“Un šobrīd,” Zia turpināja mazliet vīlusies, “man uzdots glābt jūsu nožēlojamās dzīvības. Ejam.”
Laikam jau mēs būtu varējuši atteikties iet viņai līdzi, bet tad atlika vienīgi skorpioni, tāpēc mēs skrējām Ziai pakaļ.
Steigdamās garām vitrīnai ar statujām, viņa pieskārās tai ar savu burvju nūjiņu. Mazie granīta faraoni un kaļķakmens dievi sakustējās, nolēca no paaugstinājumiem un izlauzās cauri stikliem. Daži bija bruņoti. Citi nāca, vīstīdami dūres. Viņi palaida mūs garām un vērās atpakaļ gaitenī, it kā gaidīdami ienaidnieku.
“Pasteidzieties,” Zia teica. “Šie tikai…”
“Mazliet novilcinās laiku?” es minēju. “Jā, to mēs jau esam dzirdējuši.”
“Tu pārāk daudz runā,” Zia neapstājoties izmeta.
Gribēju rupji atcirst. Tiešām, es būtu viņu nolikusi pie vietas, bet tieši tad mēs ieskrējām milzīgā telpā, un es paliku bez valodas.
“Oho,” Kārters izdvesa.
Bija grūti nepiekrist. Tā vieta patiešām bija oho.
Telpa bija futbola laukuma lielumā. Aiz vienas sienas — no skaidra stikla — vīdēja parks. Uz paaugstinājuma telpas vidū stāvēja senas celtnes rekonstrukcija. Tur bija apmēram astoņus metrus augsti akmens vārti, un aiz tiem vaļējs pagalms un četrstūraina celtne, kas bija celta no nelīdzeniem smilšakmens bluķiem, klātiem ar grebtiem faraonu, dievu un hieroglifu attēliem. Ēkas ieejas abās pusēs slējās divas kolonnas, ko apmirdzēja pārdabiska gaisma.
“Ēģiptiešu templis,” es minēju.
“Dandaras templis,” Zia teica. “Vispār to uzcēla romieši…”
“Kad okupēja Ēģipti,” Kārters ieteicās, it kā vēstīdams priecīgu ziņu. “Pēc Augusta pasūtījuma.”
“Jā,” Zia teica.
“Aizraujoši,” es nomurmināju. “Vai man jūs atstāt divatā ar vēstures grāmatu?”
Zia nozibināja acis. “Lai kā, šis templis tika veltīts Izīdai, tāpēc tam būs pietiekoši daudz enerģijas, lai atvērtu vārtus.”
“Lai izsauktu vēl kādus dievus?” es jautāju.
Zias acīs iespulgojās dusmas. “Ja tu vēlreiz mani apsūdzēsi tādā rīcībā, es izgriezīšu tev mēli. Es runāju par vārtiem, lai dabūtu jūs no šejienes prom.”
Es jutos pilnīgi apjukusi, bet jau sāku pie tā pierast. Mēs sekojām Ziai augšup pa kāpnēm un iekšā pa tempļa akmens vārtiem.
Pagalms bija tukšs — bēgošie muzeja apmeklētāji bija projām, un tas likās mazliet baiss. Milzīgi grebti dievu attēli skatījās man virsū. Visur vīdēja hieroglifu raksti, un man bija bail pārcensties — ja nu izdodas izlasīt?
Pie kāpnēm, kas veda uz tempļa ieeju, Zia apstājās. Viņa pacēla savu burvju nūjiņu un uzrakstīja kaut ko gaisā. Starp kolonnām iemirdzējās pazīstams hieroglifs.
Atvērt — tas pats simbols, ko tētis bija izmantojis pie Rozetas akmens. Es gaidīju, ka tūliņ kaut kas uzsprāgs, bet hieroglifs vienkārši izgaisa.
Zia atvēra savu mugursomu. “Mēs paliksim šeit, līdz varēsim atvērt vārtus.”
“Kāpēc mēs nevaram tos atvērt tagad?” Kārters jautāja.
“Portāli parādās tikai noteiktos laikos,” Zia teica. “Saullēktā, saulrietā, pusnaktī, saules aptumsumu laikā, precīzā dievu dzimšanas laikā…”
“Nu, piedod,” es teicu. “Kā tad var to visu zināt?” “Lai atcerētos pilnīgi visu kalendāru, ir nepieciešami gadi,” Zia skaidroja. “Bet nākamais brīdis ir vienkāršs — tieši pusdienas laikā. Pēc desmit ar pusi minūtēm.” Pulkstenī viņa neieskatījās. Gribēju zināt, kā viņa tik
precīzi zina noteikt laiku, bet nospriedu, ka nav jau pats svarīgākais jautājums.
“Kāpēc lai mēs tev uzticētos?” es jautāju. “Cik atceros, Britu muzejā tu gribēji mūs uzšķērst ar nazi.”
