“Kā tad,” es murmināju. “Ceri vien.”
“Parīze.” Seidija pagriezās pret mani. “Tu teici, ka otrs obelisks ir Parīzē, vai ne?”
“Jā. Hmm, negribu tevi steidzināt, bet…”
Burvis pacēla zizli un sāka skandēt buramvārdus.
Es taustījos pēc zobena spala. Kājas šķita kļūstam svina smagas. Es prātoju, vai varētu atkārtot to triku ar piekūna kareivi. Bija krūti, bet tikai duelī. Un tas pārbaudījums uz tilta pār bezdibeni, kad atvairīju dunčus — nelikās, ka tas biju es. Līdz šim ikreiz, kad izvilku zobenu, kāds nāca palīgā: līdzās bija Zia vai Basteta. Nekad nejutos viens un pamests. Šoreiz biju viens pats. Es būtu muļķis, ja domātu, ka varu atvairīt īstu burvi. Es nebiju karotājs. Visu, ko zināju par zobeniem, biju apguvis, lasot grāmatas: stāstu par Aleksandru Lielo, “Trīs musketierus”. It kā tas ko līdzētu! Seidija bija aizņemta ar obelisku, un man bija jātiek galā pašam.
Nē, tu neesi viens, manī ierunājās kāda balss.
Forši, es nodomāju. Esmu viens pats un jūku prātā.
No alejas otra gala burvis sauca: “Kalpo Dzīvības mājai!”
Taču man likās, ka viņš nerunā ar mani.
Gaiss starp mums ievirmojās. No divkāršajām sfinksu rindām plūda karstuma viļņi, radot iespaidu, ka tās sakustas. Bet tad es sapratu, ka tās tiešām kustējās. Visas kā viena vidū sašķēlās, un no akmens pacēlās rēgainas parādības kā siseņi, kas izlaužas no čaulām. Ne visi nešķīsteņi bija labā formā. Salauzto statuju rēgiem trūka galvas vai pēdu. Dažs kliboja uz trim kājām. Taču vismaz ducis kaujas sfinksu bija ideālā stāvoklī, un tās visas nāca mums virsū. Katra bija dobermaņa lielumā, uzbūrusies no pienbaltiem dūmiem un karstiem garaiņiem. Še tev sfinksas, kas ir mūsu pusē.
“Ātri!” es brīdināju Seidiju.
“Parīze!” viņa sauca un pacēla zizli un nūjiņu. “Es tūlīt gribu doties turp. Divas biļetes. Pirmā klase būtu patīkami!”
Sfinksas tuvojās. Pati pirmā metās man virsū, un tīrā laime, ka man izdevās to pāršķelt uz pusēm. Briesmonis izkūpēja gaisā, bet atstāja aiz sevis tik spēcīgu karstuma vilni, ka man šķita — seja tūlīt izkusīs.
Pretim skrēja vēl divas rēgainas sfinksas. Bet vēl ducis bija vien dažus soļus iepakaļ. Jutu kaklā sitamies pulsu.
Pēkšņi zeme salīgojās. Debesis aptumšojās, un Seidija iesaucās: “Urrā!”
Obelisks violeti spīdēja sprakšķēdams. Seidija pieskārās akmenim un iespiedzās. Iesūkta iekšā, viņa pazuda.
“Seidij!” es saucu.
Kamēr biju novērsies, man virsū uzlikās divas sfinksas, nogāzdamas mani gar zemi. Zobens aizvēlās. Krūšu kurvis nokrakšķēja un iesmeldzās. No neradījumiem plūstošais karstums bija neizturams. Sajūta bija tāda, it kā es būtu saspiests zem karstas cepeškrāsns.
Es pastiepu pirkstus uz obelisku. Pietrūka nieka sprīža. Dzirdēju tuvojamies pārējās sfinksas un burvi skandējam: “Turiet viņu! Turiet viņu!”
Pēdējiem spēkiem pastiepos pret obelisku, ik šūna manā ķermenī kliedza no sāpēm. Pirksti pieskārās pamatnei, un viss satumsa.
Pēkšņi es gulēju uz auksta, slapja akmens. Atrados milzīga laukuma vidū. Gāza lietus, un drēgnais gaiss vēstīja, ka vairs neatrodos Ēģiptē. Kaut kur tuvumā satraukti klaigāja Seidija.
Sliktās ziņas: es biju atvedis līdzi abas sfinksas. Viena nolēca no manis un metās pakaļ Seidijai. Otra aizvien tupēja man uz krūtīm un nikni blenza, lietus dēļ tai no muguras cēlās tvaiki, bet baltās, dūmainās acis atradās turpat man degungalā.
Mēģināju atcerēties, kā ēģiptiešu valodā saucas uguns. Varbūt, ja es spētu aizdedzināt briesmoni… taču biju kritis panikā. Dzirdēju sprādzienu pa labi — tur, kurp bija skrējusi Seidija. Es cerēju, ka viņa ir tikusi prom, taču neko nevarēja zināt.
