“Burvis sāk dueli, pilns maģijas. Līdzīgi kā cilvēks, kurš jūt sātu pēc kārtīgas maltītes…”
“Ko es tā arī neesmu dabūjusi,” es atcerējos.
“Katru reizi, kad liec lietā maģiju,” Zia turpināja, “tu iztērē enerģiju. Tu vari paņemt enerģiju no sevis, taču tev jāapzinās savas iespējas. Citādi sevi pārmocīsi vai, vēl ļaunāk…”
Es norīstījusies paskatījos uz savu kūpošo nūju. “Cik ļauni?”
“Tu varētu burtiski sadegt.”
Es vilcinājos, domādama, kā formulēt savu nākamo jautājumu, neatklājot pārāk daudz. “Bet es esmu izmantojusi maģiju arī agrāk. Dažkārt tā mani neiztukšo. Kā-
-5»
pec?
Zia noņēma no kakla amuletu. Viņa pasvieda to gaisā, un tas mirklī pārvērtās milzīgā maitu lijā. Lielais melnais putns planēja pār drupām. Tiklīdz tas bija prom no redzesloka, Zia pastiepa roku, un amulets uzradās viņas plaukstā.
“Maģiju var paņemt no daudziem avotiem,” viņa teica. “To var glabāt ruļļos, nūjiņās, zižļos. īpaši spēcīgi ir amuleti. Maģiju var paņemt arī tieši no Maatas, izmantojot Dievišķos vārdus, taču tas ir sarežģīti. Vai arī,” viņa cieši ieskatījās man acīs, “to var izsaukt no dieviem.”
“Kāpēc tu skaties uz mani?” es noprasīju. “Es nekādus dievus nesaucu. Šķiet, ka tie vienkārši atrod mani!”
Viņa aplika savu kaklarotu, taču neko neteica.
“Pagaidi,” Kārters ierunājās. “Tu apgalvoji, ka šī vieta mūsu dzimtai bijusi svēta.”
“Tā bija,” Zia apstiprināja.
“Bet vai tad te…” Kārters sarauca pieri. “Vai te nenotika faraonu gadskārtējie svētki vai kas tamlīdzīgs?” “Taisnība,” viņa atsaucās. “Faraons devās procesijā no Kārnākās uz Luksoru. Viņš iegāja templī un saplūda ar dieviem. Dažkārt tā bija tikai ceremonija. Bet dažkārt tādi vareni faraoni kā Ramzess…” Zia pamāja uz vienu no pusbrukušajām statujām.
“Viņos patiešām iemiesojās dievi,” es pārtraucu, atcerēdamās, ko bija teicis Iskanders.
Zia samiedza acis. “Un tomēr jūs apgalvojat, ka neko nezināt par savas ģimenes pagātni.”
“Mirklīti,” Kārters iebilda. “Tu gribi teikt, ka mēs esam rados ar…”
“Dievi rūpīgi izvēlas cilvēkus, kuros iemiesoties,” Zia teica. “Viņi vienmēr dod priekšroku faraonu asinīm. Ja burvī rit divu karalisko ģimeņu asinis…”
Fs pārmiju skatienus ar Kārteru. Atminējos, ko bija teikusi Basteta: “Jūsu ģimene ir dzimusi maģijai.” Bet Amoss mums bija pastāstījis, ka mūsu ģimenei gan pa mātes, gan pa tēva līniju bijušas sarežģītas attiecības ar dieviem un ka mēs ar Kārteru esot visvarenākie bērni, kādi dzimuši pēdējos gadsimtos. Mani pārņēma slikta nojausma kā kņudinoša sega, kas kož ādā.
“Mūsu vecāki pārstāvēja dažādas karaliskās dzimtas,” es teicu. “Tētis… viņš droši vien ir Narmera, pirmā faraona, pēctecis. Es taču teicu, ka viņš izskatījās kā tajā bildē!”
“Tas nav iespējams,” Kārters teica. “Tas notika pirms pieciem tūkstošiem gadu.” Taču bija redzams, ka galvā viņam joņo domas. “Tad Fausti…” Viņš pagriezās pret Ziu. “Ramzess Lielais uzcēla šo pagalmu. Tu gribi teikt, ka mammas ģimene ir viņa pēcteči?”
Zia nopūtās. “Tikai nesakiet, ka vecāki to no jums slēpa. Kādēļ tad, jūsuprāt, jūs mums esat tik bīstami?” “Tu domā, ka mūsos iemiesojušies dievi,” es teicu, galīgi apstulbusi. “Par to tu uztraucies. Tikai tāpēc, ka mūsu vecvecvecvecvec…. vecvecāki kaut ko sastrādājuši? Tas ir galīgi garām.”
“Tad pierādiet!” Zia sacīja. “Duelējieties un parādiet, cik jūsu maģija ir vāja!”
Viņa pagrieza mums muguru, it kā mēs būtu galīgas niecības.
