Basteta atsvieda, domās klīzdama kur citur. “Kažoki, āda, vilna, jebkas tamlīdzīgs. Tur ir dzīvības auras paliekas, un tas var nojaukt burvestības.”
“Mani zābaki man netraucē,” Seidija iebilda.
“Āda,” Basteta ar nepatiku noteica. “Varbūt tu esi noturīgāka, un drusciņa ādas tev burties netraucē. Nezinu. Bet lina drēbes ir vislabākās, vai ari kokvilna — kas nāk no augiem. Lai kā, Seidij, man šķiet, ka šobrīd esam drošībā. Tieši šobrīd, vienpadsmitos trīsdesmit, sākas īss, mums labvēlīgs laika posms, bet tas nebūs pārāk ilgs. Sāc.”
Seidija sablisinājās. “Es? Kāpēc es? Tu esi dieviete!” “Portālu atvēršana man nepadodas,” Basteta atteica. “Kaķi ir aizstāvji. Vienkārši kontrolē savas emocijas. Panika vai bailes izgāzīs burvestību. Mums jātiek no šejienes prom, pirms Sets pagūst izsaukt pārējos dievus palīgos.”
Es saviebos. “Tu gribi teikt, ka Setam ir citu ļauno dievu telefona numuri?”Basteta nervozi paskatījās uz koku pusi. “Ļaunie un labie — par dieviem, Kārter, tā laikam nevar teikt. Kā burvim tev jādomā par haosu un kārtību. Tie ir divi spēki, kas kontrolē visumu. Sets ir haosa dievs.”
“Un kā ir ar tiem pārējiem dieviem, ko tētis atbrīvoja?” es uzstāju. “Vai tad viņi nav labie? Izīda, Ozīriss, Hors, Neftīda — kur ir viņi?”
Basteta uz mani paskatījās. “Labs jautājums, Kārter.” No krūmiem izšāvās Siāmas kaķis un pieskrēja pie Bastetas. Abas uz brīdi saskatījās, un tad siāmietis aiztipināja.
“Nesēji tuvojas,” Basteta paziņoja. “Un kaut kas cits… kaut kas daudz spēcīgāks tuvojas no austrumiem. Manuprāt, nesēju saimnieks iesvēlies nepacietībā.”
Man sirds stājās pukstēt. “Sets tuvojas?”