“Nē,” Basteta teica. “Iespējams, kāds no pakalpiņiem. Vai sabiedrotais. Maniem kaķiem ir grūti aprakstīt, ko viņi redz, un es negribu to zināt. Seidij, ir laiks. Koncentrējies uz Duātas vārtu atvēršanu. Es atvairīšu uzbrucējus. Kaujas maģija ir mana specialitāte.”
“Kas tāds, ko tu liki lietā savrupmājā?” es jautāju. Basteta atieza smailos zobus. “Nē, tie jau parasti cīņas paņēmieni.”
Parka koki iešalcās, un no meža izskrēja nesēji. Līdznestajai kastei pārklātais līķauts bija sadīrāts skrandās. Arī paši nesēji bija vienās skrambās. Viens pievilka kāju, kas ceļgalā locījās uz otru pusi. Citam kaklā bija uzmaucies automašīnas spārns.
Četri metāla vīri prātīgi nolika savu kasti zemē, pievērsās mums un izrāva aiz jostas aizbāztus zeltainus metāla bomjus.
“Seidij, ķeries taču pie darba!” Basteta pavēlēja. “Kārter, tu vari man palīdzēt.”
Kaķu dieviete izšāva savus nažus. Viņa pati iezalgojās zaļa. Visapkārt iemirdzējās aura, kas pletās plašāka — kā tāds enerģijas burbulis, un pacēla viņu gaisā. Aura mainīja apveidu, līdz Basteta izrādījās ieslēgta hologrāfiskā projekcijā, kas bija apmēram četras reizes lielāka par viņu pašu. Tā bija viņa pati senlaiku veidolā — sieviete ar kaķa galvu, augumā sešus metrus liela. Hologrammas centrā atradās Basteta, kas spēra soli uz priekšu. Milzīgā kaķu dieviete kustējās kopā ar viņu. Šķita neiespējami, ka caurspīdīgs attēls var būt tik vielisks, taču ik solis lika zemei nodrebēt. Basteta pacēla roku. Mirdzoši zaļā karotāja darīja tāpat un izlaida nagus, tik garus un asus kā zobeni. Basteta nobrauca ar roku pa taku sev priekšā un sašķēla ietves segumu cementa strēmelēs. Atskatījusies viņa man uzsmaidīja. Milzīgā kaķa galva darīja pakaļ, atiezdama baisus ilkņus, kas mierīgi varētu mani pārkost uz pusēm.
“Šī,” Basteta teica, “ir kaujas maģija.”
Biju tik apstulbis, ka labu brīdi spēju vien noskatīties, kā Basteta ar savu zaļo kaujas mašīnu metas virsū nesējiem.
Novēzējusi roku, viņa vienu no nesējiem pāršķēla uz pusēm un tad samina otru, to saplacinādama metāla pankūkā. Abi pārējie nesēji metās virsū viņas hologrāfiskajām kājām, taču metāla vāles atsitās pret spokaino gaismu un atlekušas nenodarīja nekādu postu.
Tikmēr Seidija, paceltām rokām nostājusies pie obeliska, kliedza: “Atveries, tu stulbais akmens gabals!”
Beidzot es satvēru savu zobenu. Rokas man trīcēja. Es negribēju mesties kaujā, bet laikam vajadzēja palīdzēt. Un, ja reiz bija jākaujas, es izlēmu, ka sešmetrīga mirdzoša kaķu kaujiniece man sabiedrotajos bija gana drošs atbalsts. “Seidij, es… es iešu palīgā Bastetai. Nepadodies!”
“Es cenšos!”
Metos uz priekšu tieši tobrīd, kad Basteta kā tādus maizes klaipus pāršķēla uz pusēm abus pārējos nesējus. Atviegloti nodomāju: nu, viss.
Taču visi četri nesēji sāka saplūst atkal kopā. Saplacinātais nesējs atlipinājās no asfalta. Atlūzas saskrēja kopā kā magnēti, un nesēji — tādi paši, kādi bijuši, — slējās kājās.
“Kārter, palīdzi man viņus iznīcināt!” Basteta sauca. “Viņus vajag sašķelt mazos gabaliņos!”
Es centos netrāpīties Bastetai ceļā, kamēr viņa soļoja uz priekšu un šķēla nesējus gabalos. Kolīdz viens bija pāršķelts, es uzreiz metos to sasmalcināt mazākos gabalos. Šķita drīzāk plastilīns, nevis metāls, jo mans zobens cirtās cauri bez grūtībām.
Pēc pāris minūtēm visapkārt grēdojās vara atlūzu kaudzes. Basteta, savilkusi mirdzošu dūri, sadragāja līķu nesamo kasti smalkos gabalos.
“Negāja nemaz tik grūti,” es izdvesu. “Kāpēc mēs no viņiem bēgām?”
Mirdzošajā čaulā ieslēgtā Bastetas seja mirka vienos sviedros. Man nebija ienācis prātā, ka dieviete varētu nogurt, bet viņas maģiskais avatars droši vien prasīja daudz spēka.
