Kārters turpināja skriet un vilka mani līdzi, bet es varēju skaidri redzēt, kas notiek pie obeliska. Bars skorpionu bija uzrāpušies augšup pa Bastetas mirdzošajām kājām un mēģināja iekosties hologrammā, it kā tas būtu želatīns. Basteta ar kājām un dūrēm šķaidīja mūdžus simtiem, bet to vienkārši bija pārāk daudz. Drīz vien tie bija uzrāpušies viņai līdz viduklim un zaļganais vairogs sāka raustīties. Brūnajā tērptā dieviete lēnām tuvojās, un man bija aizdomas, ka tā nu būs daudz ļaunāka par visiem tiem kukaiņiem.
Kārters izvilka mani cauri krūmiem, un Basteta pagaisa no skata. Mēs izskrējām uz Piektās avēnijas, kas pēc tikko piedzīvotā maģiskā kautiņa šķita smieklīgi normāla. Jozām pa ietvi, pagrūdām malā pāris garāmgājēju un uzskrējām augšā pa muzeja kāpnēm.
Plakāts virs durvīm reklamēja kaut kādu īpašo Ziemassvētku pasākumu, kura dēļ, visticamāk, muzejs bija vaļā brīvdienā, bet es neizlasīju, kas tieši tas bija par pasākumu. Mēs ieskrējām pa taisno iekšā.
Kā tur izskatījās? Tas bija muzejs: plašs foajē, daudz kolonnu un tā tālāk. Necentīšos apgalvot, ka veltīju daudz laika interjera apbrīnošanai. Atceros, ka tur bija rindas pie biļešu kasēm, jo mēs paskrējām tām garām. Tur bija arī apsargi, jo tie uz mums kliedza, kad mēs paskrējām garām arī viņiem. Veiksmīgi tikām tieši Ēģiptes nodaļā, pie kaut kādas kapam līdzīgas vietas ar daudziem gaiteņiem. Kārters droši vien tev varētu paskaidrot, kas tā bija par vietu un ko tā nozīmēja, bet man patiešām bija vienalga.
“Nāc,” es teicu.
Mēs iegājām izstāžu zālē, un izrādījās, ka ar to pietika, lai nez kur pazustu apsargi, kas dzinās mums pakaļ. Iespējams, viņiem vienkārši atradās citas, svarīgākas lietas, ko darīt, nevis dzīties pakaļ palaidnīgiem bērniem.
Kad iznācām no izstāžu zāles, uzmanīgi lavījāmies apkārt, līdz pārliecinājāmies, ka mums neseko. Ēģiptiešu nodaļā nebija daudz apmeklētāju — tikai pāris pensionāru un ārzemju tūristu grupa, kam gids franču valodā skaidroja, kas ir sarkofāgs. “Et voici la momie!”
Dīvainā kārtā neviens nepamanīja milzīgo zobenu, kas bija uzsiets Kārteram uz muguras un kas noteikti bija drošības noteikumu pārkāpums (nemaz nerunājot par to, ka tas bija interesantāks par izstādes eksponātiem). Pāris večuku mūs nomērīja ar savādiem skatieniem, bet es pieļauju — tāpēc, ka mēs bijām tērpti lina pidžamās, izmirkuši sviedros un noklāti ar koku lapām un zāles traipiem. Mani mati droši vien izskatījās baigi.
Es atradu tukšu telpu un ievilku Kārteru iekšā. Stikla vitrīnas bija pilnas ar šabti. Pirms pāris dienām es tiem nebūtu pievērsusi uzmanību. Tagad nenolaidu no figūriņām ne acu — ka neatdzīvojas un nemetas uzbrukumā.
“Ko tagad?” es jautāju Kārteram. “Vai tu manīji kādu templi?”
“Nē.” Viņš sarauca pieri, sasprindzinot atmiņu. “Vai tikai tā gaiteņa galā nav tempļa makets… vai varbūt tas ir Bruklinas muzejā? Vai varbūt Minhenes muzejā? Piedod, es kopā ar tēti esmu bijis tik daudzos muzejos, ka visi sajukuši kopā.”
Es pikti nopūtos. “Nabadziņš, tev nācies apceļot pusi pasaules, neiet skolā un dzīvoties kopā ar tēti, kamēr man pienācās veselas divas dienas gadā!”
“Klau!” Kārters pagriezās pret mani neparasti dusmīgs. “Tev ir mājas'. Tev ir draugi un normāla dzīve, un tu nepamosties, katru ritu nesaprazdama, kurā valsti atrodies! Tev nav…”
Stikla vitrīna turpat blakus sašķīda, un mums pie kājām nolija lausku lietus.
Kārters šokēts uz mani paskatījās. “Vai mēs tikko…” “Tāpat kā mana uzsprāgusī dzimšanas dienas torte,” es nomurmināju, cenzdamās noslēpt pārsteigumu. “Tev jāiemācās savaldīt savas dusmas.”
“Man?”
