“Zia,” es nolēmu riskēt. “Mēs ar Iskanderu vakar runājām. Viņš pieķēra mani ložņājam pa Laikmetu zāli.” Viņa iepleta acis. Es sapratu, ka manā rīcībā ir vien sekundes, kamēr izbrīns nav pārvērties dusmās.
“Viņš teica, ka tu esi viņa labākā skolniece,” es atcerējos. “Viņš teica, ka tu esi vieda. Viņš arī teica, ka mums ar Kārteru priekšā stāv grūts ceļš un ka tu zināšot, kā mums palīdzēt, kad pienāks laiks.”
Viņas nūja kūpēja. Acis sprikstēja kā stikls, kas tūlīt sprāgs.
“Desžardēns mūs nogalinās,” es neatlaidos. “Vai, tavuprāt, Iskanders runāja par to?”
Es skaitīju līdz pieci, seši, septiņi. Tieši taci, kad biju droša, ka viņa mūs uzspers gaisā, viņa nolaida nūju. “Izmantojiet obelisku.”
“Ko?” es prasīju.
“Obelisku pie ieejas, muļķe! Jums ir piecas minūtes, varbūt pat mazāk, pirms Desžardēns atsūtīs pavēli par jūsu nāvessodu. Bēdziet un iznīciniet Setu. Dēmonu dienas sāksies līdz ar saulrietu. Visi portāli pārstās darboties. Līdz tam jums jānokļūst pēc iespējas tuvāk Setam.”
“Pagaidi,” es teicu. “Iedomājos, ka nāksi mums līdzi un palīdzēsi! Mēs pat nezinām, kā izmantot obelisku, kur nu vēl iznīcināt Setu!”
“Es nevaru nodot Māju,” viņa atbildēja. “Tagad jums ir četras minūtes, ja nespēsiet iedarbināt obelisku — mirsiet.”
Ar to man pietika. Es sāku vilkt Kārteru prom, bet Zia uzsauca: “Seidij?”
Kad atskatījos, Zias acis bija rūgtuma pilnas. “Desžardēns man liks jūs notvert,” viņa brīdināja. “Vai saproti?”
Diemžēl es sapratu. Kad tiksimies nākamreiz, mēs būsim ienaidnieki.
Paķērusi Kārteru aiz rokas, metos skriešus.
17 Nelāgs brauciens uz Parīzi
kārters
Labi, pirms stāstu par dēmoniskajiem augļu sikspārņiem, man nedaudz jāatskatās pagātnē.
Naktī pirms bēgšanas no Luksoras es diez ko daudz negulēju: vispirms tādēļ, ka piedzīvoju astrālo ceļojumu, bet otrkārt tāpēc, ka saskrējos ar Ziu. (Seidij, beidz smīkņāt. Tā nebija patīkama saskriešanās.)
Kad pienāca noteiktais gulētiešanas laiks, es mēģināju iemigt. Goda vārds. Es pat izmantoju to muļķīgo burvju pagalvi, kas bija iedots spilvena vietā, taču tas nelīdzēja. Tiklīdz man izdevās aizvērt acis, mans ba nolēma doties mazā ceļojumā.
Tāpat kā iepriekš es jutu, ka planēju, atstājis savas miesas, pieņēmis spārnotu apveidu. Taču tad Duātas straume mežonīgā ātrumā aizrāva mani projām. Kad aina acu priekšā kaut cik noskaidrojās, attapos tumšā alā. Tēvocis Amoss lavījās tai cauri, iztaustīdams ceļu ar zižļa mestu šauru zilas gaismas strēli. Es gribēju viņu uzrunāt, taču balss neklausīja. Nezinu, kā viņš varēja mani nepamanīt, jo es planēju dažu pēdu attālumā kā spožs cālis, taču laikam jau biju viņam neredzams.
Viņš spēra soli uz priekšu, un pēkšņi zem kājām uzliesmoja sarkans hieroglifs. Amoss iekliedzās, taču mute sastinga puspavērta. Gaismas spirāles apvijās viņam ap kājām kā vīteņi. Necik ilgi, sarkanās stīgas bija viņu pavisam apvijušas, Amoss stāvēja pārakmeņojies un, acis nemirkšķinot, skatījās tieši uz priekšu.
Es mēģināju lidot klāt, taču es biju iestrēdzis uz vietas un bezpalīdzīgi planēju, tā ka atlika vien noskatīties.
Alā atbalsojās smiekli. No tumsas bariem vien izvirda mūdži: krupji, dēmoni ar dzīvnieku galvām un pat vēl dīvaināki briesmoņi, pa pusei ieslēpušies tumsā. Es sapratu, ka tie ir gulējuši slēpnī, gaidīdami Amosu. Priekšgalā uznira kvēlojošs siluets — Sets, taču viņa aprises tagad bija daudz skaidrākas, un šoreiz tas nebija cilvēks. Viņa ķermenis bija izdēdējis, gļotains un melns, bet galva kā mežonīgam zvēram.
“Bon soir, Amos,” Sets sveicināja. “Cik jauki, ka varēji ierasties. Ies jautri!”
