Serketa sacirta žokļus ļaunā smīnā. Daži no skorpioniem metās uzbrukumā, bet, kolīdz pirmais no tiem pieskārās mūsu aizsargaplim, tā aizdegās un pārvērtās pelnos. Ticiet man, nekas nesmird riebīgāk par degošu skorpionu.
Pārējie pretekļi atkāpās, rāpodami visapkārt dievietei un līzdami augšā pa viņas kājām. Trīcēdama es pamanīju, ka tie rāpjas viņai zem drēbēm. Pāris sekundēs visi skorpioni bija pazuduši viņas drēbju ielokos.
Šķita, ka aiz Serketas sabiezē tumsa, it kā viņa mestu milzīgu ēnu. Tad ēna pacēlās gaisā, un pāri Serketas galvai liecās milzīga skorpiona aste. Tā triecās mums virsū zibenīgā ātrumā, bet Zia pacēla nūju, un skorpiona dzelonis pret to atsitās nočūkstēdams. No Zias nūjas cēlās tvaiki, un gaisā sāka ost pēc sēra.
Zia novēcināja nūju pret dievieti, un Serketas stāvs uzliesmoja. Dieviete iekliegusies kāpās atpakaļ, bet uguns nodzisa gandrīz nekavējoties. Serketas drānas gan bija apsvilušas, bet viņa pati šķita drīzāk saniknota, nevis cietusi.
“Tavs laiks ir pagājis, burve. Māja ir vāja. Sets iznicinās šo zemi.”
Zia aizsvieda savu nūju kā bumerangu. Tā ietriecās skorpiona astē un uzsprāga žilbinošās uguns liesmās. Serketa spruka atpakaļ, uz brīdi novērsās, un tajā brīdī Zia no piedurknes izvilka kaut ko sīku — ieslēpjamu plaukstā.
Viņa svieda nūju, lai novērstu uzmanību, es nodomāju. Burvja viltība.
Tad Zia izdarīja kaut ko neapdomīgu — izlēca no burvju apļa, ko mums bija piekodinājusi nedarīt.
“Zia!” Kārters iesaucās. “Vārti!”
Atskatījos, un man sirds gandrīz stājās pukstēt. Tempļa ieeja bija pārvērtusies stāvā smilšu tunelī, es it kā skatījos apgāzta smilšu pulksteņa piltuvē. Jutu, kā tas mani velk pie sevis ar maģisku spēku.
“Es tur iekšā nelīdīšu,” es uzstāju, bet vēl viens gaismas uzliesmojums pievērsa manu uzmanību Ziai.
Viņas abas ar dievieti bija uzsākušas bīstamu deju. Zia griezās un virpuļoja ar savu degošo nūju, un it viss, kam viņa pieskārās, iedegās spožās liesmās. Bija jāatzīst — viņa bija gandrīz tikpat gracioza un iespaidīga kā Basteta.
Uzbrāzās dīvaina vēlme palīdzēt. Es gribēju— īstenībā pat ļoti gribēju — izkāpt no apļa un iesaistīties cīņā. Vēlme, protams, bija pilnīgi traka. Ko es būtu varējusi iesākt? Bet es jutu, ka es nevaru — nedrīkstu — lēkt vārtos, nepalīdzējusi Ziai.
“Seidij!” Kārters mani sagrāba un pavilka atpakaļ. Pašai nemanot, biju gandrīz jau pārkāpusi pāri krīta aplim. “Kas tev padomā?”
Es nezināju, ko teikt, bet skatījos uz Ziu un tādā kā transā nomurmināju: “Viņa izmantos lentas. Tas nenostrādās.”
“Ko?” Kārters pieprasīja. “Nāc, mums jāiet cauri vārtiem!”
Tad Zia pavēra plaukstu, un gaisā uzlidoja mazas, sarkanas auduma stērbelītes. Lentas. Kā es to zināju? Tās locījās kā dzīvas būtnes — kā zuši ūdenī — un sāka augt lielākas.
Serketa joprojām sargājās no uguns un centās izvairīties no Zias. Sākumā viņa laikam pat nemanīja lentas, kas auga lielākas, līdz bija vairākus metrus garas. Saskaitīju piecas, sešas, septiņas lentas. Tās lidoja apkārt, ieskaujot Serketu, un viņas ēnu skorpionam šāvās cauri kā tukšai ilūzijai. Visbeidzot tās apvijās ap Serketu, kājas un rokas piesaistot pie auguma. Dieviete iekliedzās, it kā lentas viņu dedzinātu. Viņa nokrita uz ceļiem, un ēnu skorpions pagaisa tintei līdzīgā miglā.
Zia apstājās. Viņa pielika savu nūju dievietei pie sejas. Lentas iemirdzējās, un dieviete sāpēs iešņācās, bārstīdama lāstus nezināmās mēlēs.
“Es tevi sasēju ar Hatoras septiņām lentām,” Zia teica. “Atbrīvo savu saimniekorganismu, vai arī tava būtība degs mūžam.”
