“Nē,” bilda Zia.
Gribējās viņu nožņaugt, taču par nelaimi biju cauri slapja, trīcēju pie visām miesām un apjukusi. Cik ilgi biju gulējusi? Likās, tikai dažas minūtes, taču guļamtelpa bija tukša. Visas gultas saklātas. Meitenes droši vien jau devušās uz rīta nodarbībām.
Zia pasvieda man dvieli un tīras linu drēbes. “Satiksimies ar Kārteru mazgājamajā telpā.”
“Es jau tikko nomazgājos, tā ka lielais paldies, bet man vajag kārtīgas brokastis.”
“Mazgāšanās sagatavo tevi maģijai.” Zia uzkāra plecā burvju piederumu somu un atlocīja garu, melnu nūju, ko bija vicinājusi Ņujorkā. “Ja paliksi dzīva, varbūt dabūsi arī brokastis.”
Man bija apnicis klausīties par to, ka es varētu dabūt galu, tomēr apģērbos un devos viņai nopakaļ, laukā.
Pēc kārtējā nebeidzamu tuneļu labirinta mēs iznācām istabā, kur dārdēja ūdenskritums. Istabai nebija griestu, vien šahta virs galvas, kas, šķiet, bezgalīgi stiepās uz augšu. No tumsas gāzās ūdens strūkla, kas apšļāca tā putnagalvas dieva piecus metrus augsto statuju. Kā viņu tur sauca — Tops? Nē, Tots. Ūdens krita pār viņa galvu, satecēja plaukstās un izšļācās baseinā.
Kārters stāvēja pie strūklakas. Viņš bija ģērbies lina drēbēs, pār plecu pārlicis tēta darba somu, bet uz muguras piesprādzējis zobenu. Mati savēlušies, it kā viņš būtu slikti gulējis. Viņu vismaz neviens nebija aplējis ar ledainu ūdeni. Ieraugot viņu, mani pārņēma savāds atvieglojums. Iedomājos, ko vakar sacīja Iskanders: brālim vajadzēs tava padoma.
“Kas ir?” Kārters noprasīja. “Tu uz mani dīvaini blenz.”
“Nekas,” es attraucu. “Kā gulēji?”
“Slikti. Es… es tev vēlāk pastāstīšu.”
Vai man tikai tā likās, vai arī viņš Ziai veltīja drūmu skatienu? Hmm, kādas nedienas mīlas frontē starp mis Burvīgo un brāli? Domās piefiksēju, ka vajadzēs viņu izprašņāt, kad atkal būsim vieni.
Zia piegāja pie tuvējā skapja. Viņa izņēma divas māla krūzes, iemērca tās strūklakā, tad pasniedza mums. “Dzeriet.”
Es paskatījos uz Kārteru. “Tikai pēc tevis.”
“Tas ir tikai ūdens,” Zia mani drošināja, “taču attīrījies saskarsmē ar Totu. Palīdzēs koncentrēties.”
Es nesapratu, kā statuja varētu attīrīt ūdeni. Tad es atcerējos Iskandera vārdus — ka dievi varot iemiesoties it visā.
Es padzēros un uzreiz jutos iemalkojusi kārtīgu krūzi omes stiprās tējas. Galvā virmoja domas. Redze saasinājās. Es sajutos tik hiperaktīva, ka gandrīz aizmirsu par košļājamo gumiju — gandrīz.
Kārters iemalkoja no krūzes. “Oho!”
“Tagad tetovējumi,” Zia paziņoja.
“Ideāli!” es iesaucos.
“Uz mēles,” viņa piebilda.
“Kā, lūdzu?”
Zia izbāza mēli. Pašā vidū zils hieroglifs.
“Ā i Āta,” viņa centās izteikt ar izkārtu mēli. Taču tad apjauta savu kļūdu un ierāva mēli atpakaļ. “Tā ir Maata “kārtības un harmonijas” simbols. Tas jums palīdzēs skaidri izrunāt burvju vārdus. Viena kļūda, sakot burvestību…”
“Ļauj minēt,” es pārtraucu. “Mēs būsim pagalam.”
No savas kunstkameras Zia izvilka smalku otiņu un trauciņu ar zilu krāsu. “Tas nesāp un nav uz mūžu.”
“Kā garšo?” Kārters prasīja.
Zia pasmaidīja. “Izbāz mēli.”
Atbilde uz Kārtera jautājumu bija tāda, ka tetovējums garšoja pēc svilstošām auto riepām.
“Pē” es izspļāvu strūklakā zilu “kārtības un harmonijas” picku. “Lai paliek tās brokastis. Apetīte pagalam.”
Zia izvilka no skapja ādas somu. “Kārteram atļauts paturēt jūsu tēva burvju rīkus, turklāt viņš dabūs jaunu zizli un nūjiņu. Vispār nūjiņa ir aizsardzībai, bet zizlis uzbrukumam, kaut gan, Karter, varbūt tev labpatiks izmantot savu kopēšu.”
