Es pagriezos pret Iskanderu un paklanījos tāpat kā Zia. Seidija darīja to pašu.
“Paldies, skolotāj,” es teicu.
Sirmgalvis manī ilgi noskatījās. Man jau atkal uzmācās sajūta, ka viņš lūko ieskatīties man dvēselē — ne jau kā nelabvēlis. Drīzāk raizēdamies. Tad viņš kaut ko nomurmināja, un es sapratu divus vārdus: Nectanebo un ba.
Viņš pavēra plaukstu, no tās izspurdza mirdzoši hieroglifi, kas virpuļoja ap paaugstinājumu. Pēkšņi uzzibsnīja spoža gaisma, un, kad es atguvu redzi, paaugstinājums bija tukšs. Tie abi bija pazuduši.
Zia pagriezās pret mums visai sadrūmusi. “Parādīšu, kur dzīvosiet. No rīta sāksies jūsu pārbaudījums. Noskaidrosim, kādas burvestības jūs zināt un kā tās mākat izmantot.”
īsti nesapratu, ko viņa ar to domāja, un mēs ar Seidiju nervozi saskatījāmies.
“Izklausās jautri,” Seidija ierunājās. “Un ja mēs neizturēsim to pārbaudījumu?”
Zia viņu dzedri nopētīja. “Tas nebūs tāds pārbaudījums, kuru var neizturēt, Seidija Keina. Vai nu pārbaudījumu izturi, vai arī mirsti.”
15 Dievišķa dzimšanas dienas balle
Kārteru aizveda uz citu guļamvietu, tāpēc nezinu, cik saldi viņš gulēja. Bet es ne acu neaizvēru.
Būtu pieticis tikai ar Zias komentāru par pārbaudījuma nokārtošanu vai nāvi, taču arī meiteņu kopmītnes nebūt nebija tik stilīgas kā Amosa savrupmāja. Akmens sienas bija mitras. Pa griestiem lāpu gaismā dejoja baigu ēģiptiešu briesmoņu bildes. Man ierādīja ļodzīgu gultu, un pārējās meitenes, kas šeit bija uz apmācībām — jaunuzņemtās, kā Zia viņas sauca, — bija daudz jaunākas par mani. Tāpēc, kad vecā kopmītņu uzraudze lika iet gulēt, viņas klausīja uz vārda.. Uzraudze novēcināja roku, un lāpas izdzisa. Viņa aizvēra aiz sevis durvis, un es dzirdēju, kā noklikšķ slēdzenes.
I.ieliski. Ieslodzīta bērnudārza pagrabā.
Blenzu tumsā, līdz dzirdēju, ka tās citas šņāc. Neatstājās viena doma: vēlēšanās, ko es nespēju valdīt. Visbeidzot izslīdēju no gultas un uzāvu zābakus.
Aiztaustījos līdz durvīm. Paraustīju durvju kliņķi.
Tās tiešām bija aizslēgtas. Sagribējās tām iespert, bet tad atcerējos, ko Zia izdarīja Kairas lidostas slotu skapī.
Es pieliku plaukstu pie durvīm un nočukstēju: sahad.
Slēdzene noklikšķēja. Durvis atvērās. Noderīgs triks.
Gaiteņi bija tumši un tukši. Izskatījās, ka Pirmajā nomā naktsdzīve nav no rosīgajām. Es lavījos cauri pilsētai uz to pusi, no kuras bijām nākuši, un neredzēju neko citu, kā pāris kobru, kas pārslīdēja pāri ceļam. Pēc pēdējo pāris dienu notikumiem tas mani nemaz nesatrauca. Iedomājos, ka varbūt vajadzētu uzmeklēt Kārteru, bet es nezināju, kurp viņš tika aizvests, un vispār gribēju visu nostrādāt viena pati.
Pēc mūsu pēdējā strīda Ņujorkā es īsti nesapratu, ko jūtu pret savu brāli. Ja iedomājos, ka viņš varētu apskaust manu dzīvi, kamēr pats varēja ceļot pa pasauli kopā ar tēti — nu, piedod! Un viņš uzdrīkstējās nosaukt manu dzīvi par normālu? Jā, labi, man bija pāris draugu skolā, piemēram, Emma un Lizija, bet mana dzīve nepavisam nebija viegla. Ja Kārters sastrādāja ko stulbu vai satika cilvēkus, kas nepatīk, viņš varēja vienkārši doties tālāk! Man bija jāpaliek, kur esmu. Neielaižoties garos skaidrojumos par to, cik dīvaina ir mana dzīve, es nevarēju atbildēt uz tik vienkāršiem jautājumiem kā “Kur ir tavi vecāki?” vai “Ko dara tavi vecāki?” vai pat “No kurienes tu esi?” Es vienmēr biju tā citādā meitene. No jauktās rases; amerikāniete, kas nav amerikāniete; meitene, kurai mamma mirusi; meitene, kuru pametis tētis; meitene, kas nemācēja uzvesties klasē; meitene, kas nespēja koncentrēties mācībām. Pēc kāda laika nākas iemācīties, ka iejukšana pūlī vienkārši nedarbojas.