“Tā būtu bijis vienkāršāk,” Zia nopūtās. “Diemžēl mana priekšniecība domā, ka jūs varētu būt nevainīgi. Tāpēc pagaidām es nevaru jūs nogalināt. Bet nevaru arī jaut jums nokļūt Sarkanā kunga rokās. Un tāpēc… jūs varat man uzticēties.”
“Nu, tu mani pārliecināji,” es teicu. “Es jūtos pavisam droši.”
Zia no somas izņēma četras mazas figūriņas — vīriņus ar dzīvnieku galvām, savus piecus centimetrus garus. Tos viņa pasniedza man. “Saliec Hora dēlus mums apkārt, kardinālos punktos.”
“Ko, lūdzu?”
“Ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos.” Viņa runāja ļoti lēni, it kā es būtu kāda idiote.
“Es zinu kompasa punktus! Bet…”
“Tie ir ziemeļi.” Zia pamāja uz stikla sienu. “Izdomā pārējo.”
Es darīju, kā likts, lai gan nesapratu, kā tie mazie vīriņi varētu mums palīdzēt. Tai pašā laikā Zia iedeva Kārteram krīta gabalu un lika apvilkt mums apkārt apli, kas savienotu visus mazos vīriņus.
“Burvju aizsardzība,” Kārters teica. “Tādu pašu tētis izmantoja Britu muzejā.”
“Jā,” es murmināju. “Un mēs redzējām, cik labi tas nostrādāja.”
Kārters nepievērsa man uzmanību. It kā tas būtu
kaut kas jauns. Viņš tik ļoti gribēja iepriecināt Ziu, ka uzreiz metās pildīt savu ielu mākslinieka uzdevumu.
Tad Zia izņēma no somas vēl kaut ko: vienkāršu koka nūju — tādu pašu, kādu tētis bija izmantojis Londonā. Viņa kaut ko nomurmināja, un nūja pārvērtās divus metrus garā melnā zizlī ar grebtu lauvas galvu galā. Ar vienu roku viņa to grieza apkārt kā steku — izrādījās, ko citu! — un otrā rokā turēja savu burvju nūjiņu.
Brīdī, kad Kārters pabeidza zīmēt krīta apli, zāles durvīs parādījās pirmie skorpioni.
“Cik ilgi vēl līdz tam portālam?” es jautāju cerībā, ka neizklausos tik pārbijusies kā īstenībā.
“Lai kas notiek, palieciet apļa vidū,” Zia brīdināja. “Kad portāls atvērsies, leciet tam cauri. Un turieties man aiz muguras!”
Viņa pieskārās aplim ar garo koka nūju, atkal kaut ko nomurmināja, un aplis iemirdzējās tumšsarkans.
Simtiem skorpionu rāpoja tempļa virzienā, un grīda pārvērtās dzīvā masā. Tad zālē ienāca tā sieviete brūnajā tērpā — Serketa. Viņa mums salti uzsmaidīja.
“Zia,” es teicu, “tā ir tā dieviete. Viņa ir uzveikusi Bastetu. Kādas tev ir cerības?”
Zia pacēla savu nūju, un lauvas galva uzliesmoja kā maza, sarkana ugunslode, kas bija tik spilgta, ka izgaismoja visu telpu. “Es esmu Dzīvības mājas rakstvede, Seidija Keina. Mani ir mācījuši cīnīties ar dieviem.”
12.Lēciens cauri smilšu pulkstenim
sendija
Laikam jau izklausījās ļoti iespaidīgi. Kaut tu būtu redzējis Kārtera ģīmi — viņš izskatījās pēc pārlaimīga kucēna. (Beidz mani grūstīt. Jā, grūdi gan!)
Bet es nemaz nejutos tik pārliecināta par Zias “Superburves” Rašidas spējām, kad skorpionu armija gāzās uz mūsu pusi. Kas gan būtu domājis, ka pasaulē ir tik daudz skorpionu, kur nu vēl Manhetenā! Mirdzošais aplis mums apkārt galīgi nešķita gana spēcīga aizsardzība pret miljoniem kukaiņu, kas rāpās cits citam pāri, un to sievieti brūnajā tērpā, kas bija vēl baismīgāka par skorpioniem.
Pa gabalu viņa izskatījās normāla, bet, kad Serketa pienāca tuvāk, varēja redzēt, ka bālganā āda viņai mirdz kā kukaiņa apvalks. Acis — piķa melnas. Viņas garie, melnie mati bija nedabiski biezi, it kā tur kustētu miljoniem kukaiņu taustekļu. Un, kad viņa atvēra itin kā cilvēka zobiem pilno muti, tās kaktiņos sacirzdamies snaikstījās kukaiņa žokļi.
Dieviete apstājās metrus desmit no mums un noska-
tījās. Naida pilnās acis pievērsās Ziai. “Atdod man abus mazuļus.”
Balss bija čērkstoša un dobja, it kā viņa nebūtu runājusi gadsimtiem ilgi.
Zia burvju nūjiņu un garo nūju ar lauvas galvu salika krustā. “Es esmu stihiju pavēlniece, Pirmās nomas rakstvede. Pazūdi, vai tiksi iznicināta.”