Pietrūkos sēdus, atkal savā ķermenī, un sirds man sitās.
Amoss ir sagūstīts. Es biju par to pārliecināts. Un vēl ļaunāk… Sets kaut kā bija zinājis, ka Amoss nāks. Es atcerējos, ka Basteta kaut ko bilda par serpopardiem, kas ielauzās Amosa mājā. Viņa teica, ka nocietinājumi ir sabotēti un ka tikai Mājas burvis būtu varējis to paveikt. Sāka mosties briesmīgas aizdomas.
Es ilgi raudzījos tumsā, klausīdamies, kā sīkucis man līdzās miegā murmina buramvārdus. Kad nevarēju vairs ilgāk izturēt, es ar prāta spēku atvēru durvis, tāpat kā tiku darījis Amosa savrupmājā, un izlavījos laukā.
Klaiņoju pa tukšo tirgus laukumu, domādams par tēti un Amosu. Atkal un atkal prātā pārliku visu, kas noticis, mēģinādams saprast, ko būtu pienācies darīt citādi, lai viņus glābtu. Un tad es ieraudzīju Ziu.
Viņa skrēja pār pagalmu kā vajāta, taču manu uzmanību īpaši piesaistīja mirdzoši melnais mākonis ap viņu — it kā viņu kāds būtu ietinis mirguļojošā tumsā. Pieskrējusi pie aklas sienas, viņa novēcināja roku. Pēkšņi uzradās durvis. Satraukti atskatījusies, Zia ienira iekšā.
Es, protams, sekoju.
Klusām lavījos uz durvīm. Dzirdēju Zias balsi, taču nevarēju saprast, ko viņa saka. Tad durvis sāka sacietēt un pārvērsties atpakaļ par mūri, tāpēc izšķīros. Spruku iekšā.
Iekšā Zia bija viena, ar muguru pret mani, nometusies ceļos akmens altāra priekšā, un kaut ko klusi skandēja. Sienas bija rotātas ar senās Ēģiptes zīmējumiem un mūslaiku fotogrāfijām.
Ziu vairs neietina mirdzošā ēna, taču notika kas vēl dīvaināks. Es biju grasījies Ziai pastāstīt par savu murgu, taču tas man galīgi izkrita no prāta, kad ieraudzīju, ko viņa dara. Viņa salika plaukstas tā, it kā turētu putnu, un parādījās spīdoši zila lode apmēram golfa bumbiņas lielumā. Aizvien skandēdama, viņa pacēla rokas. Lode uzšāvās gaisā un pazuda griestos.
Sestais prāts man teica, ka manām acīm nekas tāds nebija domāts.
Es prātoju, kā izlavīties no telpas. Viena problēma — durvis bija pazudušas. Citas izejas nebija. Tas bija tikai laika jautājums, līdz — ui!
Varbūt es sacēlu troksni. Varbūt bija pieslēgušās viņas burves maņas. Taču, pirms es paspēju reaģēt, Zia izvilka savu nūjiņu un pagriezās pret mani, liesmām mirguļojot pa bumeranga malu.
“Čau,” es satraukts teicu.
Dusmas viņas sejā nomainīja pārsteigums, tad vaigs atkal savilkās nikns. “Kārter, ko tu šeit dari?”
“Vienkārši pastaigājos. Es ieraudzīju tevi pagalmā, tāpēc…”
“Tas ir kā — ieraudzīji?”
“Nu… tu skrēji, un ap tevi bija tie melnie, mirdzošie putekļi un…”
“Tu redzēji to? Neiespējami.”
“Kā tā? Kas tas bija?”
Viņa nometa nūjiņu, un uguns noplaka. “Man nepatīk, ja mani izseko, Kārter.”
“Piedod. Domāju, ka tev ir nepatikšanas.”
Viņa pavēra muti, taču acīmredzami pārdomāja. “Nepatikšanas… mjā, var teikt.”
Viņa smagi apsēdās un nopūtās. Sveču gaismā viņas dzintara acis izskatījās tumšas un skumjas.
Zia skatījās uz fotogrāfijām aiz altāra, un nu es sapratu, ka dažās no tām ir redzama viņa. Tur bija maza meitene, kas basām kājām stāv kleķa mājas priekšā, aizvainoti šķielēdama uz kameru, it kā negribētu bildēties. Tai līdzās lielākā attēlā bija redzams vesels ciemats Nīlas krastā — tāda vieta, kurp tētis dažkārt mēdza mani vest, kur pēdējo divu tūkstošu gadu laikā nekas daudz nebija mainījies. Ciematnieku pūlis smaidīja un māja kamerai, it kā kaut ko svinētu, un mazā Zia sēdēja kādam vīram uz pleciem — droši vien viņas tēvs. Citā bildē bija visa ģimene: Zia sadevusies rokās ar māti un tēvu. Varēja būt parasta fellahu ģimene jebkur Ēģiptē, taču viņas tētim bija īpaši laipnas, mirdzošas acis. Man šķita, ka viņam droši vien piemitusi laba humora izjūta. Zias mammas seja bija atsegta, un viņa smējās, it kā virs tikko būtu izspēris garšīgu joku.