Es saķēru spīdošu sarkanu kājiņu pāri.
Tās pārsoļoja pāri manai plaukstai, tad nolēca no tās un izgaisa.
Bet visdīvainākie bija lielie ekrāni.
Es nezinu, kā lai vēl tos nosauc. Starp kolonnām abpus mums mainījās attēli, kas noskaidrojās un tad atkal izplūda kā hologrammas smilšu vētrā.
“Nāciet,” Zia vēlēja. “Un nešķiediet pārāk daudz laika, skatoties apkārt.”
Tas bija par daudz prasīts. Pirmos piecus, sešus metrus maģiskie attēli telpā meta zeltainu gaismu. Mirdzoša saule ausa pāri okeānam. No ūdens iznira kalns, un man uzmācās sajūta, ka vēroju pasaules pirmsākumu. Pa Nīlas ieleju soļoja milži: tumšādains vīrietis ar šakāļa galvu, lauvene ar asiņainiem ilkņiem, skaista sieviete ar gaismas spārniem.
Seidija nokāpa no paklāja. Transā viņa pastiepa roku pretī attēlam.
“Palieciet uz paklāja!” Zia sagrāba Seidijas roku un parāva viņu atpakaļ. “Jūs redzat Dievu laikmetu. Neviens mirstīgais nedrīkstētu redzēt šos skatus.”
“Bet…” Seidija samirkšķināja acis. “Tās jau tikai bildes, vai tad ne?”
“Atmiņas,” Zia teica. “Tik spēcīgas, ka var sapostīt tev prātu.”
“Ak tā,” Seidija klusiņām nopurpināja.
Gājām tālāk. Attēli vērtās sudraboti. Redzēju karaspēkus — ēģiptiešu šķēpnešus svārkos, sandalēs un ādas bruņās. Garš, tumšādains vīrs sarkanbaltās bruņās uzlika sev galvā dubultu kroni: Narmers — valdnieks, kurš apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti. Seidijai bija taisnība: viņš mazliet līdzinājās mūsu tētim.
“Šeit ir redzama Senā karaļvalsts,” es minēju. “Pirmie Ēģiptes varenības gadi.”
Zia pamāja. Tālāk redzējām strādniekus ceļam pirmo kāpņveida akmens piramīdu. Pāris soļu tālāk pati lielākā piramīda slējās pāri Gīzas tuksnesim. Tās ārējais, gludais apmetums mirdzēja saulē. Pakājē bija sapulcējušies desmit tūkstoši strādnieku, nometušies ceļos faraona priekšā. Viņš pacēla rokas pret sauli un atklāja pats savas kapenes.
“Heopss,” es teicu.
“Mūsu paviāns?” Seidija pēkšņi ieinteresējās.
“Nē, faraons, kurš uzcēla Lielo piramīdu,” es teicu. “Tā bija pasaules augstākā celtne gandrīz četrus tūkstošus gadu.”
Vēl pāris soļu tālāk attēli no sudrabainiem vērtās vara sarkani.
“Vidējā valsts,” Zia paziņoja. “Asiņaina, haotiska ēra. Un tomēr tieši tolaik Dzīvības māja beidzot nostabilizējās.”
Ainas mainījās daudz ātrāk. Mēs noskatījāmies, kā cīnās karaspēki, tiek celti tempļi, kuģi peld pa Nīlu un burvji svaidās ar uguni. Katrs mūsu solis nosedza simtiem gadu, bet zālei vēl joprojām neredzēja galu. Es pirmo reizi apjautu, cik tiešām sena ir Ēģipte.
Mēs soļojām tālāk, un gaisma iesvēlās bronzas dzeltena.
“Jaunā valsts,” es minēju. “Pēdējā reize, kad Ēģiptē valdīja ēģiptieši.”
Zia cieta klusu, bet es noskatījos ainās, par kurām tētis bija stāstījis: Hatšetsupa — slavenākā valdniece, kas, pielikusi mākslīgo bārdu, valdīja pār Ēģipti kā vīrietis, Ramzess Lielais, kas vadīja savus kaujas ratus cīņā.
Es redzēju burvjus, kas cīnījās pili. Vīrietis skrandās, plušķainu bārdu un mežonīgām acīm nosvieda zemē savu nūju, kas pārvērtās čūskā un aprija desmitiem citu čūsku.
Man kaklā sakāpa kamols. “Vai tas ir…”
“Mūsa,” Zia teica. “Vai Moše, kā viņu sauca paša tauta. Jūs viņu pazīstat kā Mozu. Vienīgais citzemnieks, kam izdevies uzveikt vecajos burvju divcīņā.”
Es iepletu acis. “Tu joko?”
“Mēs par šādām lietām nemēdzam jokot.”