Mani pēkšņi pārņēma nevaldāmas dusmas. Es biju piedzīvojusi divas ļaunākās dienas savā mūžā. Zaudējusi tēvu, mājas un kaķi, piedzīvojusi briesmoņu uzbrukumu un tikusi aplieta ar ledainu ūdeni. Un tagad šī ragana man uzgriež muguru. Viņa negribēja mūs mācīt. Viņa gribēja redzēt, cik bīstami mēs esam.
Nu, labi.
“Seidij?” Kārters sauca. Droši vien man no sejas nolasīja, ka esmu aizsvilusies.
Es koncentrējos uz nūju. Tad varbūt iztikšu bez uguns. Kaķiem es vienmēr esmu patikusi. Varbūt…
Es metu nūju tieši uz Ziu. Tā nokrita pie viņas papēžiem un uzreiz pārvērtās rēcošā lauvenē. Zia pārsteigta apcirtās, bet tad viss nogāja šķērsām.
Lauva pagriezās un metās virsū Kārteram, it kā zinātu, ka jācīnās ar viņu.
Man bija mirklis, lai padomātu: ko es esmu izdarījusi?
Tad kaķis metās uzbrukumā… un Kārtera tēls noraustījās. Viņš izslējās, ietērpies zeltainas hologrammas čaulā, līdzīgā tai, ko bija izmantojusi Basteta, tikai viņa milzu tēls bija karotājs ar piekūna galvu. Kārters novicināja zobenu, un piekūna karotājs darīja tāpat, sacirzdams lauvu ar mirdzošu enerģijas zobenu. Kaķis izkūpēja gaisā, bet zemē nokrita mana nūja, glīti pāršķelta uz pusēm.
Kārtera avatārs nomirgojis pagaisa. Viņš sabruka kņūpus un nosmaidīja. “Forši.”
Pat neizskatījās paguris. Nopriecājusies, ka neesmu viņu piebeigusi, es apjautu, ka arī pati nejutos nogurusi. Man bija pat vairāk enerģijas.
Es izaicinoši paskatījos uz Ziu. “Nu? Jau labāk, vai
?»
Viņas seja bija nobālusi. “Piekūns. Viņš — viņš izsauca…”
Pirms viņa spēja pabeigt, uz akmeņiem nodārdēja soļi. Pagalmā ieskrēja jauns, satraukts jaunuzņemtais. Pār noputējušo seju ritēja asaras. Viņš kaut ko nobēra Ziai arābu valodā. Noklausījusies viņa ziņojumu, Zia smagi atsēdās smiltīs un drebēdama paslēpa seju plaukstās.
Izkāpuši no dueļa apļiem, mēs ar Kārteru skrējām viņai klāt.
“Zia?” Kārters jautāja. “Kas noticis?”
Viņa dziļi ieelpoja, mēģinādama saņemt sevi rokās. Kad viņa paskatījās augšup, viņas acis bija sarkanas.
Viņa kaut ko pateica adeptam, kurš pamājis aizskrēja pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies.
“Ziņas no Pirmā noma,” viņa teica trīcēdama. “Iskanders…” Balss viņai aizlūza.
It kā milzīga dūre iebelzās pakrūtē. Prātā uzšķīlās Iskandera savādie vārdi vakarnakt: šķiet, arī es beidzot varu doties pie miera. “Viņš ir miris, vai ne? To viņš bija domājis.”
Zia raudzījās mani. “Tas ir kā — “to viņš bija do-
»o»
mājis ?
“Es…” Grasījos izstāstīt, ka vakar runāju ar Iskanderu. Taču tad sapratu, ka varbūt labāk to nepieminēt. “Neko. Kā tas noticis?”
“Miegā,” Zia atbildēja. “Viņš… viņš, protams, sirga gadiem. Taču tik un tā…”
“Būs labi,” Kārters mierināja. “Es zinu, ka viņš tev daudz nozīmēja.”
Viņa noslaucīja asaras un grīļodamās piecēlās. “Jūs nesaprotat. Nākamais rindā ir Desžardēns. Tiklīdz viņu pasludinās par Virslektoru, viņš liks jūs sodīt ar nāvi.” “Bet mēs neko neesam nodarījuši!” es teicu.
Zias acis liesmoja dusmās. “Jūs aizvien nesaprotat, cik bīstami esat? Jūsos ir iemiesojušies dievi.”
“Smieklīgi,” es iebildu, taču uzmācās nelāga nojausma. Ja nu tiešām taisnība… nē, nevar būt! Turklāt kā pat tāds nieka vecs āmurgalva kā Desžardēns varētu sodīt ar nāvi bērnus par to, ko viņi pat neapzinās?
“Viņš man pavēlēs jūs atvest,” Zia brīdināja, “un man būs jāklausa.”
“Tu nevari!” Kārters iesaucās. “Tu redzēji, kas notika muzejā. Mēs neesam problēma. Problēma ir Sets. Un, ja Desžardēns to neuztver nopietni… tad varbūt arī viņš ir daļa problēmas.”
Zia satvēra savu nūju. Es biju pārliecināta, ka viņa mūs uzceps ar kādu ugunslodi, taču Zia vilcinājās.