Viņa sagrāba mūs aiz rokas un veda cauri pūlim. Mēs droši vien izskatījāmies pēc ubagiem — tik vecmodīgās drēbēs un no galvas līdz kājām novārtījušies ar smiltīm. Cilvēki meta līkumu, bet neviens nemēģināja mūs apturēt.
“Kāpēc mēs esam šeit?” Seidija jautāja.
“Lai apraudzītu Heliopoles drupas,” Zia teica. “Lidostā?” Seidija nerimās.
Prātā atausa kaut kas, ko tētis bija stāstījis pirms daudziem gadiem, un man notirpa pakausis.
“Seidij, drupas ir zem mums.” Es paskatījos uz Ziu. “Tā ir, vai ne?”
Viņa pamāja. “Senā pilsēta tika izlaupīta pirms daudziem gadsimtiem. Daži no tās pieminekļiem tika aizvesti projām — kā abas Kleopatras adatas, piemēram. Gandrīz visi tās tempļi tika nojaukti un materiāli izmantoti citu ēku celtniecībai. Kas bija palicis pāri, pazuda Kairas priekšpilsētās. Lielākā daļa pilsētas atrodas zem šīs lidostas.”
“Un kā tas mums var palīdzēt?” Seidija jautāja.
Zia atvēra dienesta ieejas durvis. Aiz tām bija apkopējas noliktava. Zia nomurmināja pavēli — sahad —, telpa sagrīļojās, un mums priekšā parādījās kāpnes, kas veda lejup.
“Ne visa Heliopole guļ drupās,” Zia teica. “Turieties man blakus. Un neko neaiztieciet.”
Kāpnes bija savus septiņus miljonus kilometru garas, jo kāpām mēs veselu mūžību. Un eja bija būvēta kaut kādiem sīkcilvēkiem. Gandrīz visu ceļu nācās liekties ragā vai mesties rāpus, un ar visu to es vismaz desmitreiz atsitu galvu pret griestiem. Vienīgā gaisma nāca no ugunsbumbas, ko Zia turēja plaukstā, un tā meta dejojošas ēnas uz sienas.
Tamlīdzīgas vietas man nebija nekas svešs — tādas pašas bija ejas piramīdās un kapenēs, kur tētis nodarbojās ar pētījumiem —, bet man tās nekad nebija patikušas. Šķita, ka miljoniem tonnu akmens virs galvas izspiež visu gaisu no plaušām.
Beidzot tikām līdz lejai. Tunelis vērtās plašāks, un Zia pēkšņi apstājās. Kad acis aprada pie jauno apgaismojumu, es sapratu — kāpēc. Mēs stāvējām bezdibeņa malā.
Milzīgajam tukšumam pāris stiepās viens koka dēlis. Dēļa otrā galā bija redzami divi granīta kareivji ar šakāļu galvām, un tie stāvēja pie durvīm, kam priekšā bija aizkrustoti šķēpi.
Seidija nopūtās. “Lūdzu, vairs nekādu burvju sta-
L. * »
tuju.
“Nejoko,” Zia brīdināja. “Šī ir ieeja, kas ved uz Pirmo nomu, Dzīvības mājas senāko daļu, visu burvju centru. Mans uzdevums bija jūs šeit nogādāt, bet es nevaru jums palīdzēt pāriet pāri šai aizai. Katram burvim pašam ir jāspēj atvērt šīs durvis, un katram lūdzējam jāveic cits uzdevums.”
Viņa paskatījās uz Seidiju tā, it kā kaut ko no viņas gaidītu, un tas mani kaitināja. Vispirms Basteta un tagad Zia — abas izturējās tā, it kā Seidijai piemistu kaut kādas superspējas. Labi, jā, viņai izdevās uzspridzināt bibliotēkas durvis, bet kāpēc neviens neskatījās uz mani, it kā es nespētu paveikt kaut ko lielisku?
Turklāt es joprojām dusmojos uz Seidiju par viņas komentāriem Ņujorkas muzejā — ka man tik ļoti esot paveicies, ka varēju ceļot kopā ar tēti. Viņai nebija ne jausmas, cik bieži es gribēju sūdzēties par nepārtraukto ceļošanu, cik bieži vēlējos, kaut nebūtu jākāpj lidmašīnā un es varētu būt normāls bērns, kas iet skolā un tiekas ar draugiem. Bet sūdzēties nedrīkstēju. Tev vienmēr jāizskatās nevainojami, tētis man bija teicis. Un nebija runa par apģērbu vien. Viņš domāja attieksmi. Pēc mammas nāves es biju viss, kas viņam bija atlicis. Tētim vajadzēja, lai es esmu stiprs. Pārsvarā man nebija iebildumu. Es mīlēju tēti. Bet tas ne vienmēr bija viegli.
Seidija to nesaprata. Viņai bija paveicies. Un tagad izskatījās, ka viņa skaitās tā īpašā. Tas nebija taisnīgi.
