Beidzot klepus rimās.
Viņš ievilka elpu. “Ne tuvu nemirstīgs, mīļā. Īstenībā…” Balss noklusa. “Bet tas nav svarīgi. Ko tu redzēji savā vīzijā?”
Droši vien vajadzēja klusēt. Es negribēju, lai mani pārvērš par kukaini tāpēc, ka esmu pārkāpusi kaut kādus noteikumus, un tas, ko redzēju, mani pārbiedēja — it īpaši, kad pārvērtos mazputniņā. Bet bija grūti turēties pretī Iskandera laipnībai. Es viņam visu izstāstīju. Nu, gandrīz visu. Noklusēju par smuko puisi, un jā, es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet man bija kauns. Nospriedu, ka pa daļai vainojama mana trakā iztēle, jo seno ēģiptiešu dievi nevarēja būt tik izskatīgi.
Iskanders brīdi sēdēja, sizdams spieķi pret pakāpieniem. “Tu redzēji ļoti senus notikumus, Seidij: kā Sets ar varu pārņēma Ēģiptes troni. Viņš paslēpa Ozīrisa zārku, un Izīda pārmeklēja visu pasauli, lai to atrastu.”
“Tad viņa to atguva?”
“Ne gluži. Ozīriss tika atdzīvināts — bet tikai mirušo pasaulē. Viņš kļuva par mirušo valdnieku. Kad viņu dēls Hors bija liels, viņš izaicināja Setu uz cīņu par Ēģiptes troni un pēc daudzām sīvām kaujām viņu uzveica. Tāpēc Horu sauca par Atriebēju. Kā es teicu — sens stāsts, bet tāds, ko dievi laika gaitā atkārtojuši ne reizi vien.”
“Atkārtojuši?”
“Dievi klausa ieradumam. Zināmā mērā viņi ir ļoti paredzami: vienas un tās pašas nesaskaņas un greizsirdība uznirst atkal un atkal. Mainās vienīgi notikumu vieta un saimniekorganismi.”
Atkal tas pats vārds: saimniekorganisms. Es iedomājos to nabadzīti Ņujorkas muzejā, kas bija pārvērtusies Serketā.
“Manā vīzijā,” es teicu, “Izīda un Ozīriss bija precējušies. Hors grasījās dzimt kā viņu dēls. Bet citā stāstā, ko man stāstīja Kārters, viņi visi trīs bija brāļi un māsa, debesu dievietes bērni.”
“Jā,” Iskanders piekrita. “Kāds, kam dievu būtība ir sveša, to sauktu par neizdibināmību. Viņi nespēj staigāt pa zemes virsu savā patiesajā veidolā — katrā ziņā ne ilgāk kā pāris brīžu. Viņiem ir nepieciešami saimniekorganismi.”
“Tu runā par cilvēkiem.”
“Vai spēcīgi priekšmeti, tādi kā statujas, talismani, pieminekļi, tie vai citi mašīnu modeļi. Bet viņi dod priekšroku cilvēkiem. Redzi, dieviem ir brīnumainas spējas, bet tikai cilvēki ir radoši. Cilvēkiem piemīt spēja mainīt vēsturi, nevis to tikai atkārtot. Cilvēki spēj… kā jūs to mūsdienās sakāt… domāt platāk.”
“Plašāk,” es izlaboju.
“Jā. Cilvēka radošā gara un dievu spēka apvienojums var būt diezgan vilinošs. Katrā ziņā, kad Ozīriss un Izīda pirmo reizi staigāja pa zemes virsu, viņu saimniekorganismi bija brālis un māsa. Bet mirstīgie saimniekorganismi nav mūžīgi. Tie mirst vai novalkājas. Vēlāk Ozīriss un Izīda iemiesojās jaunos veidolos — cilvēkos, kas bija vīrs un sieva. Hors, kas iepriekšējā dzīvē bija viņu brālis, piedzima no jauna kā viņu dēls.”
“Sarežģīti,” es teicu. “Un tā kā pretīgi.”
Iskanders paraustīja plecus. “Dievi nedomā par attiecībām kā mēs, cilvēki. Viņiem saimniekorganisms ir kā cita drēbju kārta. Tāpēc jau senlaiku mīti šķiet tik samezgloti. Dažreiz dievi ir aprakstīti kā precēts pāris, brāļi un māsas vai vecāki un bērni, un tas ir atkarīgs no viņu saimniekorganismiem. Faraonu dēvēja par dzīvo dievu. Ēģiptologi tos uzskata par mītiem, bet īstenībā daudzos gadījumos tā arī bija. Varenākie faraoni kļuva par dievu — lielākoties Hora — saimniekorganismiem. Viņš tiem deva spēku un gudrību un ļāva tiem izveidot Ēģipti par varenu impēriju.”
“Bet tas taču ir labi, vai ne? Kāpēc ir aizliegts uzņemt sevī dievu?”
