No pustumsas iznira vēl viens stāvs. Es gandrīz iekliedzos. Tas pats vīrs, kas bija Britu muzejā kopā ar Ziu — krēmkrāsas mantijā un ar šķelto bārdu.
Bārdainis paglūnēja uz mums ar Seidiju.
“Es esmu Desžardēns,” viņš teica ar franču akcentu. “Mans skolotājs, Virslektors Iskanders, jūs laipni lūdz Dzīvības mājā.”
Nenāca prātā nekas, ko uz to atbildēt, tāpēc es, protams, uzdevu stulbu jautājumu. “Viņš ir ļoti vecs. Kāpēc viņš nesēž tronī?”
Desžardēna nāsis iepletās, bet sirmgalvis, Iskanders, tikai nosmējās un teica kaut ko tai otrā valodā.
Desžardēns dzedri pārtulkoja: “Skolotājs saka tev paldies, ka ievēroji — viņš tiešām ir ļoti vecs. Bet tronis ir paredzēts faraonam. Tas stāvējis tukšs, kopš Roma iekaroja Ēģipti. Tas ir…comment dit-on7 . Simbolisks. Virslektora uzdevums ir faraonam kalpot un viņu sargāt. Tāpēc viņš sēž troņa pakājē.”
Es nedaudz satraukts paskatījos uz Iskanderu. Man gribējās zināt, cik gadu viņš jau sēž uz tā pakāpiena. “Ja jūs… ja viņš saprot angļu valodu… kādā valodā viņš
3»
runa?
Desžardēns nošņācās. “Galvenais lektors saprot daudzas lietas. Bet viņam labpatīk runāt Aleksandrijas grieķu valodā, kas ir viņa dzimtā mēle.”
Seidija nokremšļojās. “Es atvainojos, viņa dzimtā valoda? Vai tad Aleksandrs Lielais nebija tālu atpakaļ zilajā daļā, pirms tūkstošiem gadu? Tu runā tā, it kā Salamandera kungs būtu…”
“Iskandera kungs,” Desžardēns iesaucās. “Izrādi cieņu!”
Kaut kas atausa man atmiņā: Bruklinā Amoss runāja par burvju likumu, kas aizliedz izsaukt dievus — tas likums bija izdots romiešu laikā, un to izsludināja Virslektors… Iskanders. Noteikti taču kāds cits. Varbūt mēs sarunājāmies ar Iskanderu XXVII vai ko tamlīdzīgu.
Vecais vīrs ieskatījās man acīs un nosmaidīja, it kā zinātu, kas man prātā. Viņš pateica vēl kaut ko grieķiski, un Desžardēns pārtulkoja.
“Skolotājs saka, lai jūs nesatraucaties. Jūs nesauks pie atbildības par jūsu ģimenes iepriekšējiem noziegumiem. Vismaz līdz brīdim, kad būsim jūs izpētījuši sīkāk.”
“Oho… paldies,” es teicu.
“Nesmejies par mūsu devību, puika,” Desžardēns brīdināja. “Jūsu tēvs divreiz pārkāpis mūsu vissvarīgāko noteikumu: vispirms pie Kleopatras adatas, kad viņš mēģināja izsaukt dievus un jūsu māte gāja bojā, viņam palīdzēdama. Un tad atkal Britu muzejā, kur jūsu tēvs bija tik neprātīgs, ka izmantoja Rozetas akmeni. Tagad arī jūsu tēvocis ir pazudis.”
“Jūs zināt, kas noticis ar Amosu?” Seidija iesaucās. Desžardēns sarauca pieri. “Vēl ne,” viņš atzina.
“Jums viņš ir jāatrod!” Seidija kliedza. “Vai tad jums nav kaut kādas burvju meklēšanas sistēmas vai…”
“Mēs jau meklējam,” Desžardēns atteica. “Bet par Amosu raizēties jūs nedrīkstat. Jums jāpaliek šeit. Jums nepieciešama… apmācība.”
Man uzmācās aizdomas, ka uz lūpām viņam bija cits vārds, ne tik jauks kā apmācība.
Iskanders mani uzrunāja. Viņa balss izklausījās laipna.
“Skolotājs brīdina, ka Dēmonu dienas sākas rit saullēktā,” Desžardēns tulkoja. “Jums jābūt drošā vietā.”
“Bet mums ir jāatrod tētis!” es izsaucos. “Bīstami dievi ir brīvībā. Mēs redzējām Serketu. Un Setu!”
Pēc šiem vārdiem Iskandera vaigs savilkās drūmāks. Viņš pagriezās un teica Desžardēnam kaut ko, kas izklausījās pēc pavēles. Desžardēns iebilda. Iskanders atkārtoja teikto.
Desžardēnam tas acīm redzami nepatika, bet viņš paklanījās pret savu skolotāju. Tad viņš uzlūkoja mani. “Virslektors vēlas dzirdēt jūsu stāstu.”
Un tā nu es stāstīju, un Seidija iejaucās katru mīļu reizi, kad es apklusu, lai ievilktu elpu. Interesantākais, ka mēs abi nesarunājuši izlaidām vienu un to pašu. Mēs nepieminējām ne Seidijas burvju spējas, ne tikšanos ar ba, kas mani nosauca par valdnieku. Es fiziski nespēju pieminēt tos notikumus. Kad mēģināju par to ierunāties, balss man galvā čukstēja: par to nē. Ciet klusu.