Aina atkal mainījās. Es redzēju vīrieti, kas stāvēja pie galda, uz kura atradās kara figūriņas: koka rotaļu kuģi, kareivji un kaujas rati. Vīrietis bija tērpies kā faraons, bet viņa seja izskatījās dīvaini pazīstama. Vīrs pacēla acis, un šķita, ka viņš uzsmaida tieši man. Es nodrebēju un sapratu, ka no vaiga viņš ir tieši tāds pats kā bay putnam līdzīgais radījums, ko sastapu pie aizas.
“Kas viņš tāds ir?” es jautāju.
“Nektanebo II,” Zia teica. “Pēdējais faraons, kas bija ēģiptietis, un pēdējais faraons, kas bija burvis. Viņš spēja pārvietot veselas armijas, radīt un iznicināt kuģu flotes, vienkārši pārbīdot kauliņus uz sava galda, bet beigās ar to vairs nepietika.”
Mēs pagājām tālāk, un attēli kļuva zili. “Šis ir Ptolemaja laiks,” Zia teica. “Aleksandrs Lielais iekaroja visu tolaik zināmo pasauli, tai skaitā Ēģipti. Viņš iecēla savu ģenerāli Ptolemaju par faraonu un aizsāka grieķu valdīšanu pār Ēģipti.”
Salīdzinājumā ar pārējām daļām Zāles Ptolemaja laiks šķita īsāks un skumjāks. Tempļi bija mazāki. Valdnieki un valdnieces no skata šķita izmisuši, slinki vai vienkārši ieslīguši vienaldzībā.
Nemanīja nevienu lielu kauju… izņemot pašās beigās. Noskatījos, kā Aleksandrijā iesoļo romieši. Redzēju tumšmatainu sievieti baltā kleitā iesviežam čūsku savas kleitas izgriezumā.
“Kleopatra,” Zia teica, “septītā karaliene ar tādu vārdu. Mēģināja stāties pretī Romas varenībai, un tas viņai neizdevās. Līdz ar viņas pašnāvību beidza pastāvēt pēdējā faraonu dzimta. Varenā Ēģiptes nācija pagaisa. Mūsu valoda nogrima aizmirstībā. Senie rituāli tika aizliegti. Dzīvības māja izdzīvoja, bet mums nācās pastāvēt slepenībā.”
Nonācām zāles daļā, kas bija sarkana, un vēsture sāka izskatīties pazīstama. Noskatījos, kā arābu armijas iejāj Ēģiptē, un pēc tām nāca turki. Gar piramīdām soļoja Napoleona armijas. Ieradās briti un uzbūvēja Suecas kanālu. Kaira lēnām pārvērtās modernā pilsētā. Un senās drupas grima dziļāk un dziļāk tuksneša smiltīs.
“Katru gadu,” Zia bilda, “Laikmetu zāle kļūst arvien garāka, lai tajā iekļautos mūsu vēsture. Līdz šim.”
Seidija saņēma mani aiz rokas, un tikai tad atjēdzos, ka esam nonākuši līdz zāles galam.
Mums priekšā slējās paaugstinājums, uz tā stāvēja tukšs tronis — apzeltīts koka krēsls, kam atzveltnē iegrebts senais faraona simbols: sprigulis un aitu gana spieķis.
Uz pakāpiena troņa pakājē sēdēja vecākais vīrs, kādu jebkad biju redzējis. Ada viņam bija kā ietinamais papīrs — brūna, plāna un saburzīta. Sīkais stāvs ietērpts platās, baltās lina drānās. Ap pleciem viņam bija apmesta leoparda āda, un trīcošajā rokā — varens koka spieķis, kam, manuprāt, bija lemts kuru katru mirkli izšļukt no pirkstiem. Bet dīvainākais, ka tieši no viņa, šķiet, nāca spīdošie, lidojošie hieroglifi. Daudzkrāsainie simboli uzradās viņam visapkārt un aizšāvās projām — it kā sirmgalvis būtu kāda maģiska burbuļu pūšamā ierīce.
Pirmajā mirklī pat šaubījos, vai viņš maz vispār ir dzīvs. Aizmiglotās acis vērās tālumā. Tad tās pievērsās man, un manai miesai cauri izšāvās elektrība.
Viņš uz mani neskatījās vienkārši tāpat. Viņš mani skenēja — nolasīdams manu būtību.
Slēpies, kaut kas manī teica.
Es nezināju, no kurienes nāca tā balss, bet kuņģī iemetās krampis. Saspringu, it kā gaidīdams sitienu, un elektriskā kņudoņa rimās.
Sirmgalvim viena uzacs parāvās uz augšu, it kā es būtu viņu pārsteidzis. Atskatījies viņš noteica kaut ko valodā, ko es neatpazinu.