“Mēs vēl neesam drošībā,” viņa brīdināja. “Seidij, kā tev veicas?”
“Nekā,” Seidija gaudās. “Vai nav kāds cits veids?”
Pirms Basteta pavēra muti atbildei, koki iešalcās no jauna — it kā lapās iečabējās lietus, tikai tāds glums.
Man pār muguru pārskrēja drebuļi. “Kas… kas tas ir?”
“Nē,” Basteta nočukstēja. “Nevar būt. Tikai ne viņa.”
Tad pamežs ar joni sakustējās. Tūkstošiem brūnu mūdžu izbira no meža kā derdzīgs paklājs — paslieti indes dzeloņi un spīles no vienas vietas.
Grasījos iekliegties: “Skorpioni!” Bet mēle neklausīja. Kājas sāka trīcēt. Man riebjas skorpioni. Ēģiptē tie ir visur. Nez cik reižu esmu tādus atradis savā viesnīcas gultā vai dušā. Reiz es pat vienu atradu savā zeķē.
“Seidij!” Basteta satraukta iesaucās.
“Nekas man nesanāk!” Seidija novaidējās.
Skorpioni tuvojās — tūkstotis pēc tūkstoša. No meža iznāca sieviete, bezbailīgi soļojot pa ņudzošo paklāju. Mugurā viņai bija brūns tērps, un zelta rotaslietas mirdzēja ap kaklu un uz rokām. Garie melnie mati bija apcirpti seno ēģiptiešu stilā, un viņas galvu rotāja dīvains kronis. Atskārtu, ka tas nav nekāds kronis — uz galvas viņai tupēja milzīgs, dzīvs skorpions. Viņu ieskāva miljons pretīgo spīļaiņu, it kā sieviete būtu to pasaules centrs.
“Serketa,” Basteta nošņācās.
“Skorpionu dieviete,” es minēju. Laikam jau pienācās pārbīties, bet vēl vairāk pārbīties jau vairs nebija iespējams. “Vai tu varēsi viņu uzveikt?”
Bastetas vaigs manī neviesa diez kādu pārliecību.
“Kārter, Seidij,” viņa teica, “te ies karsti. Skrieniet uz muzeju. Atrodiet templi. Iespējams, tas jūs pasargās.” “Kādu templi?” es jautāju.
“Un kas būs ar tevi?” Seidija iebilda.
“Ar mani viss būs kārtībā. Es jūs panākšu.” Bet Bastetas skatiens liecināja, ka pašai trūkst īstas pārliecības. Viņa tikai mūsu labad centās novilcināt laiku.
“Skrieniet!” viņa pavēlēja, un milzīgā, zaļā kaķu kaujiniece pagriezās pret skorpionu pūli.
Gribi dzirdēt kaunpilno patiesību? Ar visiem tiem skorpioniem es pat nemēģināju izlikties par drošsirdi. Paķēru Seidiju aiz rokas, un mēs .skrējām.
11 Mēs satiekam cilvēkuliesmu metēju
sendija
Labi, es ņemu mikrofonu. Nav ne mazāko cerību, ka Kārters izstāstītu šo daļu precīzi, jo tā ir saistīta ar Ziu. (Aizveries, Kārter. Tu zini, ka tā ir taisnība.)
Ak kas ir Zia? Piedod, aizrāvos.
Jozām uz muzeja ieeju, un man nebija ne jausmas — kāpēc, ja neskaita to, ka milzīga, mirdzoša kaķu dāma mums likusi tā darīt. Tev jāsaprot, ka es jau biju galīgi satriekta pēc visa, kas noticis. Vispirms zaudēju tēvu. Tad mani patrieca mīlošie vecvecāki. Tad es uzzināju, ka it kā esmu cēlusies no “faraonu asinīm”, piedzimusi burvju ģimenē un vēl visādas muļķības, kas izklausījās ļoti iespaidīgi, bet no visa cēlās vienas vienīgas nepatikšanas. Un, kolīdz atradu jaunas mājas — savrupmāju ar pienācīgām brokastīm, draudzīgiem mājlopiņiem un gana jauku istabu —, tēvocis Amoss pazuda, mani jaukie, jaunie draugi krokodils un paviāns tika iesviesti upē un savrupmāja nodedzināta. Un, it kā ar to nepietiktu, mana uzticamā kaķene Mafina bija izlēmusi iesaistīties
kaujā ar baru skorpionu. Vai skorpioniem to sauc par baru? Pūli? Ganāmpulku? Vienalga.
Galvenais — es nespēju noticēt, ka man liek atdarīt burvju durvis, kaut gan man acīmredzot nepiemīt tādas spējas, un tagad brālis vilka mani prom. Es jutos pilnīgi izgāzusies. (Nemaz nekomentē, Kārter. Ja es pareizi atceros, tu pats nebiji daudz labāks.)
“Mēs nevaram tā vienkārši pamest Bastetu!” es kliedzu. “Skaties!”