Sāka gaudot sirēnas. Gaitenī mirgoja sarkana gaisma. Skaļruņos atskanēja čērkstoša balss, kas lika visiem mierīgi virzīties uz izeju. Franču tūristu grupa paskrēja mums garām kliegdami, un viņiem uz pēdām mina bariņš pensionāru, kas ar visu gadu nastu plecos kustējās brīnum veicīgi.
“Pabeigsim strīdēties vēlāk?” es teicu Kārteram. “Ejam!”
Mēs skrējām pa citu gaiteni, un sirēnas apklusa tikpat pēkšņi, cik piepeši bija iegaudojušās. Asinssarkanās gaismas tupināja mirgot pilnīgā klusumā. Tad es to sadzirdēju: to skorpionu šļūcošo graboņu.
“Kas ir ar Bastetu?” man aizlūza balss. “Vai viņa…”
“Nedomā par to,” Kārters teica, lai gan, spriežot pēc viņa sejas, pats domāja tieši par to. “Mums jāturpina kustēties!”
Drīz vien bijām bezcerīgi apmaldījušies. Cik nopratu, Ēģiptes nodaļa šajā muzejā bija izveidota pēc iespējas sarežģītāka — ar gaiteņiem, kas nekur neveda, un telpām, kam bija vairākas izejas. Paskrējām garām papirusa ruļļiem, zelta rotaslietām, sarkofāgiem, faraonu statujām un milzīgiem kaļķakmens bluķiem. Kam gan ienācis prātā izlikt akmeņus apskatei? Vai tad pasaulē to nav gana daudz?
Mēs nevienu neredzējām, bet šļūkoņa pieņēmās spēkā, lai vai kurp mēs skrējām. Visbeidzot apcirtos ap stūri un ar kādu saskrējos.
Iespiegusies atsprāgu atpakaļ un uzgrūdos virsū Kārteram. Kaunpilnā kārtā abi atkritām uz dibena. Jābrīnās, ka Kārters neuzdūrās uz sava zobena.
Meiteni, kas stāvēja mums priekšā, uzreiz nemaz neatpazinu. Tagad, kad atceros, tas liekas dīvaini. Iespējams, viņa izmantoja kaut kādu maģisku auru, vai varbūt es vienkārši negribēju ticēt, ka tā ir viņa.
Meitene izskatījās mazliet garāka par mani. Droši vien arī vecāka, bet ne daudz. Melnie mati bija līdzeni apcirpti mazliet zem ausīm, priekšpusē garāki, tāpēc krita pār acīm. Āda bija karameļu krāsā, un seja — skaista, ar tādiem kā arābiskiem vaibstiem. Acis, pēc ēģiptiešu paražas apvilktas ar melnu līniju, bija savdabīgi dzintardzeltenas — vai nu neparasti daiļas, vai biedējošas. Es nespēju izšķirties. Plecā viņai bija uzmesta mugursoma, mugurā tādas pašas brīvi krītošas lina drēbes kā mums, un kājās sandales. Izskatījās, ka viņa būtu ceļā uz cīņas mākslas nodarbībām. Ak Dievs, tagad, kad par to iedomājos, es saprotu, ka mēs droši vien izskatījāmies tāpat. Man tiešām neērti.
Pamazām atskārtu, kur viņa redzēta. Tā pati meitene no Britu muzeja. Pirms paguvu ko bilst, Kārters pielēca kājās, aizstājās man priekšā un satvēra savu zobenu, it kā gribēdams mani pasargāt. Vari iedomāties?
“Ej… atkāpies!” viņš stostījās.
Meitene no piedurknes izvilka grebumiem rotātu ziloņkaula priekšmetu — ēģiptiešu burvju nūjiņu — un novēcināja.
Kārteram zobens izlidoja no rokām un nokrita uz grīdas.
“Nepaliec par apsmieklu,” meitene stingri noteica. “Kur ir Amoss?”
Kārters izskatījās pārāk pārsteigts, lai runātu. Meitene pagriezās pret mani. Es nospriedu, ka viņas acis ir reizē gan skaistas, gan biedējošas un man viņa nemaz nepatīk.
“Nu?” viņa nerimās.
Es nesapratu, kāpēc man būtu viņai jāizpauž kaut jelkas, bet krūtis pēkšņi sāka uzradās spiedējs, it kā uz atraugu. Dzirdēju pati sevi sakām: “Amoss ir prom. Viņš devās projām šorīt.”
“Un tas kaķu dēmons?”
“Tas ir mans kaķis,” es teicu. “Un viņa ir dieviete, nevis dēmons. Viņa mūs izglāba no skorpioniem!”
Kārters atjēdzās un, pacēlis zobenu, atkal pavērsa to pret meiteni. Laikam jau viņš ir pelnījis uzslavu par neatlaidību.
“Kas tu esi?” viņš noprasīja. “Ko tu gribi?”
“Mani sauc Zia Rašida.” Viņa pielieca galvu kā ieklausīdamās.
It kā pēc pavēles visa ēka nodrebēja. No griestiem nobira putekļi, un mums aiz muguras skorpionu šļūcoņa atskanēja divtik skaļa.