Dejas pierima. Mūzika apklusa.
Ozīriss piecēlās no troņa. “Set,” viņš draudīgi noprasīja, “kāpēc nāc?”
Sets iesmējās, un saspringums telpā atslāba. Par spīti ļaunīgajām acīm, smiekli viņam bija brīnišķīgi — nemaz nelīdzinājās šaušalīgajam troksnim Britu muzejā. Tie bija bezrūpīgi un draudzīgi, it kā viņš nedomātu neko ļaunu.
“Ierados svinēt sava brāļa dzimšanas dienu!” viņš paziņoja. “Un esmu atvedis prieku.”
Viņš pamāja uz durvīm. Ienāca četri milzīgi viri ar vilku galvām, nesdami dārgakmeņiem rotātu zelta zārku.
Man sirds iepukstējās straujāk. Zārks bija tas pats, kurā Sets ieslodzīja manu tēti Britu muzejā.
Nē! Es gribēju kliegt. Netici viņam!
Bet sanākušie dievi dvesa vien, apbrīnojot zārku, kas bija rotāts ar hieroglifiem zeltā un sarkanā, un apdarināts ar rubīniem un opāliem. Vilku vīri nolika kasti zemē, un es redzēju, ka tai nav vāka. Kastes iekšpuse bija izklāta ar melnu linu.
“Šī guļamkaste,” Sets paziņoja, “ir manu labāko mākslinieku darinājums, un tās izgatavošanā izmantoti paši dārgākie materiāli. Tās vērtība nav izmērāma. Ja dievs tajā guļ kaut vai tikai vienu nakti, desmitkārt pieņemas spēkā! Paša gudrība viņu nekad nevils. Viņa spēks nekad nemazināsies. Tā ir dāvana,” — viņš uzsmaidīja Ozīrisam — “vienigajam dievam, kas tajā perfekti ietilpst!”
Es nebūtu pirmā stājusies rindā, bet dievi metās kastei klāt. Viņi stūma cits citu malā, lai tiktu pie zelta zārka. Dažs tajā ierāpās, bet bija par īsu. Citi atkal — daudz par lielu. Neveicās arī tiem, kas izmēģinājās visos veidolos. Burvju kaste par viņiem it kā smējās. Dievi dusmojās un purpināja, un grūda cits citu malā, lai izmēģinātu veiksmi.
Uzlūkojis Ozīrisu, Sets labsirdīgi iesmējās. “Nu, brāl, pagaidām mums uzvarētāja nav. Vai pamēģināsi? Tikai labākie no dieviem spēj to paveikt.”
Ozīrisam iemirdzējās acis. Acīmredzot nekāds prāta dievs viņš nebija, jo bija pilnībā pārņemts ar kastes skaistumu.Visi pārējie dievi cerīgi vērās šurp, un es nojautu, ko viņš domā: ja viņš ietilptu kastē, tā būtu lieliska dzimšanas dienas dāvana. Pat gaviļnieka ļaunajam brālim Setam būtu jāatzlst patiesais dievu valdnieks.
Vienīgi Izīda šķita satraukusies. Viņa uzlika roku vīram uz pleca. “Nedari to, mans kungs. Sets nenes dāvanas.”
“Es jūtos aizvainots!” Sets izklausījās patiesi aizskarts. “Vai es nevaru svinēt sava brāļa dzimšanas dienu? Vai mēs esam tik attālinājušies, ka es pat nevaru atvainoties valdniekam?”
Ozīriss uzsmaidīja Izīdai. “Dārgā, tā ir tikai spēle. Tev nav no kā bīties.”
Viņš piecēlās no troņa. Dievi aplaudēja, kad viņš tuvojās kastei.
“Visi klanieties Ozīrisam!” Sets iesaucās.
Dievu valdnieks iesēdās kastē un, kad paskatījās uz manu pusi, uz īsu brīdi viņam bija mana tēva seja.
Nē\ Es vēlreiz nodomāju. Nedari to\
Bet Ozīriss nogūlās. Zārks derēja kā uzliets.
Dievi uzgavilēja, bet, pirms Ozīriss paguva piecelties, Sets sasita plaukstas. Virs kastes parādījās zelta vāks un ar skaļu troksni uzkrita tai virsū.
Ozīriss dusmās iekliedzās, bet kliedzieni skanēja apslāpēti.
Vākam priekšā aizslēdzās slēdzenes. Citi dievi metās uz priekšu, lai iejauktos, — atkal uzradās pat tas puisis, ko satiku iepriekš, — bet Sets bija ātrāks. Viņš piecirta kāju tik stipri, ka akmens grīda notrīcēja. Dievi paklupa cits pār citu kā domino kauliņi. Vilku vīri izvilka savus šķēpus, un dievi bailēs atkāpās.
Sets izteica burvju vārdu, un gaisā parādījās milzīgs katls, kurā kaut kas vārījās. Tas apgāzās un pāri zārkam izlēja kausētu svinu, aizsprostojot to ciet un, visticamāk, uzkarsējot zārka iekšieni līdz tūkstoš grādiem.