Kad stāsts bija galā, es paskatījos uz Ziu. Viņa neko neteica, bet vēroja mani diezgan satraukta.
Iskanders ar savu spieķi uz pakāpiena uzvilka apli. Gaisā saradās vēl vairāk hieroglifu un aizspurdza projām.
Pēc brīža Desžardēnam sāka zust pacietība. Paspēris soli uz priekšu, viņš nomērīja mūs ar niknu skatu. “Jūs melojat. Tas nevarēja būt Sets. Lai spētu palikt šajā pasaulē, viņam būtu nepieciešams spēcīgs saimniekorganisms, kas viņu uzņemtu. Ļoti stiprs.”
“Klausies, tu,” Seidija izspēra. “Nezinu, kas tie par saimniekorganismiem, bet es redzēju Setu pati savām acīm. Tu taču arī biji Britu muzejā, tā ka to pašu vajadzēja redzēt arī tev. Un ja Kārters viņu redzēja Fēniksā, Arizonā, tad…” Viņa man uzmeta šaubīgu skatu. “Tad viņš varbūt tomēr nav traks.”
“Paldies, māšel,” es nomurmināju, bet Seidija tikai nupat bija iesildījusies.
“Un, runājot par Serketu, arī viņa ir īsta. Mūsu draudzene, mana kaķene, Basteta, gāja bojā, mūs aizsargājot!”
“Tātad,” Desžardēns ledaini noskaldīja, “tu atzīsti, ka esat sadarbojušies ar dieviem. Tas mūsu izmeklēšanu padara daudz vienkāršāku. Basteta nav jūsu draudzene.
Dievi ir vainojami Ēģiptes sabrukumā. Ir aizliegts izsaukt viņu spējas. Burvji ir zvērējuši neļaut dieviem iejaukties mirstīgo pasaulē. Mums ir jāizmanto viss savs spēks, lai stātos tiem pretī.
“Basteta teica, ka jūs esot paranoiķi,” Seidija piebilda.
Burvis sažņaudza dūri, un gaisā iesmaržojās pēc ozona, kā pērkona negaisa laikā. Man matiņi uz spranda sacēlās stāvus gaisā. Zia nostājās mums priekšā, pirms lēcās kas nelabojams.
“Desžardēna kungs,” viņa lūdzoši bilda, “kaut kas dīvains tiešām notika. Kad es sasēju skorpionu dievieti, viņa pārvērtās gandrīz nekavējoties. Es nespēju viņu aizraidīt uz Duātu pat ar visām septiņām lentām. Spēju pārtraukt viņas saikni ar saimniekorganisinu tikai uz neilgu brīdi. Iespējams, tās baumas par citiem izbēgušajiem…”
“Kādiem citiem izbēgušajiem?” es ieprasījos.
Viņa negribīgi uz mani paskatījās. “Pagājušonakt no relikvijām visā pasaulē atbrīvoti citi dievi, daudzi dievi. Kā tāda ķēdes reakcija…”
“Zia!” Desžardēns iesaucās. “Tā ziņa nav domāta svešām ausīm.”
“Paklau,” es teicu, “kungs, ser, lai kas tu būtu, — Basteta mūs brīdināja, ka tā notiks. Viņa teica, ka Sets atbrīvos vēl citus dievus.”
“Skolotāj,” Zia lūdza, “ja Maata kļūst vājāka, ja Sets padarījis haosu spēcīgāku, varbūt tāpēc man neizdevās aizsūtīt Serketu atpakaļ.”
“Muļķības,” Desžardēns teica. “Tu esi stipra, Zia, bet iespējams, ka šajā sadursmē tev pietrūka spēka. Un runājot par šiem abiem, baciļi ir iznīcināmi.”
Zia nosarka. Viņa vērsās pie Iskandera. “Skolotāj, lūdzu. Dod man iespēju ar viņiem strādāt.”
“Tu aizmirsti savu vietu!” Desžardēns iesaucās. “Viņi ir vainīgi un likvidējami.”
Man aizsitās elpa. Paskatījos uz Seidiju. Ja nāktos bēgt un jāskrien atpakaļ pa garo zāli, izredzes bija visai mazas…
Vecais vīrs beidzot pacēla galvu un paskatījās uz Ziu ar patiesu sirsnību. Uz brīdi iedomājos, ka Zia varbūt ir viņa maz-maz-maz-mazmeita vai tamlīdzīgi. Viņš ierunājās grieķu valodā, un Zia zemu paklanījās.
Izskatījās, ka Desžardēns tūlīt uzsprāgs. Aizkaitināts pasitis malā mantijas stērbeles, viņš aizsoļoja aiz troņa.
“Virslektors ļaus Ziai pārbaudīt jūsu spējas,” viņš dusmīgi nošņāca. “Tikmēr es pārbaudīšu, vai tas, ko stāstāt, ir taisnība vai meli. Par meliem jūs tiksiet sodīti.”