“Tava nāve ilgs mūžam!” Serketa nošņācās. “Tu esi dabūjusi Setu par ienaidnieku!”
Zia sagrieza nūju, un Serketa raustīdamās un kūpēdama novēlās uz sāniem.
“Es… ne…” dieviete šņāca. Bet tad melnās acis vērtās piena baltas, un viņa palika nekustīgi guļam.
“Vārti!” Kārters brīdināja. “Zia, nāc! Man liekas, tie veras ciet!”
Viņam bija taisnība. Izskatījās, ka smilšu tunelis griežas lēnāk. Tā maģiskais pievilkšanas spēks vairs nešķita tik spēcīgs.
Zia piegāja pie nokritušās dievietes, pieskārās viņas pierei, un no Serketas mutes sāka celties melni dūmi. Serketa pārvērtās un saruka mazāka, līdz mēs raudzījāmies uz pavisam citādu sarkanajās lentās ietītu sievieti. Arī šai bija bāla āda un tumši mati, bet viņa nemaz nelīdzinājās Serketai. Izskatījās pavisam parasta.
“Kas viņa tāda ir?” es jautāju.
“Serketas ķermeņa īpašniece,” Zia teica. “Nabaga mirstīgā, kas…”
Viņa pēkšņi paslēja galvu. Melnā migla vairs negaisa. Tā atkal kļuva biezāka un tumšāka un lēnām ietērpās veidolā.
“Nevar būt,” Zia nomurmināja. “Lentas ir pārāk spēcīgas. Serketa nevar iemiesoties kur citur, ja vien…”
“Viņa tieši to šobrīd dara!” Kārters kliedza. “Un mūsu izeja veras ciet! Ejam!”
Es nespēju noticēt, ka viņš ir gatavs lēkt iekšā kustīgā smilšu sienā, bet redzēju, ka melnais mākonis pārvēršas ļoti niknā skorpionā, kas bija divstāvu mājas augstumā, un tad izšķīros.
“Nāku!” es iesaucos.
“Zia!” Kārters kliedza. “Uz karstām pēdām!”
“Iespējams, ka tev ir taisnība,” burve nolēma. Viņa pagriezās, un visi kopā mēs skriešus ielēcām smilšu virpulī.
13 Es stājos pretī tītaram
kārters
Mana kārta.
Pirmkārt, Seidijas “kucēna” komentārs bija nevietā. Es nebiju sajūsmā par Ziu. Man vienkārši diezgan reti gadījies sastapt kādu, kas prot sviest uguns bumbas un cīnīties ar dieviem. (Izbeidz mēdīties, Seidij. Tu izskaties pēc Heopsa.)
Tātad mēs ielēcām smilšu tunelī.
Tur bija tumšs. Es šāvos uz priekšu, un vēderā kutēja kā brīvajā kritienā. Visapkārt gaudoja karsts vējš, un āda man kaisa.
Tad es nokritu uz aukstas flīžu grīdas, un Seidija ar Ziu uzkrita man virsū.
“Au!” es ievaidējos.
Pirmais, ko es pamanīju, bija plānā smilšu kārtiņa, ar ko biju viscaur noklāts kā ar pūdercukuru. Tad acis aprada ar spilgto gaismu. Mēs bijām lielā ēkā, kas izskatījās pēc iepirkšanās centra, un apkārt ņudzēja pūlis.
Nē… tas nebija iepirkšanās centrs. Tā bija lidostas izlidošanas zona ar daudziem veikaliem, logiem un mirdzošām metāla kolonnām. Ārā bija tumšs, tāpēc nopratu,
ka esam nonākuši citā laika joslā. Skaļruņos skanēja paziņojumi — izklausījās pēc arābu valodas.
Seidija izspļāva smiltis no mutes. “Fui!”
“Nāciet,” Zia teica. “Mēs nevaram te palikt.”
Es piecēlos. Garām plūda cilvēku straumes — dažs tērpies kā rietumnieks, citi talāros un galvas lakatos. Teciņiem aizmetās ģimene, kas strīdējās vācu valodā, un gandrīz pārbrauca man pāri ar saviem čemodāniem.
Tad es pagriezos un ieraudzīju kaut ko pazīstamu. Izlidošanas zāles vidū stāvēja liela seno ēģiptiešu laivas replika, veidota no mirdzošām smaržu un rotaslietu vitrīnām.
“Mēs esam Kairas lidostā,” es teicu.
“Jā,” Zia teica. “Tagad ejam!”
“Kāpēc tāda steiga? Vai Serketa… vai viņa var mums sekot caur tiem smilšu vārtiem?”
Zia pakratīja galvu. “Kad tiek radīti vārti, izmantotais artefakts pārkarst. Divpadsmit stundu jāatdziest, pirms to var atkal izmantot. Bet mums ir jāuztraucas par lidostas apsardzi. Ja nevēlaties satikt ēģiptiešu policistus, jums tūlīt jānāk man līdzi.”