“Kopēšur
“Līko zobenu,” Zia atbildēja. “Tas ir faraonu sardzes iecienīts ierocis. To var izmantot cīņas maģijā. Bet Seidijai gan vajadzēs pilnu komplektu.”
“Un kāpēc tad viņš dabūja tēta komplektu?” es protestēju.
“Viņš ir vecākais,” viņa atbildēja, it kā tas visu izskaidrotu. Tipiski.
Zia pasvieda man ādas somu. Tur bija ziloņkaula nūjiņa, zizlis, kas acīmredzot pārveidojās par cīņas nūju, papīrs, tintes komplekts, auklas gabals un brīnišķīgs vaska pikucis. Es vai plīsu no sajūsmas.
“Un kur tad mazais vaska vīrelis?” es jautāju. “Es gribu Mīklas čali.”
“Ja tu runā par statueti, tā tev pašai jāizgatavo. Ja tev piemitīs prasmes, tu iemācīsies visu paveikt saviem spēkiem. Vēlāk noteiksim jūsu specializāciju.”
“Specializāciju?” Kārters jautāja. “Tāpat kā Nektanebo, kurš specializējās figūriņās?”
Zia pamāja. “Nektanebo bija ārkārtīgi apdāvināts figūriņu mags. Viņš spēja izgatavot šabti, kas bija tik dzīvīgs, ka to varēja noturēt par cilvēku. Neviens nav bijis izcilāks figūriņu… ja nu vienīgi Iskanders. Taču ir daudzas citas jomas: dziednieks, amuletu izgatavotājs, dzīvnieku vārdotājs, elementālists, cīņas burvis, nekromants.”
“Zintnieks?” es jautāju.
Zia uz mani ziņkāri paskatījās, “jā, kaut gan tas ir visai liels retums. Kādēļ tu…”
Es nokremšļojos. “Kā tad lai mēs zinām savu specializāciju?”
“Tas drīz taps skaidrs,” Zia solīja, “taču labs burvis zina mazliet no visa, tādēļ sāksim ar pašiem pamatiem. Iesim uz bibliotēku.”
Pirmā noma bibliotēka bija tāda pati kā Amosam, taču simtreiz lielāka: ar apaļām telpām, kur, šķiet, kā medus kārēs rindojās nebeidzami plaukti, kas atgādināja pasaulē lielāko bišu stropu. Māla šabti statujas te uzradās, te nozuda, atnesdamas ruļļu kārbas, un pagaisa, taču nevienu citu cilvēku mēs neredzējām.
Zia pieveda mūs pie koka galda un izklāja garu, baltu papirusa rulli. Viņa paņēma irbuli un iemērca to tintē.
“Ēģiptiešu vārds šešs nozīmē skrīveris vai rakstnieks, taču tas var būt arī burvis. Tas tādēļ, ka maģija pašos pamatos vārdus vērš par īstenību. Jūs radīsiet papirusa rulli. Izmantojot savu maģiju, jūs uz papīra uzrakstītajiem vārdiem piešķirsiet spēku. Izrunāti šie vārdi atbrīvos maģiju.”
Viņa pasniedza Kārteram irbuli.
“Es nesaprotu,” viņš iebilda.
“Vienkāršu vārdu,” viņa mudināja. “Tas var būt jebkas.”
“Angliski?”
Zia novaikstījās. “Ja nu citādi nevar. Visas valodas darbojas, taču vislabāk — hieroglifi. Tie ir radīšanas, maģijas un Maatas valoda. Tikai esi uzmanīgs.”
Pirms viņa paspēja izskaidrot, Kārters uzzīmēja vienkāršu putna hieroglifu.
Bilde sakustējās, atlupa no papirusa un aizlidoja. Promceļā tā notašķīja Kārtera galvu ar hieroglifiskiem izkārnījumiem. Nespēju valdīt smieklus, skatoties uz Kārtera sejas izteiksmi.
“Iesācēja kļūda,” Zia nosacīja, nozibinājusi acis, lai ciešu klusu. “Ja izmanto simbolu, ar ko apzīmē kaul ko dzīvu, labāk to uzrakstīt tikai daļēji: atstāt bez spārna vai kājām. Citādāk tava maģija var to atdzīvināt.”
“Un likt uzkakāt radītājam,” Kārters nopūtās, noslaucīdams matus ar papirusa strēmeli. “Tāpēc tēta vaska statuetei, Mīklas'čalim, nav kāju, vai ne?”
“Princips tas pats,” apstiprināja Zia. “Pamēģini vēl-
»
reiz.
Kārters paskatījās uz Zias zizli, kas bija klāts hieroglifiem. Viņš izvēlējās vispamanāmāko un pārzīmēja to uz papirusa — uguns simbolu.
Vai, vai, es nodomāju. Taču vārds neatdzīvojās, kas gan būtu bijis visai aizraujoši. Tas vienkārši izšķīda.
“Turpini,” Zia mudināja.
“Kāpēc es esmu tik noguris?” Kārters brīnījās.