Tas es galvā izdzirdēju tēta balsi: “Taisnīgums nozīmē, ka visi saņem to, kas viņiem nepieciešams. Un vienīgais ceļš, kā tikt pie tā, kas tev nepieciešams, ir pašam to sarūpēt. Vai saproti?”
Es nezinu, kas man uznāca, bet es satvēru savu zobenu un soļoju pāri aizai. Kājas it kā sakustējās pašas no sevis, pat negaidīdamas, ko izlems smadzenes. Kaut kas manī teica: ļoti slikta doma. Bet kaut kas arī atsaucās: nekā, mums nav bail. Un tā balss neizklausījās pēc manējās. “Kārter,” Seidija izsaucās.
Es turpināju iet uz priekšu. Centos neskatīties uz bezgalīgo tukšumu zem kājām, bet pat doma par bezdibeni uzdzina reiboni. Uz šaurās laipas jutos kā viena no tām zvalstīgajām rotaļlietām, kam iekšā magnēts.
Kad biju tuvāk aizas otrai pusei, durvis iespīdējās kā sarkanas gaismas aizkars.
Ievilku elpu. Varbūt tā sarkanā gaisma ir portāls, tāpat kā tas smilšu tunelis. Ja es izskriešu cauri pietiekami ātri…
Tad no durvīm izšāvās pirmais duncis.
Mans zobens nokustējās, pirms es pats to apjautu. Duncim pienācās iedurties man krūtīs, bet man kaut kā izdevās to atsist ar zobenu, un duncis aizlidoja bezdibenī. No durvīm izlidoja vēl divi dunči. Man nekad nav bijusi laba reakcija, bet tagad tā pēkšņi uzlabojās. No viena dunča izvairījos un otru atsitu ar zobena līko asmeni tā, ka tas aizlidoja atpakaļ uz durvīm. Sasodīts, kā man tas izdevās?
Ticis līdz dēļa otram galam, iecirtu zobenu durvju sarkanajā gaismā, kas nomirgojusi apdzisa. Es gaidīju, ka abas karavīru statujas atdzīvosies, bet nekas nenotika. Vienīgā skaņa bija šķindoņa, ar kādu krītošais duncis sitās pret bezdibeņa klintīm. Durvis atkal iemirdzējās. Sarkanā gaisma pārveidojās dīvainā tēlā: pusotru metru garā putnā ar cilvēka galvu. Es pacēlu zobenu, bet Zia iesaucās: “Kārter, nē!”
Dīvainais putns salocīja spārnus. Viņš piemiedza pētīgās acis, apvilktas ar melnu acu zīmuli. Galvā viņam bija uzvilkta melna parūka, un seju klāja grumbas. Pie zoda bija pielīmēta viena no tām faraonu mākslīgajām sapītajām bārdām, kas izskatījās kā otrādi apgriezta zirgaste. Viņš neizskatījās ļauns, ja neskaita sarkano blāzmu, kas mirgoja visapkārt, un to, ka zemāk par kaklu viņš bija pasaulē lielākais tītars.
Tad mani piemeklēja biedējoša atklāsme: šis bija putns ar cilvēka galvu — tonakt Amosa mājā, kad mana dvēsele pameta ķermeni un aizlidoja uz Fēniksu, es biju iztēlojies tieši tādu pašu tēlu. Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, bet sametās bail.
Putnam līdzīgais radījums pakašāja akmens grīdu un negaidot pasmaidīja.
“Pari, niswa nafeer',' viņš man teica, vai vismaz tā tas izklausījās.
Zia noelsās. Abas ar Seidiju nobālušas stāvēja man aiz muguras. Laikam jau viņām bija izdevies pārnākt pāri aizai, pirms es ko manīju.
Beidzot izskatījās, ka Ziai izdevies savaldīties. Viņa paklanījās pret putnam līdzīgo radījumu. Seidija darīja tāpat.
Radījums man piemiedza ar aci, it kā mēs tikko būtu izspēlējuši krietnu joku. Tad viņš izgaisa. Sarkanā gaisma nodzisa. Statujas salieca rokas un noņēma durvīm priekšā sakrustotos šķēpus.
“Tas bija viss?” es jautāju. “Ko tas tītars teica?”
Zia paskatījās uz mani gandrīz ar izbailēm. “Tas nebija tītars, Kārter. Tas bija ba?
Biju dzirdējis to vārdu, bet nespēju atcerēties, ko tas nozīmē. “Kārtējais šausmonis?”
“Cilvēka dvēsele,” Zia teica. “Šajā gadījumā — mirušā gars. Senlaiku burvis, kas atgriezies, lai kalpotu par sargu. Viņi ir atbildīgi par Dzīvības mājas ieeju.”
Viņa skatījās man sejā kā noklātā ar briesmīgām pumpām.
“Kas ir?” es jautāju. “Kāpēc tu uz mani tā skaties?” “Nekas,” viņa atbildēja. “Mums jāsteidzas.”
Viņa paspraucās man garām uz aizas malas un pazuda tunelī.