Iskandera seja satumsa. “Dievu vēlmes nesaskan ar tām, ko lolo cilvēki, Seidij. Viņi var pārmākt savu saimniekorganismu un tiešā nozīmē izdedzināt to no iekšpuses. Tāpēc daudzi saimniekorganismi mirst jauni. Tutanhamons, nabaga zēns, nomira deviņpadsmit gadu vecumā. Ar Kleopatru VII bija vēl ļaunāk — viņa mēģināja iemiesot Izīdu, bet nezināja, kā to panākt, un tas laupīja viņai prātu. Sendienās Dzīvības māja mācīja lietot dievišķo maģiju. Jaunuzņemtie varēja mācīties no Hora, Izīdas, Sehmetas vai daudziem citiem dieviem un ieprasties vadīt viņu enerģiju. Tolaik mums bija daudz vairāk jaunuzņemto.”
Iskanders aplaida skatu visapkārt, tukšo zāli it kā iztēlodamies pilnu ar burvjiem. “Daži lietpratēji spēja izsaukt dievus uz noteiktu laiku. Citi mēģināja iemiesot viņu garus… kā nu kuro reizi izdevās. Galvenais mērķis bija kļūt par dieva aci —mirstīgas un nemirstīgas dvēseles ideālu kopību. Tikai retajam tas izdevās. Pat ne faraoniem, kas bija dzimuši ar šīm spējām. Daudzus šie centieni iedzina kapā.” Viņš parādīja man savu plaukstu — tik dziļu dzīvības līniju redzēju pirmoreiz. “Kad Ēģipte beidzot nonāca Romas jūgā, mēs — es — sapratu, ka cilvēcei, mūsu valdniekiem, pat visspēcīgākajiem burvjiem trūkst pietiekami stipras gribas, lai valdītu dievu spēkus. Vienīgie, kas to spēja…” Viņa balss apslāpa. “Kas?”
“Nekas, mīļā. Es kļūstu pļāpīgs. Veca vīra vājība.”
“Tu runā par faraonu asinīm, vai ne?”
Iskanders ieskatījās man acīs. Viņa paša acis vairs neizskatījās aizmiglotas. Tās tīri vai dedzināja. “Tu nu gan esi dūšīga meiča. Līdzinies mātei.”
Man atkrita žoklis. “Jūs viņu pazināt?”
“Protams. Viņa tika šeit apmācīta, tāpat kā tavs tēvs. Tava māte… viņa bija ne vien lieliska zinātniece, bet arī apdāvināta pareģe. Tā ir viena no maģijas grūtākajām nozarēm, un viņa bija pirmā pēc daudziem gadsimtiem, kam piemita šādas spējas.”
“Spēja pareģot?”
“Redzēt nākotni. Tas ir ļoti sarežģīti, un redzējums nekad nav pilnīgi precīzs, bet viņa saredzēja šo to, kas lika griezties pēc padoma… neierastās instancēs. Šo to, kas lika pat šim vecajam vīram apšaubīt sen iedibinātas patiesības…”
Viņš jau atkal ieslīga atmiņu pasaulē, un es vai lecu gaisā, kad tā izdarījās mani vecvecāki, bet, kad tāpat izdarījās visuspēcīgs burvis, kura rīcībā bija svarīga informācija, es biju gatava vai zemes spert gaisā.
“Iskander?”Viņš pārsteigts paskatījās, it kā būtu aizmirsis, ka esmu tepat. “Piedod, Seidij. Ko es gribēju teikt: tev priekšā grūts ceļš, bet tagad esmu pārliecināts, ka tieši tas ceļš tev ejams mūsu visu labā. Brālim būs nepieciešams tavs padoms.”
Man sanāca smiekli. “Kārteram nepieciešams padoms? Kādā ziņā? Par kādu ceļu tu runā?”
“Visam savs laiks. Soli pa solim.”
Tipiska pieaugušo atbilde. Centos savaldīt dusmas. “Un ja nu man pašai būs nepieciešams padoms?”
“Zia,” viņš nevilcinoties izspēra. “Viņa ir mana labākā skolniece un gudra. Kad pienāks īstais brīdis, viņa zinās, kā tev palīdzēt.”
“Nūja,” es mazliet vīlusies teicu. “Zia.”
“Pagaidām tev jāatpūšas, mīļā. Un šķiet, ka arī es beidzot varu doties pie miera.” Viņš izklausījās skumjš, bet atvieglots. Nesapratu, par ko viņš runā, bet man netika dota izdevība apjautāties.
“Žēl, ka pazināmies tik neilgu laiku,” viņš sacīja. “Dusi saldi, Seidija Keina.”
“Bet…”
Iskanders pieskārās manai pierei. Un es iekritu dziļā miegā.
16 Kā Zia palika bez uzacīm
Pamodos no ledainas ūdens šalts sejā.
“Seidij, celies,” Zia mudināja.
“Ak, Dievs!” es iesaucos. “Vai tiešām citādi nevarēja?”