Ja cilvēki uz mani blenž, es labāk pieraudzīšu, lai ir, uz ko blenzt. Sarkanas šķipsnas matos? Kāpēc ne! Armijas zābaki un skolas forma? Pavisam noteikti. Direktors saka: “Nāksies zvanīt taviem vecākiem, jaunā dāma.” Es saku: “Lai jums veicas.” Kārters nezināja neko par manu dzīvi.
Bet pietiks par to. Svarīgākais, ka šo konkrēto izpēti es izlēmu veikt viena pati un, pāris reižu nomaldījusies, tomēr atradu atpakaļceļu uz Laikmetu zāli.
Tu droši vien gribi zināt, kas man bija padomā? Es pavisam noteikti negribēju vēlreiz satikt ne ļauno monsinjoru, ne baiso, veco Salamandera kungu.
Gribēju redzēt tos attēlus — tos, ko Zia sauca par atmiņām.
Es atvēru bronzas durvis. Izskatījās, ka zāle ir pamesta. Ugunsbumbas pa gaisu nelidinājās. Nekur nemanīja spīdošos hieroglifus. Bet starp kolonnām joprojām mirguļoja attēli, izgaismodami zāli dažādās krāsās.
Es paspēru pāris nervozu soļu.
Es gribēju vēlreiz redzēt Dievu laikmetu. Kaut kas tajos attēlos mani satrauca pirmajā reizē, kad gājām cauri zālei. Es zinu, Kārters domāja, ka es esmu ieslīgusi bīstamā transā, un Zia brīdināja, ka tie attēli atmiekšķēšot man smadzenes, bet radās sajūta, ka viņa tikai cenšas mani iebiedēt. Es jutu saikni ar tiem attēliem, it kā tur slēptos atbilde — svarīga, man nepieciešama.
Nokāpu no paklāja un tuvojos zeltainās gaismas aizkaram. Es redzēju vēja dzītas smilšu kāpas, negaisa mākoņus savelkamies debesīs, Nīlā peldošus krokodilus. Es redzēju zāli, pilnu ar cilvēkiem. Es pieskāros attēlam.
Un pēkšņi es atrados dievu pilī.
Milzīgi radījumi ņudzēja visapkārt, pārvērzdamies no cilvēkiem dzīvniekos un jaudīgos enerģijas laukos. Telpas vidū stāvēja tronis, un tajā sēdēja liels, muskuļots, greznā melnā tērpā ģērbies afrikānis, no vaiga izskatīgs un ar siltu skatienu. Rokas izskatījās tik stipras, ka ar tādām varētu skaldīt akmeņus.
Pārējie dievi visapkārt baudīja svinības. Skanēja mūzika — tik skaļa, ka trīcēja gaiss. Viņam blakus stāvēja skaista sieviete baltā tērpā, vēders bija izspiedies, it kā viņa būtu pāris mēnešu stāvoklī. Sievietes aprises noraustījās: dažbrīd šķita, ka viņai ir krāsaini spārni. Tad viņa pagriezās šurp, un man aizrāvās elpa. Viņai bija manas mammas seja.
Neizskatījās, ka viņa mani redz. Vispār neviens no dieviem mani nemanīja līdz brīdim, kad man aiz muguras atskanēja balss: “Vai tu esi spoks?”
Apcirtusies ieraudzīju izskatīgu, apmēram sešpadsmit gadu vecu puisi melnā. Āda viņam bija gaiša, bet acis brūnas tāpat kā vīram, kas sēdēja tronī. Viņa melnie mati bija gari un sabužināti — diezgan mežonīgi, bet man tas patika. Puisis piešķieba galvu, un es beidzot atjēdzos, ka viņš man bija uzdevis jautājumu.
Centos izgudrot, ko teikt. Piedodiet? Sveiki? Preci mani? Jebkas būtu noderējis. Bet spēju tikai pakratīt galvu.
“Tātad neesi spoks?” viņš teica. “Varbūt baV’ Viņš pamāja uz troņa pusi. “Skaties, bet neiejaucies.”
Uz troni skatīties pēkšņi nemaz tik ļoti nekārojās, bet puisis melnā izgaisa pustumsā un pazuda, un nu vairs nekas nenovērsa uzmanību.
“Izīda,” bilda troni sēdošais vīrietis.
Sieviete stāvokli viņu uzlūkoja un pasmaidīja. “Mans kungs, Ozīris. Daudz laimes dzimšanas dienā!”
“Paldies, mīļā. Un drīz mēs svinēsim mana dēla, varenā Hora dzimšanu! Viņa jaunā inkarnācija būs līdz šim varenākā. Viņš pasaulē nesīs mieru un labklājību.” Izīda saņēma vīra roku. Mūzika turpināja skanēt, dievi svinēja, un gaiss virmoja kā dejā.
Pēkšņi atvērās pils durvis. Karsts vējš nošūpoja lāpu liesmas.
Zālē ienāca vīrietis — garš un spēcīgs, gandrīz kā Ozlrisa dvīņubrālis, bet āda viņam bija tumši sarkana, mugurā drēbes asins krāsā, un viņam bija smaila bārda. Viņš izskatījās pēc cilvēka, tikai ne tad, kad smaidīja. Tad viņa zobi pārvērtās ilkņos, seja pārvērtās — pa pusei cilvēka, pa pusei vilka seja. Ar pūlēm novaldījos, lai neiekliegtos, jo to seju es biju redzējusi.