“Nelieti!” Izīda iekliedzās. Viņa tuvojās Setam un sāka skaitīt lāstu, bet tas pacēla roku. Izīda pacēlās virs grīdas un ar rokām skrāpēja sev seju. Viņas lūpas bija sakniebtas kā cīņā ar neredzamu žņaudzēju.
“Ne šodien, jaukā Izīda,” Sets nomurrāja. “Šodien es esmu valdnieks. Un tavs bērns nekad nepiedzims!”
Pēkšņi no pūļa izskrēja cita dieviete — slaika sieviete zilā tērpā. “Vīrs, nē!”
Viņa nogrūda Setu gar zemi, un viņš uz brīdi izlaida grožus no rokām. Izīda nokrita uz grīdas un strauji ievilka elpu. Otrā dieviete iesaucās: “Bēdz!”
Izīda pietrūkusies metās skriešus.
Sets piecēlās kājās. Man likās, viņš sitīs dievietei zilajā kleitā, bet Sets tikai nošņācās. “Stulbā sieva! Kura pusē tu esi?”
Viņš vēlreiz piesita kāju, un zeltītais zārks ieslīga grīdā.
Sets dzinās pakaļ Izīdai. Pie pils robežas Izīda pārvērtās mazputniņā un aizlaidās. Sets izšāva dēmona spārnus un metās viņai pakaļ.
Tad pēkšņi es biju tas putns. Es biju Izīda, kas izmisīgi lidoja pāri Nīlai, jutu Setu aiz muguras — tuvojamies. Tuvojamies.
Tev jāizbēg, Izīdas balss skanēja man galvā. Atrieb Ozirisu. Kronē Horu par valdnieku!
Brīdī, kad man likās, ka sirds nupat pārsprāgs, es sajutu roku sev uz pleca. Attēli pagaisa.
Vecais skolotājs Iskanders stāvēja man blakus ar raižpilnu vaigu. Mirdzoši hieroglifi dejoja viņam apkārt.
“Piedod, ka iejaucos,” viņš ierunājās nevainojamā angļu valodā. “Bet tu gandrīz nomiri.”
Tad man kājas sagrīļojās, un es zaudēju samaņu.
Kad atmodos, biju saritinājusies pie Iskandera kājām uz pakāpiena pie tukšā troņa. Mēs zālē bijām vieni paši, un tā bija tumša, spīdinājās vien hieroglifi, kas virpuļoja visapkārt.
“Esi sveicināta atpakaļ,” viņš teica. “Tev laimējies, ka izdzīvoji.”
Par to es drusku šaubījos. Sajūta bija tāda, ka galva būtu vārīta eļļā.
“Atvainojos,” es teicu. “Es negribēju…”
“Skatīties uz attēliem? Un tomēr tu to darīji. Tavs ba pameta ķermeni un iegāja pagātnē. Vai tevi neviens nebrīdināja?”
“Brīdināja,” es atzinu. “Bet… tie attēli mani pievilka.” “Mmm.” Iskanders skatījās tālumā, kā atcerēdamies kaut ko no seniem laikiem. “Tiem ir grūti pretoties.”
“Jūs runājat nevainojamā angļu valodā,” es ieminējos.
Iskanders pasmaidīja. “Kā tu zini, ka es runāju angliski? Varbūt tu runā grieķiski.”
Es cerēju, ka viņš joko, bet kas to lai zina. Viņš šķita tik vārs un laipns, un tomēr… bija sajūta, ka sēžu blakus atomreaktoram. Bija sajūta, ka viņā slēpjas vairāk briesmu, nekā es gribēju zināt.
“Jūs taču neesat tik vecs?” es jautāju. “Es domāju — tik vecs, lai atcerētos Ptolemaja laikus?”
“Es esmu tieši tik vecs, mana dārgā. Es piedzimu Kleopatras VII valdīšanas laikā.”
“Nu, piedodiet.”
“Goda vārds. Man nācās pieredzēt Ēģiptes pēdējās dienas, pirms tā muļķa valdniece atdeva mūsu valsti romiešiem. Es biju pēdējais burvis, kas izgāja apmācību, pirms Dzīvības mājai nācās noiet pagrīdē. Zudībā aizgāja daudzi no mūsu vērtīgākajiem noslēpumiem, ieskaitot burvestības, ko mans skolotājs izmantoja, lai paildzinātu manu mūžu. Burvji arī mūsdienās dzīvo ilgi — dažkārt pat gadsimtiem ilgi —, bet es esmu dzīvojis jau divas tūkstošgades.”
“Tad tu esi nemirstīgs?”
Smiekls pārgāja kāsā. Sakņupis viņš piegrūda plaukstu pie mutes. Es gribēju viņam palīdzēt, bet nezināju — kā. Spīdošie hieroglifi visapkārt nomirgojuši apdzisa.