Sfinksa atvēra muti un atieza kūpošus ilkņus, kam
pienācās turēties pa gabalu no senās Ēģiptes valdnieka. Tā jau gatavojās nokost man seju, kad aiz muguras iznira tumšs tēls un iekliedzās: “Mange des mujfinsr
Šņākt!
Sfinksa izkūpēja.
Es mēģināju piecelties, bet nespēju. Seidija pieklupa klāt. “Kārter! Ak Dievs, vesels?”
Es sablisinājos pret to otro, to, kas bija mani izglābusi: garš, slaiks stāvs melnā lietusmēteli ar kapuci. Ko viņa tur kliedza? Ēdiet kēksiņus? Kas tas par kaujas saucienu?
Viņa nosvieda lietusmēteli, un, ilkņus atiezusi, man uzsmaidīja sieviete leopardādas vingrošanas kostīmā, ar dzeltenām acīm, kas dega kā spuldzes.
“Būsit noilgojušies?” ieprasījās Basteta.
18. Kas notiek, ja satracina augļu sikspārņus
kārters
Mēs saspiedāmies zem lielas, baltas valdības ēkas dzegas un vērojām, kā Konkordijas laukumā gāž lietus. Parīze tādā laikā ir draņķīga. Ziemas debesis bija smagas un zemas, bet aukstais, mitrais gaiss ēdās līdz pat kaulam. Nebija nedz tūristu, nedz gājēju. Visi, kam pietika prāta, sēdēja mājās un pie kamīna dzēra ko nebūt karstu.
Pa labi caur pilsētu gausi vijās Sēna. Milzīgā laukuma otrā pusē Tilerī dārzus ieskāva bieza migla.
Laukuma vidū vientuļš un tumsnējs pacēlās Ēģiptes obelisks. Mēs gaidījām, ka ārā izlēks vēl ienaidnieki, taču neviens nenāca. Es atcerējos — Zia tika teikusi, ka artefaktiem divpadsmit stundas jāatdziest, līdz tos var atkal izmantot. Cerēju, ka viņai bija taisnība.
“Stāvi mierā,” Basteta pavēlēja.
Es sarāvos, kad viņa piespieda roku man pie krūtīm. Basteta kaut ko nočukstēja ēģiptiešu valodā, un sāpes pamazām mitējās.
“Lauzta riba,” viņa paziņoja. “Tagad labāk, taču tev vismaz dažas minūtes jāatpūšas.”
“Bet kā tad burvji?”
“Pagaidām lai paliek. Māja pieņems, ka esat teleportējušies kaut kurp citur.”
“Kāpēc?”
“Parīze ir Četrpadsmitais noms — Desžardēna mītne. Jūs būtu galīgi ķerti, ja mēģinātu paslēpties viņa terito-
. . _ 5)
rija.
“Lieliski,” es nopūtos.
“Turklāt amuleti jūs sargā',’ Basteta piebilda. “Es varētu atrast Seidiju jebkur, jo esmu devusi solījumu viņu aizsargāt. Taču amuleti apslēpj jūs Seta un citu burvju acīm.” Es iedomājos par tumšo istabu Pirmajā nomā, kur visi bērni raudzījās eļļas bļodās. Vai viņi tagad meklēja mūs? Doma uzdzina šermuļus.
Es mēģināju apsēsties un atkal saviebos.
“Paliec mierā,” Basteta pavēlēja. “Kārter, tev nudien derētu iemācīties krist kā kaķim.”
“Es pie tā piestrādāšu,” es apsolīju. “Kā iespējams, ka tu vēl esi dzīva? Tās kaķa deviņas dzīves, ja?”
“Ak, tā ir tikai muļķīga teiksma. Es esmu nemirstīga’.' “Bet skorpioni!” Seidija pievirzījās tuvāk drebēdama un pār pleciem pārvilkdama Bastetas lietusmēteli. “Mēs redzējām, kā tie tevi aprij!”
Basteta iemurrājās. “Mīļo Seidij, tu raizējies! Jāteic, ka esmu strādājusi pie daudziem faraonu bērniem, bet jūs abi…” Viņa izskatījās no tiesas saviļņota. “Man žēl, ja sagādāju jums raizes. Taisnība: skorpioni mani pārmāca gandrīz pilnībā. Es tos aizturēju, cik ilgi spēju. Pēc tam man pietika spēka, lai pārvērstos par Mafinu un ieslīdētu Duātā.”
“Man likās, ka tev ar portāliem diez ko neveicas,” es ieminējos.
“Pirmkārt, Kārter, Duātai ir daudz ieeju un izeju, daudz dažādu reģionu un slāņu: Bezdibenis, Nakts upe, Mirušo valstība, Dēmonu valstība…”
“Izklausās burvīgi,” nomurmināja Seidija.
“Jebkurā gadījumā portāli ir kā durvis. Tie slīd pa Duātu, lai vienu mirstīgās pasaules daļu savienotu ar citu. Un jā, man tie diez ko neklausa. Taču es esmu Duātas radība. Ja esmu viena, varu diezgan viegli ieslīdēt tuvākajā slāni un ātri patverties.”